Bļannas Baklažannas gaišo atmiņu mūžīgais starojums

Cienījamie, Cibas vīrieši!

MA studijas soc.antropoloģijā šajā semestrī iet uz beigām. Viena no tēmām, kas interesē antropoloģiskā griezumā un par ko vēlos rakstīt vienu no pēdejiem darbiem pirms MA, ir par vīriešiem, neatkarīgi no vecuma, kas dažādu iemeslu dēļ izvēlas veikt vasektomiju.
Ļoti gribētos ko vairāk par teorētisku ieskatu, tādēļ meklēju vīriešus, kas varētu un gribētu dalīties savā pieredzē. Sākumā pietiktu ar atklātā tipa atbildēm uz dažiem jautājumiem e-pastā.
Anonimitāte garantēta. Pieteikties: lapsene_lb@inbox.lv.

"The World Health Organization (1996) claims there is a world-wide epidemic of depression" (Ustun et al, 2004).
Njā, 1930. gados Lielā depresija nozīmēja pavisam ko citu.

Lasot planeeta ierakstā norādīto saiti uz Pētera Apiņa apkopotajām latviešu nacionālās žūpības īpatnībām , atcerējos tikām lasījusi šo:


"Tieksme uz dzeršanu ir otra vispārēja latviešu tautas pazīme. Maigi uzupurēdamās, mātes dalās pasniegtajā degvīna glāzē ar saviem zīdāmajiem bērniem. Četrpadsmit gadu veci zēni un meitenes dzer degvīnu, nesaviebjot seju, un starp vīriešiem un sievietēm reti atradīsim tādus, kas nepiedzertos katru svētdienu, it sevišķi tad, kad viņi bijuši pie dievgalda. Ja tiem šim nolūkam trūkst naudas, tad vīrieši nes pārdot labību, bet sievietes - savas drēbes. Pieredzējuši mācītāji un zemes īpašnieki sūdzas, ka latvieši ar divkāršu sparu aizejot pa šo maldu ceļu - par netikumu es šo solamen miseriae neuzdrošinos saukt, - pat ja viņi līdz četrdesmitajam mūža gadam no tā izvairījušies. Man liekas, šī piezīme pati jau atrisina jautājumu, kāpēc žūpošana šai tautā tik izplatīta. Tā kā vairākām, pat gandrīz visām viņu rakstura kļūdām ir viena sakne, tad lai man ir atļauts par šo punktu izteikties plašāk.
(..)
Latvieši bez izņēmuma ir dzērāji. Daudzi veselām nedēļām dzīvo pa krogu; daudzi no pārdzeršanās mirst. "Ja bailes no kunga un viņa pātagas tos neatturētu, tad drīz visa tauta noslīktu degvīnā." (Kāda muižnieka paša vārdi, - kā vispār visi šie argumenti ir rūpīgi sakrāti no muižu īpašnieku izteicieniem.)"

Garlībs Merķelis, "Latvieši, sevišķi Vidzemē, filozofiskā gadsimteņa beigās" 1796

"Bērniem jāmāca nevis, ko apgūt, bet – kā apgūt, un nevis, kam ziedoties, bet ziedošanās vērtība."
/Margareta Mīda/

Ikdienas dzīvē emocionālā tuvība ir tikpat piesaistīta indivīdam kā radnieciskās saites. Ja asinsradniecība ļauj apzināties, no kurienes esi izcēlies (un arī šeit var strīdēties, kas atstāj lielāku iespaidu – gēni vai audzināšana), tad tuvība ļauj apzināties, kas esi tagad.
/Bļanna Baklažanna/

Laulību nozīme rietumu pasaules pagātnē un lielas daļas pasaules tagadnē.

Īsi par laulībām:

"Tas nav vīrietis, kas precas ar sievieti, bet lauks ar lauku, vīnogulājs ar vīnogulāju un
govs ar govi." /Levī-Stross/


( Gari par laulībām: )

Until 18. - 19. centuries in some section of France the child who died 'too soon' was buried in the backyard, as a cat or dog is buried today (Zelizer 1981).

Viviana Zelizera (Zelizer 1981) ir teikusi, ka bērni mūsdienās (rietumu pasaulē) ir ekonomiski nevērtīgi, bet emocionāli nenovērtējami. Nevar gan tam īsti piekrist! Pirmkārt, laukos dzīvojošie bērni aizvien sniedz milzīgu darbaspēka (un tātad arī ekonomisku) atbalstu saviem vecākiem. Otrkārt, arī Bērnu tiesību un aizsardzības likumā vairāki punkti bērnu aizsardzībā ir patiesībā balstīti uz kāda labuma gūšanu valstiskā mērogā no šī bērna nākotnē. Piemēram, 4.pants nosaka, ka bērnu tiesības tiek aizsargātas ar mērķi, lai 1) bērnā veidotu un nostiprinātu sabiedrības interesēm atbilstošas vērtību orientācijas, 2) veidotu bērnu orientāciju uz ģimeni kā sabiedrības organizācijas pamatvērtību, 3) veidotu bērna orientāciju uz veselīgu dzīvesveidu kā tautas izdzīvošanas objektīvu priekšnosacījumu (Bērnu tiesību un aizsardzības likums 2000). Manuprāt, šie piemēri lieliski atspoguļo, ka arī bērnu tiesību aizsardzībā ir iekļauta ne tikai konkrētās sabiedrības vērtības, bet arī aprēķināta bērnu ekonomiskā vērtība viņiem pieaugot, proti, likums nodrošina bērna ne tikai kā individualitātes aizsardzību, bet arī bērna kā tautas, sabiedrības un valsts „sastāvdaļas” organisku iekļaušanos un funkcionēšanu pastāvošās iekārtas / sistēmas labā. Salīdzinoši ar agrāro kultūru vecāki no bērna negaida atpakaļ „labumus”, tomēr sabiedrība kopumā par ieguldījumu katrā bērnā nākotnē gaida no viņa atpakaļ labumu valstiskā mērogā (darbaspēku, nodokļu maksātāju utt.), ko var mērīt arī ekonomiski. Var teikt, ka valsts un bērna attiecības mūsdienās ir balstītas uz abpusēja labuma gūšanu.

/Bļanna Baklažanna/

Radniecība nav par patikšanu / nepatikšanu. Tā nav par jūtām un romantiku. Radniecība ir par izdevīgumu, lai kāds arī tas nebūtu.

"A surplus of food supply is liable to bring about an increase of population and an increase of leisure, which gives opportunity for occupations that are not absolutely necessary for the needs of every day life. In turn the increase of population and of leisure, which may'be applied to new inventions, give rise to a greater food supply and to a further increase in the amount of leisure, so that a cumulative effect results."

Franz Boas, The Methods of Ethnology, 1920.