Bļannas Baklažannas gaišo atmiņu mūžīgais starojums

Ļoti patīk Portlendā,OR. Bet bezpajumtnieku daudzums pilsētā ir šaušalīgi iespaidīgs. Nav brīnums - salīdzinoši silts klimats, nežēlīga gentrifikācija un augstas īres un īpašumu cenas ir darījušas savu.

Apmēram puse balsu par JKP, tad JV un A/Par.
Lielākā daļa vecāka gadagājuma cilvēku.
Izvēli par labu vienai vai otrai partijai ierasti noteica personīga tikšanās ar kandidātu vai kāda radinieka vai drauga (uzticamas personas) personīga, kaut arī īsa tikšanās ar partiju pārstāvjiem, BET...
....aboslūtam vairumam nebija ne mazākās nojausmas par ko balsot, jo gluži vienkārši absolūti neorientējas LV partijās. Neorientējas pat tik ļoti, ka nezina, ka saīsinājums JKP ir tā pati "Jaunā konservatīvā partija" (pat, ja par šo partiju balsoja --> es pieļauju, ka dažkārt tas bija valodas nianšu dēļ), par A/Par daži dzirdēja pirmo reizi. Neorientējas tik loti, ka bez JKP nemaz nezina, kurai ir liberālāki, bet kurai konservatīvāki uzskati. Neorientējas tik ļoti, ka zināja Kaimiņu, bet par Gobzemu pat dzirdējuši nebija un vārds "populisms" bija pārsteigums. Par "Saskaņu" vienīgi visiem viss bija skaidrs kā āmen baznīcā.
Daļai pienākuma sajūta pret LV un piederības sajūta LV mijas "hvz, par ko balsot neko nezinu, bet balsošu, jo tā esam audzināti, pasaki, ludzu, par ko balsot, kas tur LV vispār politikā notiek?". Cilvēki lūdz citiem, lai vienkārši pasaka, par ko balsot, nemaz pat neapsverot partiju un programmu. Programmas no manis uzrunātajiem vispār neviens nebija lasījis. Arī meklējis jebkādu info internetā nebija. Daži bija lasījuši ārzemju latviešiem Ījaba rakstīto. Dažiem tikai bija svarīgi, lai nav krievi un lai cīnās pret korupciju. Un "konservatīvisms" saistās ar saglabāšanu, LV ir jāsaglabā. Kāda kunze gribēja pierunāt manu paziņu-iecirkņa darbinieku, lai no iecirkņa viņai uz mājām atved nevis visus sarakstus, bet tikai vienu un pēc viņa paša izvēles.
Ļoti vājas zināšanas par Saeimu un vēlēšanu sistēmu. Tik vājas, ka man tika ziņots, ka, pat atkārtoti skaidrojot, daži cilvēki domāja, ka, izvēloties vienu sarakstu, ir obligāti visi jāizstrītpo vai jāsapluso. Pāris cilvēki bija izvēlējušies no izvēlētiem sarakstiem izstrīpot 2/3 kandidātu - sak, par šito es dzirdējusi neesmu - jāsvītro!

Nu, par to Rubeni tomēr. Skaic, ka par baznīcu tas neko labu neliecina, bet vai nu mums bija kādas ilūzijas. Thhh. Bet man nav saprotama šī "mūsu garīgais vadonisvadītājs" poza. Ne tā, ka derdz, bet nepiedur, nesaprotu. Cilvēkiem tā patīk, tā gribas vadoņus.
Facebookā ir lapa "Paldies Jurim Rubenim" https://www.facebook.com/PaldiesRubenim/\
Mīļie, viņš nav miris! Viņam ir privātbizness! Antropoloģiski, protams, baigi inčīgi, jo kā parasts "garāmgājējs" nodomātu, ka šī ir piemiņas lapa, kādas bieži izveido sērojošie.

Šajā galā laiciņš jau trešo nedēļu pieturas tāds kā Tēvzemes sendienās - vakaros no sala asaro acis, kamēr paspēj noslaucīt, jau piesalušas pie vaiga.
Ar lielu prieku decembrī atklāju neatkarīgo kinoteātri - tāds kā mūsu Bize, tikai lielāks un diemžēl ar nabadzīgāku filmu klāstu. Nenāk jau to cilvēku tik daudz. Domāju, ka lielākā daļa detroitieši par to nemaz nezina. Bet viņi cenšas un man patīk viņus atbalstīt. Viņi drusku rāda arī Eiropas kino, un tas ir vēl viens plus punkts viņiem no manis. Ar detroitiešiem, kas nāk uz šo kino teātri, es tā pavisam attālināti un pieklusināti jūtos drusku tuvāka. Galu galā, ja kāds amerikānis ir nodomājis apskatīt, ko ražo somi vai norvēģi, tā taču ir laba zīme.
Bez šī teātra pilsētā ir vēl viens, kas atrodas mākslas institūta telpās. Neizmantots potenciāls. Filmas interesantas, bet seansi vien daži pa visu nedēļu. Šejienieši laikam nav lieli kino cienītāji, kur nu vēl neatkarīgā vai dokumentālā. Paziņas apstiprina. Lielos grāvējus brauc skatīties ārpus pilsētas esošajā lielveikala kino, bet vispār jau esot platekrāns un netflix (ko mēs arī cienām un mīļojam). Tā kā abi ir no mana dzīvokļa 10 min ietvaros, kas man ko neaizdoties pat tad, kad nāsis salst ciet. Es dzīvoju plaukstošā hipsteru rajonā, tiesa, kas tiesa. Detroita jau vispār ir hipsteru slapjais sapnis, ja tā labi padomā.

Kā jau iepriekš minēju, es apgūstu Detroitas sabiedrisko transportu. Tas ir īsts antropoloģiskais lauks. Pilsētas iekšienē sabiedrisko transportu nodrošina DDOT (Detroit Department of Transportation), taču arī šie autobusi kursē uz Detroitas piepilsētām. Šie autobusi ir "melno autobusi", ar to saprotot, ka tajā lielākoties pārvietojas melnādainie no zemāka sociālekonomiskā slāņa, kuri nevar atļauties automašīnas. Neliela piebilde: Detroitā vismaz 80% iedzīvotāju ir tumšādaini. Otra nelielā piebilde: lai arī Mičiganā automašīnām nav vajadzīga tehniskā apskate un mašīnas ir teju visiem, šeit ir arī viena no augstākajiem auto apdrošināšanām visā ASV, ko daļa atļauties tomēr nevar. Te nu jums bija Motor City.
Ja reiz ir "melno autobusi", ir arī "balto autobusi", ko nodrošina kompānija SMART jeb Suburban Mobility Authority for Regional Transportation. Tie lielākoties kursē tikai piepilsētu robežās, bet no rītiem un vakariem arī ved uz/no Detroitas. Pēdējais autobuss no D. uz piepilsētu atiet plkst. 18.00 vakarā. Šos autobusus galvenokārt izmanto baltādainie no middle / upper šķiras jeb lielākoties white collar men - pieklājīgi pelnoši cilvēki ar koferīšiem, kuriem darbs bieži vien sedz šos transporta izdevumus un kuri dzīvo drusku puritāniskos gludi skūto pesticīdu apsmidzināto mauriņu rajonos prom no noziedzības un nabadzības.
Pirms dažām dienām, braucot ar "melno busu" uz skolu, man apsēdās blakus jaunietis, kas diezgan atbaidoši oda pēc salami desas un arī drusku pēc nemazgāšanās. Nu, jūs varat iedomāties. Pagāja kāds laiciņš, iekams mana nāss saprata, ka tas nav vis desas smārds, bet ka tā dvako mariahuāna, kad to lieto regulāri, stipri par daudz un ne nieka neuztraucas par drēbju mazgāšanu. Tā maigā, silti saldenā zāles smarža, kas, ejot pa Rīgas ielām vai malkojot dzērienus kādā no Rīgas krogiem, liegi un neuzbāzīgi kutināja manas nāsis, izkūpēja kā nebijusi. Tā vietā uzradās riebums, kas sāk mākt, arī ejot caur rajoniem, kuros izveidojies marihuānas smogs.
Vakardienas alus brūzī bija tikai baltie. Daudz, skaļu baltādaino. Antropoloģijas departamentā nav neviena African American. Studenti ir visādi, grūti saprast proporcijas.

Es nekad nebiju domājusi, ka nāksies tik daudz rakstīt par ādas krāsu. Bet nav jau tas par ādas krāsu, tas ir par ilglaicīgu sociālo noslāņošanu/os.

Drusku citās ziņās: ja uni apvidū, kas vispār skaitās viens no drošākajiem, jo tur ir patruļas, notiek kas nelāgs un tas nonācis uni policijas redzeslokā, visiem uz e-pastiem tiek izsūtīts brīdinājums. Nedēļas laikā ir bijuši divi. Abi par armed robbery, ko piedzīvojuši studenti.

Vakar tieši skatījos, kā vienā no pagalmiem maina mauriņu. Ierodas vesela ekipāža, noņem zālienu, čiki čiki un uzliek jaunu. Te neviens, protams, zāli nesēj, bet gan izrullē kā futbola laukumā un tad vēl aplej ar pesticīdiem. Viss ir dikti smukiņi.

Citās ziņās: es vakar drusku pamaldījos Detroitā un tad man nomira telefons. Uz brīdi iemaldījos rajončikā, kur tādām jaunām meitām (hahaha, šitas labi izdevās, Bļanniņ!) laikam vienām nevajag iet. Bet bija vēl gaišs. Maldīšanās nebija gluži tāda, ka nesaprastu, kurā Detroitas pusē atrastos, bet gan drīzāk, ar ko nokļūt atpakaļ uz perfekto mauriņu ciemu. Detroita, lēšu, ir pilsēta ar sliktāko sabiedriskā transporta sistēmu visā ASV. Atiešanas laiki tā īsti nekur netiek uzrādīti, kursē visai neregulāri, jo sevišķi uz tuvējiem miestiem.
Es nekad, nekad nebiju jutusies tik balta kā tajos autobusos. Busus 99% gadījumu izmanto sociālekonomiski zemāko šķiru melnādainie (jā, brauciens autobusā ir savdabīga pieredze), lai gan arī daudziem viņiem ir automašīnas - viens no iemesliem ir tas, ka Mičiganas štatā, lai brauktu, nav nepieciešams iziet tehnisko apskati. Te brauc ar ļoti krutiem, lieliem vāģiem, bet tikpat labi var pieredzēt, kā mašīnai krustojumā nokrīt ritenis - un es neākstos, es piektdien to redzēju pati savām acēm.
Detroitā ir arī viens no augstākajiem pusaudžu grūtniecības procentiem. 2015.gadā tas bija nokrities par 16%, kas ir labākais rādītājs pēdējās desmitgadēs, bet aizsvien sasniedza pregnancy rate 77 (kas nav procenti, bet attiecība no 1000 15 - 19 gadus jaunām meitenēm).

Tā te iet.

Es jau trīs dienas mēģinu ko uzrakstīt un nekādīgi nesanāk. Nedēļa, kopš aizdošanās prom, bet visa kā un, pirmkārt, jau neskaidrības par tieši visu, ir bijis tik daudz, ka nesaprotu, ar ko sākt. Nedēļas laikā sabiju Dekalbā - mazā Ilinoisas pilsētelē, ko ieskauj nebeidzami ASV subsidēti kukurūzas lauki un kur atrodas Northern Illinois University, un kur mums bija orientēšanās nedēļa, drusku Čikāgā (ļoooti iespaidīgi), un tagad esmu apmetusies pagaidu mājās Grospointā (gandrīz) Sentklēras ezera krastā, kas ir apm. 12 jūdzes no Detroitas.
Dekalba bija pirmā vieta, kas apstiprināja dažnedažādus manus stereotipus par Ameriku. Galvenā iela ir nosēta ar ātrās ēdināšanas iestādēm - Pizza Hut, McDoanlds, Burger King utt. - you name it. Bet laikam vēl vairāk par šīm vietām man piedūra iestādījums "The Fatty", kas ir akurāti tāda kafejnīca, kā rāda filmās - tur pasniedz burgerus, frī un ceptas olas ar speķi, galdi ir klāti ar rūtainiem galdautiem un kafiju viesmīles atnāk papildināt turpat pie galda. Savukārt, "Molly's place" ir krogs/ēstuve, kas iecienīts undergraduate vidū - mēs tur gājām, šķiet, katru vakaru no četrām dienām, ko pavadījām Dekalbā, jo diži daudz iespēju tur nav. Pēdējā vakarā mēs tur pamatīgi pielējāmies - un kā gan lai nepielejas, ja tajā vakarā rumkolas un džintonikus meta pakaļ pa 2 dolāriem. Tas bija arī vakars ar dirty dancing un love in the air. Mazpilsētu amerikāņu jaunieši arīdzan apstiprināja visas manas gaidas - meitenes ir maķenīt par blondu un maķenīt par vulgāru, dzert nemāk, un čaļi visās savās izpausmēs arī mazliet par daudz līdzīgi Homēram Simpsonam.
Savukārt, Grospointa.... O, Grospointa! Jums vajadzētu to redzēt. American dream ar pārāk gludiem mauriņiem, krokotām karogu lentēm un rūķiem. Šeit perfekcija valda it visā. Mietpilsonība un puritānisms all over the place. Ģimenei, pie kuras šobrīd mitinos, reiz nācās iet uz tiesu, kas varēja beigties ar 30 dienām Detroitas ķurķītī, jo kaimiņiene bija izsaukusi policiju par to, ka viņu suņi pārāk skaļi rējuši. Jā, jā, šis ir viens no tiem likumiem, kas nav mainīts 40 gadus. Nekad nebiju redzējusi perfektākus mauriņus kā šeit. Kā teica paziņa "Lawns are big thing here". Par saulē mazliet padegušu mauriņu pašvaldība var uzlikt sodu. Jo nesmuki taču. Tāpēc 99% iedzīvotāju mauriņu apstrādā ar pesticīdiem. Ja pesticīdi smidzināti nesen, mauriņā iedur karodziņu ar attiecīgu brīdinājumu, lai tur nelaiž ēst zāli suņus un kaķus. Tā, lūk. Zaļš un perfekts mauriņš ir mūsu viss.
Detroita pagaidām man vēl sveša, neko nezinu par Downtown, kas ir Detroitas centrs. Piektdien izbraukājām lielakos graustu rajonus - es pirms tam pat nebiju aptvērusi, cik tie ir milzīgi. Agrāk arī viena no galvenajām Halloween izklaidēm esot bijusi graustu dedzināšana - nabadzīgie dedzina graustus, bet bagātnieki speciāli, lai vēroti šo "uguns šovu", uz to nakti īrē viesnīcu augšējo stāvu numuriņus. Detroita un tās apkārtne noteikti ir kontrastu pilsēta, jo dažas ielas tālāk aiz graustiem ir "Indian Village", kas 30.gados bijis bagātnieku rajons, un arī tagad tur dzīvo turīgi ļaudis, tai skaitā pilsētas mērs un Kid Rock, kā arī dažādi mākslinieki. Atradu tirgu ar svaigiem dārzeņiem (lielākā daļa, protams, ir no Monsanto sēklas), zinu, kur gatavo labākās ribiņas Detroitā - tā pie reizes ir arī viena no populārākajām jazz vietām. Man nav pavecies ar to, ka šī ir pārākā automašīnu pilsēta, šeit ir viena no sliktākajām sabiedriskā transporta sistēmām, un to ļoti jūt. Par iedzīvotājiem runājot: "roughly 47 percent of adults in Detroit, Michigan — 200,000 total — are “functionally illiterate,” meaning they have trouble with reading, speaking, writing and computational skills", noziedzība ir viena no augstākajām valstī, rasu nesaskaņas arvien aktuālas, jo graustu iemītnieki un iliterāti lielākoties ir melnie, turīgie baltie izspiež no pilsētas melnādainos, lai gan viņu procentuāli ir stipri, stipri vairāk.

Vai man ir kultūršoks? Jā, protams. Nav viegli pierast pie amerikāņu smaidīšanas un small talk, ko es nevaru ciest ar visu savu būtību. Šīs nedēļas laiā biežāk dzirdētā frāze "I love your hair", ko man, pa pusei skūtai būtnei, saka cilvēki veikalos, medicīnas personāls universitātes veselības centrā utt. Tagad es arī zinu, ka pilnīgi noteikti izskatos pēc "Estearn European", toties akcents man esot Americanish.

Turpinājums sekos.

Tā vien šķiet, ka Cēsu alus ir stingri nolēmis darīt visu, lai vairs netiktu asociēts ar sūdīga, suslsveidīga, žļurgaina alus ražošanu. Tas gan nenozīmē, ka tā ražošana ir pārtraukta. Taču ne velti ir krietni paplašināts arī produktu klāsts. Un var jau būt, ka tikai man tā šķiet, bet salīdzinoši svaigi tirgū laistajiem produktiem Cēsinieks nemaz necenšas pa priekšu bīdīt savu Cēsu alus zīmoliņu, tā vietā to nobāž krietni neredzemā vietā. Piemēram, par šo limpeni , mana mazmāsīca domāja, ka tā ir igauņu ražojums. Garda, nekāda vainas, tāds drusku sliktāks Baikāls, toties kas par hipsterīgu pudeli! Dzer tādu un dungo līdzi Ewert and the Two Dragons! Saņēmu arī ieteikumu pamēģināt jaunos alus, no kuriem kadiķis nav garšots un nevelk, brūklene ir sūds, bet vīgrieze vismaz pagaidām ir garda. Bet lūgums pievērst uzmanību, ka beidzot, beidzot arī līdz Cēsiniekam ir aizgājis latvju (sūdiņu) zīmju trends un arī tur, protams, Cēsu etiķete pagalam neiederas - ilgi gastronoma plauktos pētīju, kas atbildīgs par šo brūvējamu. Taču visvairāk vēlos vērst jūsu uzmanību uz šie produktiem. Dzīvesstila dzērieni! Dzīvesstila dzērieni, es atkārtoju. Es gārdzu, mani mīļie, galvu atliekusi.

Es diezgan bieži nožēloju, ka esmu iesaistījusies kādā virtuālā diskusijā, jo lielākoties tās izrādās neauglīgākas un matu skaldošākas, nekā sākumā ir šķitis. Bet vispār es mācos un labojos - to daru arvien retāk.
Nupat tviterī bija viena no tādām. Tiek iztirzāts gadījums (nav zināms, vai reāls vai hipotētisks, bet tas arī nav svarīgi), kad sirsnīgai ģimenei ir atteikta adopcija, kā nepietiekamu iemeslu norādot, ka ģimene dzīvo vienistabas dzīvoklī un tādējādi bērnam netikšot nodrošināta privātā telpa.
Skaidrs, ka viedokļi dalās uz pusēm - vieni saka, ka tas nav pietiekams iemesls, otri, ka ir gan. Sak, vienistabas dzīvoklis tomēr neliecinot par spēju uzturēt bērnu un ka atbildīgās instances rīkojušās pareizi, jo saspiesties jau varot vienistabas dzīvoklī, bet kur privātums? Un, paplašinot raižu spektru, vai vienistabas dzīvoklis tomēr neliecina par pārāk mazu rocību kopumā? Pretējā puse (kurai piekrītu) saka - paga, paga, ja izvēle tik tiešām ir balstīta vien tajā apstāklī, ka ģimene nav pati turīgākā un dzīvo vien vienistabas dzīvoklī, tā vietā atstājot mazo cilvēkbērnu augšanai bērnu namā, tad kaut kas nav kārtībā ar Lielo Vērtību Sistēmu. Turklāt abas puses visticamāk vēl bērnam to labāko. Un tomēr: bērnu nams vs vienistabas dzīvoklis? Ja LV bērnunama bērni vēl būtu uz izķeršanu ka karsti pīrādziņi, tad es nedaudz saprastu. Un galu galā - cik daudz ir ģimenē augušu bērnu, kuriem NAV bijusi katram sava istaba? (Kautri paceļu rociņu)
Bet jautājums patiesībā daudz plašāks. Šais dienās tieši par to sanāca tērzēt. Jautājums ir par iedomātiem nepieciešamajiem priekšnosacījumiem, lai radītu vai neradītu bērnus. Vai man būtu cieši jāiet uz to, ka no sākuma varu atļauties iegādāties (vai kaut vai īrēt) trīsistabu dzīvokli ar lodžiju, lai vispār apsvērtu domu par bērnu? Nav šaubu, ka man ir jāsaprot, vai spēšu paēdināt, apģērbt, kārtīgi izskolot, vakarā pasakas un stāstus izlasīt, sapīt bizes no rītiem utt. Bet vai tiešām bērnus tagad drīkst, vajag radīt tikai tad, ja zinu, ka varēšu sūtīt uz privātstundām franču valodā? Man ir milzīga pretestība pret šo (snobismu). Tas ir lieliski, ja var sūtīt Ž.Verna skoliņā un ierīkot katram bērnam savu istabu un vest brīvdienās uz Karību salām gūt jaunus iespaidus. Un tomēr man šķiet, ka ir ok arī, ja to nevar - vismaz pagaidām LV var izaudzināt labu, gudru, domājošu cilvēku arī bez tā visa. Un, ja kāds saka, ka viņam būs trauma, kas jāārstē ar smilšu terapijām, no tā, ka nebija bērnībā privātās telpas, es jums varu pateikt, ka tikpat labi pēc 30 gadiem psihoterapeita krēslā sēdēs arī tas, kurš brauca uz Karībām kapteiņa Nemo zemūdenē.

Un vispār - Ciba ir lielisks pierādījums tam, ka Tur, Ārā, ir bīstami. Proti, tāpēc visi, mani ieskaitot, lielākoties raksta zem atslēgām. Un tie retie ieraksti brīvpieejā ir 1) vai nu tik nekaitīgi, vai vispārīgi un bezpersoniski, vai nevienu neinteresējoši vai 2) pretēji - tādi, kas top brīžos, kad esi noilgojies pēc diskusijas, visticamāk, skaļas un asiņainas, un rodi sevī spēku mahāties arī ar tiem īpašo vajadzību cibas jūzeriem.