Bļannas Baklažannas gaišo atmiņu mūžīgais starojums - Lobot sīpolu

Es, piemēram, neuzticos savām atmiņām, kas vecākas par ~ 5 gadiem. Pareizāk sakot, es tās īsti neuztveru vairs par atmiņām, bet drīzāk par sava prāta konstrukcijām, veidojumiem, kurām ar patiesību jau sen visai mazs sakars. Piemēram, par pusaudzību, man vispār vairs nav skaidru atmiņu - viss ir kā miglā tīts. Ir lietas, ko atceros (nu, pirmais skūpsts bla, bla), ir daudz kas arī pilnīgi izzudis (brauciens uz Pēterburgu ~ 13-14 gadu vecumā, atceros tieši neko), bet ļoti daudz kas pārvērties tādā bezformīgā, pelēkā masā, tai skaitā pat liela daļa bakalauru studijas, kaut kas cits atkal sabirzis sīkās lauskās - tā ka nesanāk vairs stāsts, varbūt vienīgi var sakasīt kopā neskaidras pieredžu un sajūtu atblāzmas. Un ja nu pēc 15 gadiem es neatcerēšos arī tagadni? Tas mani drusku uztrauc, jo par spīti savam vecumam, man dažkārt ir sajūta, ka dzīvoju vien pēdējos 5 gadus. Viss, kas bijis pirms tam, pārvērties putekļos.

Rainbow - Stargazer