Bļannas Baklažannas gaišo atmiņu mūžīgais starojums

Domājams, par iemeslu tam, kādēļ vakar aizdevos uz Pētera Kļavas lekciju par near death experience (NDE) un apziņas pētījumiem klīniskās nāves brīdī, bija kaut kas pa vidu starp nelielu mazohisma lēkmi un centienu izkāpt no sava tik ērtā un patīkamā sociālā burbuļa - sak', aiziešu pirmo reizi klātienē paklausīties to visu, ko biju no viņa lasījusi, sak', iešu paklausīties visnotaļ gudrā un profesionālā cilvēkā, kaut zināms, ka visticamāk tam nepiekritīšu.
Jāatzīstas, ka, lai arī kā es centos, manu seju nepārstāja rotāt WTF izteiksme. Visu lekcijas laiku cien. Kļava ik pa laikam vērsās pie publikas ar šāda tipa jautājumiem: "Paceliet rokas, kuras šeit ir mātes! Ludzu, Jūs, jā, Jūs, izstāstiet kā radās Jūsu bērns [ar to domājot cilvēka sarežģīto uzbūvi un neizprotamo apziņas veidojumu - B.B.]? Nezinām, vai ne?"
Kopumā viņa stāstītajā par to, kas ir apziņa un kas notiek ar apziņu, t.i.,pēc viņa ieskatiem, mums, apvienojās medicīna (vai drīzāk kaut kas no cilvēka bioloģijas aizgūts), kvantu fizika un budisms, oh my. Tā kvantu fizikas daļa šķita vēl kaut cik interesanta - bet es tā noteikti saku tikai tādēļ, ka neko nesaprotu no kvantu fizikas. Pilnīgi un galīgi viņš norāva man jumtu, kad stāstīja par bērniem, kas ļoti skaidri atceras savas iepriekšējās dzīves un par pierādījumu tam kalpoja līdzības starp šo bērnu un viņa iepriekšējo dzīvi. Piemēram, viņš rāda fotogrāfiju ar bērnu, kuram ir amputēta kreisās kājas pēda un pats bērns to izskaidro ar to, ka viņš atceras, ka iepriekšējā dzīvē viņš arī zaudējis kāju un no traumas miris. Vai vēl viens mind blowing hard core pierādījumos balstīts piemērs - zēnam krūšu rajonā ir liela triepienveida vai, drīzāk, šļakatu formas dzimumdzīve - puisēns atceras, ka iepriekšējā dzīvē viņš ir ticis nošauts. Skrotis sašķaidījušas viņa krūtis. Vai dzimumzīme šāviena traumas formā ir sagadīšanās? Nē, nedomāju vis!
Kļavas kungs arī brīnišķi atbild uz jautājumiem. Diskusijas laikā kāds jaunietis viņam uzdod nepārprotamu jautājumu, atsaucoties uz paša Kļavas rādīto kāda NDE pētījuma datiem. Puisis jautā, kā Kļava komentētu, ka no 800 bērniem, kuriem bijusi klīniskā nāve un kas piedalījušies NDE pētījumā, tikai ~ 100 bērniem ir bijušas NDE pazīmes (izrādās, ir 32 vienkāršas pazīmes, no kurām jāizpildās vismaz 8-12, lai uzskatītu, ka ir bijusi NDE, piemēram, vispārēja tīrās mīlestības pieredze un saplūšana ar Visumu, gaisma tuneļa gaļā (I am not kidding!), Deivišķu figūru vīzijas utt.). Un jautājums, lūk, vietā - ja tikai 1/8 daļai ir bijusi NDE vai OBE pieredze, vai šie skaitļi ir pietiekami, lai apgalvotu, ka pētījums ir vērā ņemams? Uz šo jautājumu Kļava vien atbildēja, ka, jā, viņu arī interesējot, kadēļ NDE nepieredzēja pārējie 700? Tiešām, kādēļ?
Viņš bija paņēmis līdzi arī lērumu grāmatu par un ap NDE, kuras visas sarakstījuši fiziķi, biologi utt. un kuru izdošanā LV pielicis roku. Bija arī Talbota "Hologrāfiskais visums", ja.
Turklāt, viņaprāt, medicīnā, darbā ar pacientiem vajadzētu izvairīties no vārdu "nāve" un "nomirt" lietojuma. Jo tā nav taisnība. Mēs nenomirstam, mēs "izejam no šī ķermeņa" un pēc tam mūsu apziņai ir uzdevums turpināt strādāt tā, lai izdotos saplūst ar visumu, jo mēs visi esam viens (The Blanket, vai ne?)

Un vai es jau minēju, ka lekciju viņš iesāka ar Einšteina citēšanu un pabeidza ar Imantu Ziedoni?

UPD. Viņš bija aizliedzis savu lekciju filmēt, jo (citēju): "sociālajos tīklos cilvēki visu sadirstu".

P.S. šo pasākumu vēl baisāku padarīja fakts, ka priekšā man sēdējā pasākuma fotogrāfs, kurš ļoti smirdēja pēc sviedriem, bet aizmugurē ~ 65 gadus veca Kļavas grūpija, kura savā zemajā balsī kunkstēja labsajūtas un piekrišanas vaidus visas lekcijas laikā un beigās sāka spert pa manu krēslu un aizrādīt, ka es viņai traucēju, jo jau beigu diskusijas laikā es čukstus pārspriedu šo un to ar savu kolēģi. Uh!

P.P.S. cilvēcīgi es viņu saprotu. Lai strādātu 30 gadus reanimācijā un neieslīgtu smagā depresijā vai alkoholismā, acīmredzot vajag kaut ko, kas sniedz atbildes uz neatbildamiem jautājumiem - kāpēc šim bērnam vajadzēja mirt? Jēgas piešķiršana briesmīgām lietām.

"Situācija ir kritiska" - divu nedēļu laikā jāatrod mājvieta vēl 7000 Tezē kopienas jauniešu

Tagadiņ jau pienākuši tādi laiki, ka neko nedrīkst teikt skaļi, lai nenomētātu ar akmeņiem. Bet raksturot situāciju kā "kritisku" tomēr ir visai amizanti. Es, protams, tā runāju tikai tādēļ, ka esmu apgrēcīga, nešķīsta neticīgā, kurai nekas nav svēts, izņemot radikālo feminismu (aiziet novilkt krūšturi, maita, visu dienu jau spiež tās patriarhālās važas). Situācija ir kritiska, kad ir plūdi, zemestrīces, ekonomiskā krīze, kara darbība, terors, cilvēktiesību apspiešana utt. Neatrast mājvietas 7000 jauniešiem, kuri gadu mijā grib aizlūgt par labāku pasauli, nav kritiski, tas varbūt ir bēdīgi, stulbi, neizdarīgi utt., bet ne kritiski.

Tā kā sestdien no Līželes Dzimšanas dienas svinībām es mājos devos ne vien krietni vēlu, bet arī jau drusku sareibusi, piemirsu izstāstīt, kā man gāja pa ceļam no Līželes mājas uz savējo.
Gaidīdama pieturā trolejbusu, kas ir viens maniem nemīļākajiem sabiedriskā transporta līdzekļiem, pie manis pietenterēja neliela auguma, šmulīga paskata vīrs ar krietni nodzertu seju un krieviski vaicāja, pēc cik minūtēm nākšot kāds trolejbuss. "Pēc četrām", atbildēju.
Pēc alkohola krietni dvakojošais vīrs ar mugursomu plecos tik lielu, ka atcerējos stāstu par Diegabiksi, pajautājis man par trolejbusa ienākšanas laiku un to, vai ar to nokļūs līdz centram, turpina sarunu. Krieviski, protams. Kādu brīdi domāju izdarīt ko tādu, ar ko Nacionālā Apvienība par mani lepotos, proti, pāriet uz latviešu valodu, bet pēc nākamā svešinieka teikuma sapratu, ka šoreiz ne tikai nav vērts, bet varbūt labāk arī nevajag:
"Меня только неделю назад выпустили", gāzelējoties saka vīrs.
Ok...es pie sevis nodomāju. Iespējams, šis jau ir iemesls pārvietoties uz pieturas otru galu. Bet es palieku, jo viņš turpina bez mitas stāstīt un ir jau ari drusku interesanti, neliegšos. Nosēdējis tagad piecus gadus, pirms šī "срок'a" brīvībā pabijis vien 10 mēnešus, jo vēl pirms tam nosēdējis septiņus gadus. Es neprasu, par ko. Pats izstāsta, ka otro reizi sēdējis, jo "убил своего брата по пьянству". Esot vecāka māsa, tā esot naudu uz cietumu sūtījusi. Esot māsas dēls un māsas meita, bet māsa neļaujot viņam ar bērniem tikties. Pats arī saprotot, kāpēc. No sākuma vajagot kļūt labākam, jo citādi bērniem sliktu piemēru rāda. Piekrītoši māju un saku, ka tā nu ir gan, jā.
Prasu, uz kurieni tad brauks tik vēlā stundā? Meklējot kaut kādas nebūt naktsmājas, šonedēļ dzīvojot uz ielas. Izvelku lapiņu un uzrakstu ar zīmuli sociālā centra nosaukumu. "Gaiziņš", blakus centrāltirgum, izstāstu, kā nokļūt. Tas nozīmē, ka jābrauc ar trolejbusu līdz pašam galam, līdz stacijai. Lapiņu paņem. Novēlu viņam veiksmi.
Viņš izkāpa no trolejbusa pēc trim pieturām. Nedomāju, ka uz brīvām kājām viņš būs ilgi.

Smieklīgi, protams, tagad lasīt visādus bravūrīgus uzsaukumus no sērijas Laidiet caur maniem pīšļiem kaut piecus tramvajus, jo mirušajiem taču vienalga, es negribētu, lai manas mirstīgās atliekas traucē progresam... utt. utjpr.

Vāji. Tiešām vāji. Lūdzu, ejiet kremējieties, laidiet pa upi, piekopiet sky burial utt. Tas viss ir superīgi, jo tradīciju diversitāte, bet kāds tam sakars jau ar esošiem kapiem? Pateikšu priekšā - nekāds! Apples & oranges. Esošie kapi ir kultūra, vēsture un tie ir domāti dzīvajiem, ne tik daudz mirušajiem. Bet tas, kā mēs pret tiem attiecamies, par mums kā par cilvēkiem, kā par sabiedrību, pasaka ļoti, ļoti daudz.

Satori, skatos, komentē apmēram trīs cilvēki, un visi ir teju tvneta līmenis.

Raitā solī un gana skaidrā prātā kādu pusstundu pāri pusnaktij, soļodama caur naksnīgo un mēness apspīdēto Rīgu, pie autoostas mani īstenā īru akcentā uzrunā kāds 30+ vīrs. Viņš nupat ielidojis no Dublinas, ticis līdz centram, bet jau lidostā sapratis, ka atstājis maku kaut kur Dublinas lidostā - maks pat ir atrasts, bet viņam jātiek tālāk uz Alūksni pie ģimenes, vai es nevarot izstāstīt, kur ir tuvākais Policijas iecirknis, varbūt tur viņam varēšot kā palīdzēt. Sāku stāstīt, bet saprotu, ka vieglāk parādīt ceļu - saku, ejam, tepat netālu jau ir (Gogoļa ielas iecirknis). Izlīkumojam es, viņš un viņa rokas bagāža caur tukšajiem, aizmigušajiem tirgus stendiem. Viņš nomaina pusi, kurā man iet blakus, lai viņa labā auss būtu pie manas kreisās - 13 gadu vecumā kreisajā ausī zaudējis dzirdi, iesaistoties ielu kautiņā.
Iecirknī jautāju, vai ir kāds, kas runā angliski, bet uz atbildi "mazliet", saprotu, ka vieglāk un ātrāk būs, ja palikšu par tulku un mēģināšu apstāstīt situāciju. Policista kungs, kurš bija acīmredzami nīgrs par viņa iztraucēto miermīlīgo eksistenci šitādu nieka dēļ, plāta rokas un saka, ka neko nevar darīt šajā situācijā. Pelēku restu ielenkumā īrs saka, nekas, ka policista kungi nevarot līdzēt, gan kaut ko izdomāšot un sirsnīgi pateicas man par palīdzību. Bet es tak saprotu, ka viņš nekur nevar tikt. Ir nakts, auksts. Tā kā nāku no KKC un Čomska, man skaidras naudas vispār nav. Saku, nāc, aizejam līdz bankomātam. Izņēmu 10 eiro - ar to noteikti pietiks līdz Alūksnei un arī nakti pārlaist siltumā autoostā (pa nakti uzturēšanās autoostas telpās maksā 1 ēriku). Īram asaras acīs un viņš mani cieši apkampj divas reizes. Lūdz, lai iedodu savu vārdu un adresi, ka tiklīdz nonāks Alūksnē atsūtīs naudiņu atpakaļ. Nodomāju, ko nu tur ķēpāsies, es badā šoreiz no tiem 10 eiro nenomiršu, saku, ka nevajag, nevajag, lai tik safe drive home. Īrs saka, ka vismaz līdz mājām mani pavadīšot - mazākais, ko varot darīt. Bet mēness spīdēja, etiķi jau salīduši pa pakšķiem un domas dažnedažādākas skrēja caur manu galvu - pirms īrs mani uzrunāja, domāju par nelietību un to, kā cilvēki notrulinās pret to, ko paši dara - ja sākumā vēl sprūda un rīstījās, tad ar laiku slīd lejā jau labi, sirdsapziņu apkauj, ētiskumu arī - izcili labi, ja vēl gadīga roka noglauda vaigu un apstiprina darbību.
Atteicu īram, sakot, ka viss labi, 5 min un būšu telpās. Apskauj mani vēlreiz un mēs šķiramies uz neredzēšanos.

Tas man atgādina arī to, man ir ilgās, garās sarunās nācies aizstāvēt pozīciju, ka, jā, liberālisms, ziniet, nav nesavietojams ar nacionālismu (my case). Ir tāds liberālnacionālisms? Nu, kur nav iebildumu, ka Milda ir melna, bet runā latviski, raud pie "Saule, Pērkons, Daugava" (nu, vai arī arī neraud :D) un mīl šo zemi kā tēvzemi, tajā pašā laikā (manis pēc) saglabājot savu otru nacionālo mantojumu, un kur valsts valoda vēl aizvien ir viena vienīga - latviešu?

Another problem with the left, the philosopher writes in his book, is a dangerous tendency to mythologize refugees as especially noble because of their suffering: “I don’t like this romantic false idea that suffering purifies you, that it makes you a noble person. It does not!” On the contrary, he says, “it makes you do anything to survive.”
This doesn’t mean Europe should be less committed to taking care of desperate people seeking shelter, he says—but Europeans should be more realistic about the kind of effort it takes to do so. “It’s easy to be humanitarian if your principle is that the others whom we are helping are good warm guys, friendly,” he says. “What if they are not? My point is that even in that case we should be helping them.

Marxist philosopher Slavoj Žižek explains why we shouldn’t pity or romanticize refugees

Pirms nedēļas, ar biedriem staigājot pa Mazpilsētas kapiem, kuri pierāda, ka Dieviņam itin vienalga, vai tu pareizticīgais vai protestants, jo atdusas tur visi kopā, atskatījāmies visdažādākās glaunākās akmens, metāla un pat marmora apmalītes ne vien ap kapu kopiņām, bet arī ap iegādāto kapiņu teritoriju, kas, jāatzīst, kalpoja arī praktisku apsvērumu dēļ - kapsēta ir būvēta diezgan "kalnainā" vietā - bez apmalītēm būtu kopiņu noslīdējumi un, kas zin, varbūt pat nepieļaujama pīšļu sajaukšanās. Pa tam lāgam ievērojām arī veselus divus daiļgrābšanas konkursus - "Skaistākā skujiņa" un "Grābiens 2016", kurā acīmredzot sacentās visi, kam skujiņa ir pārāk garlaicīga un vairs nesniedz nedz izaicinājuma un labi padarīta darba sajūtu, ne estētisko baudījumu (jeb, kā konservatori to skaidrotu - kam ir vienaldzīgas tradicionālās (kapu) vērtības). Neizpalika, protams, arī sīvēšanās par iespaidīgāko kapakmeni - eņģeļi raudās, modernās mākslas iedvesmoti objekti (mākslai vajag telpu?) un, protams, protams, arī portreti ar vovām, kas tērpti vaifbīteros rasnačkās. Drusku pat sakautrējāmies, ka mēs ņemam un bildējam, bet, būsim godīgi, tas bija tā vērts.

Ko nākamo paaudžu ļauži skatīsies, ja mēs visi izdomāsim (sa)kremēties? Kapi - tā tak ir kultūra, tā ir klātesoša vēsture par cilvēkiem, kuri nav iekļauti vēstures grāmatās. Staigāt pa kapiem ir kā lasīt nesarakstītu vēsturisku grāmatu, kur Saņam, iespējams, viņa bumers bija viss, kas viņam pieder un kas ir viņš pats, un tamdēļ ielaists mūžībā kopā ar to; kur mazā meitenīte Vika kā jau visi bērni sapņoja par pieaugšanu lielai, bet saslima ar tīfu un nomira; kur Mikus apglabāts kopā ar abām savām sievām Dainām, kur ģimenes kapos paredzēto četru kapiņu vietā izmantotas vien trīs, jo Pētera pīšļus tā arī nekad neatrada un nepārveda no svešumiem; kur uz kapakmeņa redzami tikai dzimšanas datumi, bet kādu dienu būs arī miršanas; kur vārdu nav, bet palicis vien sašķobies krusts vai varbūt itin nekas. Mazo cilvēku dzīve un nāve. Mazo cilvēku vēsture.

Ziniet, nav obligāti jābūt child-free vai daudzbērnu mātei, vai lesbietei, vai ar kustību traucējumiem utt.utjpr., lai NEteiktu - hei, uztrenē imunitāti, uzaudzē ādu.
Ādas uzaudzēšana nav risinājums sabiedrības līmenī, bet gan indivīda (un arī tur ir mērs).

Absurdi vai varbūt skumji, cik ļoti nākas sevi pārvarēt un piespiest, lai pasniegtu roku un palīdzētu piecelties uz ielas lietū pakritušam onkulītim tik tāpēc, ka viņš nedaudz dvako pēc urīna. Viņš noteikti nebija cilvēks bez konkrētas dzīves vietas, bet smakas vienmēr atbaida.
No ātrās palīdzības atteicās, lai gan šķita ļoti sasities. Nosēdināju turpat, pieturā, ar lietussargu virs galvas, pret kājām atstutējot viņa supernetto maisiņu, kurā nekā daudz nebija. Uz jautājumu, vai mājas tālu un vai nevajag, kā palīdzēt, īsti neatbildēja vai arī es nesapratu - runa bija stipri lauzīta un saklemmējusies.
Ja es ticētu Dieviņam vai vismaz planētu novietojumiem, tas noteikti būtu trāpīgs atgādinājums no augšas par to, ka citiem klājas grūtāk. Bet, tā kā neticu nekam no iepriekš minētā, manā blociņā tas arvien ierakstās kā "nejaušība" vai "atkārtota nebijušu sajūtu restaurācija".

Ceru, ka tiks mājās.