Par laulībām
Jun. 10., 2012 | 09:34 pm
No:: bljanna
Laulību nozīme rietumu pasaules pagātnē un lielas daļas pasaules tagadnē.
Īsi par laulībām:
"Tas nav vīrietis, kas precas ar sievieti, bet lauks ar lauku, vīnogulājs ar vīnogulāju un
govs ar govi." /Levī-Stross/
Laulību mehānismi ekonomisko vērtību saglabāšanas un uzkrāšanas nolūkos:
Viens no veidiem, kā pēc iespējas saglabāt īpašumu (vienalga vai nekustamo vai kustamo), ir izmantot krustkuzēnu laulību modeļus. Krustkuzēnu laulību mērķis ir saglabāt vai palielināt īpašumu no paaudzes uz paaudzi radinieku vidū. Krustkuzēnu laulības nozīmē, ka „ego” drīkst precēt vai nu tēva māsas bērnus vai mātes brāļa bērnus. Savukārt laulības ar paralēlajiem kuzēniem jeb tēva brāļa bērniem / mātes māsas bērniem ir aizliegtas, jo tad tās būtu incestozas attiecības. Krustkuzēnu laulības ir viens no endogāmijas piemēriem, kad laulājas kādas grupas ietvaros, šajā gadījumā ar ekonomisku mērķi noturēt mantas apmērus ģimenes lokā.
Otrs veids, kā saglabāt ekonomiskās vērtības, ir poliģēnija vai poliandrija. Poliģēnijas gadījumā viens vīrietis apprec uzreiz vairākas sievas, bet poliandrijas gadījumā viena sieviete apprec uzreiz vairākus vīrus. Adelfiskā poliandrija paredz, ka viena sieviete apprec vairākus brāļus. Poliandrija, kas ir poligāmijas paveids, atšķirībā no monogāmām laulībām, nodrošina īpašuma vērtības nemainību (saglabāšanu) arī nākošajām paaudzēm. Piemēram: trīs brāļi apprec vienu sievu, viņiem piedzimst trīs dēli un meita. Trīs dēli atkal apprecēs vienu sievieti, bet māsa izies pie vīriem un atstās dzimtās mājas (patrilokāla rezidence). Trim dēliem atkal piedzims bērni, no kuriem vīriešu dzimtes pārstāvji atkal paliks uz vietas, apņemot vienu sievu. Tas nozīmē, ka, piemēram, pirmās paaudzes laikā izveidotā saimniecība paliks tāda pati, nesadalīta, arī nākošajai paaudzei utt. Turpretī monogāmu laulību rezultātā, kad katrs dēls apņem savu sievu, sākotnēji izveidotā saimniecība ir jādala trīs daļās. Lai izvairītos no tā vai vismaz samazinātu ekonomiskos zaudējumus, bieži tika noteikts, ka saimniecību manto, piemēram, tikai vecākais dēls. Jaunākais dēls vai nu dzīves laikā neapņem sievu un paliek dzimtajās mājās par strādnieku (apsaimniekotāju) (ja „nav precams”), vai, ja ir spēcīgs un visādā ziņā „labs eksemplārs”, tiek izdots par vīru. Ideālā gadījumā ģimenei, kurai ir daudz meitu, jo tad viņš tur būtu saimnieka lomā. Ja ir svarīgs prestižs, tad dažkārt izprecināja vecāko dēlu, jaunāko atstājot par māju saimnieku. Šāda veida laulību kārtošana notika arī Latvijas teritorijā, tomēr arī šajā gadījumā primāri centās veidot krustkuzēnu laulības.
Levirātu un sororātu nevar uzskatīt par ekonomiskās vērtības palielināšanu, bet gan par palīglīdzekli, lai ar laulībām iegūto mantu nezaudētu pāragri nāvē aizgājuša vīra vai sievas dēļ. Levirāts ir process, kad vīra nāves gadījumā viņa sievu, nu jau atraitni, apprec nelaiķa brālis, tādējādi izvairoties no šajā ģimenē ieprecētās sievietes zaudēšanas (darbaspēks, pēcnācēju radīšana). Sievietes zaudēšana saistīta ar, tā saucamo, „līgavas naudu”. „Līgavas nauda” ir nauda vai kāda cita ekonomiska vērtība, ko vīra ģimene maksā sievas ģimenei par sievas iegūšanu. Turklāt šie maksājumi nav vienreizēji, bet gan regulāri. Vīra nāves gadījumā sieviete būtu jāatgriež atpakaļ ģimenē, no kuras nākusi, kas nozīmētu gan sievietes, gan ieguldītās naudas zaudēšanu. Savā ziņā „līgavas nauda” norāda uz sievietes vērtību. Līdzīgs modelis ir jau pieminētais sororāts, kad mirušo sievu laulībā aizvieto viņas māsa. Tas arī ir veids, kā finansiāli nezaudēt (šoreiz sievas ģimenei) pirms tam noslēgtā starpģimeņu „laulību līgumā”.
Diezgan izplatīts ekonomisko labumu palielināšanas veids ir pūrs (kas bieži ir pretējs „līgavas naudai”). Pūrs ir nauda, īpašuma daļa, lopi, drēbes utt., ko līgavas ģimene, slēdzot laulības, dod līgavainim jaunas kopdzīves uzsākšanai vai līgavaiņa ģimenei par sievas uzturēšanu. Pūrs atšķirībā no „līgavas naudas” ir vairāk izplatīts reģionos, kur sievietei ir zemāka ekonomiskā (saimnieciskā) vērtība. Pūri arī vairāk raksturīgi monogāmās sabiedrībās, bet „līgavas nauda” poligāmās sabiedrībās.
Īsi par laulībām:
"Tas nav vīrietis, kas precas ar sievieti, bet lauks ar lauku, vīnogulājs ar vīnogulāju un
govs ar govi." /Levī-Stross/
Laulību mehānismi ekonomisko vērtību saglabāšanas un uzkrāšanas nolūkos:
Viens no veidiem, kā pēc iespējas saglabāt īpašumu (vienalga vai nekustamo vai kustamo), ir izmantot krustkuzēnu laulību modeļus. Krustkuzēnu laulību mērķis ir saglabāt vai palielināt īpašumu no paaudzes uz paaudzi radinieku vidū. Krustkuzēnu laulības nozīmē, ka „ego” drīkst precēt vai nu tēva māsas bērnus vai mātes brāļa bērnus. Savukārt laulības ar paralēlajiem kuzēniem jeb tēva brāļa bērniem / mātes māsas bērniem ir aizliegtas, jo tad tās būtu incestozas attiecības. Krustkuzēnu laulības ir viens no endogāmijas piemēriem, kad laulājas kādas grupas ietvaros, šajā gadījumā ar ekonomisku mērķi noturēt mantas apmērus ģimenes lokā.
Otrs veids, kā saglabāt ekonomiskās vērtības, ir poliģēnija vai poliandrija. Poliģēnijas gadījumā viens vīrietis apprec uzreiz vairākas sievas, bet poliandrijas gadījumā viena sieviete apprec uzreiz vairākus vīrus. Adelfiskā poliandrija paredz, ka viena sieviete apprec vairākus brāļus. Poliandrija, kas ir poligāmijas paveids, atšķirībā no monogāmām laulībām, nodrošina īpašuma vērtības nemainību (saglabāšanu) arī nākošajām paaudzēm. Piemēram: trīs brāļi apprec vienu sievu, viņiem piedzimst trīs dēli un meita. Trīs dēli atkal apprecēs vienu sievieti, bet māsa izies pie vīriem un atstās dzimtās mājas (patrilokāla rezidence). Trim dēliem atkal piedzims bērni, no kuriem vīriešu dzimtes pārstāvji atkal paliks uz vietas, apņemot vienu sievu. Tas nozīmē, ka, piemēram, pirmās paaudzes laikā izveidotā saimniecība paliks tāda pati, nesadalīta, arī nākošajai paaudzei utt. Turpretī monogāmu laulību rezultātā, kad katrs dēls apņem savu sievu, sākotnēji izveidotā saimniecība ir jādala trīs daļās. Lai izvairītos no tā vai vismaz samazinātu ekonomiskos zaudējumus, bieži tika noteikts, ka saimniecību manto, piemēram, tikai vecākais dēls. Jaunākais dēls vai nu dzīves laikā neapņem sievu un paliek dzimtajās mājās par strādnieku (apsaimniekotāju) (ja „nav precams”), vai, ja ir spēcīgs un visādā ziņā „labs eksemplārs”, tiek izdots par vīru. Ideālā gadījumā ģimenei, kurai ir daudz meitu, jo tad viņš tur būtu saimnieka lomā. Ja ir svarīgs prestižs, tad dažkārt izprecināja vecāko dēlu, jaunāko atstājot par māju saimnieku. Šāda veida laulību kārtošana notika arī Latvijas teritorijā, tomēr arī šajā gadījumā primāri centās veidot krustkuzēnu laulības.
Levirātu un sororātu nevar uzskatīt par ekonomiskās vērtības palielināšanu, bet gan par palīglīdzekli, lai ar laulībām iegūto mantu nezaudētu pāragri nāvē aizgājuša vīra vai sievas dēļ. Levirāts ir process, kad vīra nāves gadījumā viņa sievu, nu jau atraitni, apprec nelaiķa brālis, tādējādi izvairoties no šajā ģimenē ieprecētās sievietes zaudēšanas (darbaspēks, pēcnācēju radīšana). Sievietes zaudēšana saistīta ar, tā saucamo, „līgavas naudu”. „Līgavas nauda” ir nauda vai kāda cita ekonomiska vērtība, ko vīra ģimene maksā sievas ģimenei par sievas iegūšanu. Turklāt šie maksājumi nav vienreizēji, bet gan regulāri. Vīra nāves gadījumā sieviete būtu jāatgriež atpakaļ ģimenē, no kuras nākusi, kas nozīmētu gan sievietes, gan ieguldītās naudas zaudēšanu. Savā ziņā „līgavas nauda” norāda uz sievietes vērtību. Līdzīgs modelis ir jau pieminētais sororāts, kad mirušo sievu laulībā aizvieto viņas māsa. Tas arī ir veids, kā finansiāli nezaudēt (šoreiz sievas ģimenei) pirms tam noslēgtā starpģimeņu „laulību līgumā”.
Diezgan izplatīts ekonomisko labumu palielināšanas veids ir pūrs (kas bieži ir pretējs „līgavas naudai”). Pūrs ir nauda, īpašuma daļa, lopi, drēbes utt., ko līgavas ģimene, slēdzot laulības, dod līgavainim jaunas kopdzīves uzsākšanai vai līgavaiņa ģimenei par sievas uzturēšanu. Pūrs atšķirībā no „līgavas naudas” ir vairāk izplatīts reģionos, kur sievietei ir zemāka ekonomiskā (saimnieciskā) vērtība. Pūri arī vairāk raksturīgi monogāmās sabiedrībās, bet „līgavas nauda” poligāmās sabiedrībās.