Bļannas Baklažannas gaišo atmiņu mūžīgais starojums

Kāds te nupat vienā no daudzajām mazajām komunikācijas istabiņām pieminēja saprašanās kultūru ar norādi uz tās iztrūkumu - i ciba, i irlā. Вот сижу и думаю es par šo jau piekto savu bezmiega nakti. Tie īssavienojumi, man domāt, rodas no a)neprasmes rakstīt, stāstīt (lasīt: skaidri izklāstīt domu bez liekas viņķelēšanas un izmargojumiemu un tā lai nav čerez žopu (un, nē, tas nenozīmē automātiski pāreju uz sausu tekstu), bet vairāk gan laikam no b) neprasmes (ie)klausīties un lasīt (steiga, negribēšana, bailes no pozīciju zaudēšanas utt.) un noteikti neaizmirsīsim un par zemu nenovērtēsim c)arogances, neiecietības un paštaisnuma spēku.

Sagūlušas biezas bezmiega naktis.

Šeit nekas jauns, it kā viss zināms, bet lieku reizi trāpīgs (un sāpīgs?) atgādinājums man, tev, mums visiem par to, cik grūti ir pārraut spoguļošanās ķēdi.

Es esmu festivālu izteikts nemīļotājs. Pat tad, ja tur uzstājas sirdij un ausij makten tīkami ārtisti. Šajā sakarā šobrīd izjūtu nelielas ciešanas par Pozīti (šitik čīzīgi to nodēvēja viens no maniem mazmāsīcēniem, neatceros, Līžele vai Agņeška, bet viņām arī "OK" как пишется, так произносится, ej nu sazin) - tur būs kādas 3-4 muzikālās apvienības, pie kurām es drusku mēdzu vīterot, bet saņemties aizbraukt es tik un tā nevaru. Saskaitot plusus / mīnusus, mīnusu tomēr vairāk. Ok, ok, ja tur būtu Nick Cave, tad gan es brauktu un paciestu visu, kas nāktu pār manu galvu. Viņam pieder mana sirds, mūžīgi mūžos, āmen.
Būsim godīgi - lai izturētu festivālus, jābūt konstantā reibonī un paplašinātā apziņas stāvoklī (vielas pēc jūsu izvēles).
Galvenās festivālu problēmas ir:
1) pūlis un burzma ilgāku laika periodu ("ilgāku laika periodu" = tāds, kas pārsniedz vienu vakaru). Šī ir galvenā un lielākā problēma. Rīgas svētku laikā ierasti mani atradīsiet dezertējušu ārpus Rīdziņas, kaut kur koka pavēnī. Koncerti neskaitās, jo vienu vakaru jau var paciest daudz ko, turklāt nebūsim, Bļanniņ, nu radikāli, ir jau ir arī pūļos brīnišķa kopības sajūta! Brīnišķā kopības sajūta parasti nudien ilgst vienu vakaru, jo ir tā labā sajūta, ka varēsi pārnākt savās mājās. Bet, raugi, festivālos tā mīcīšanās un berzēšanās un savas telpas pat ne ierobežosana (ierobežošana notiek katru mīļu dienu, pasperot kāju ārpus dzīvokļa sliekšņa), bet sazipošana. Drīz vien attopies ar svešiem īpatņiem dalot dažādas intīmas detaļas - sākot ar kāsīšiem, beidzot ar ķermeņa fluīdiem un klozetpodiem. Un tā vairākas dienas. Un tāpēc jādzer. Citādi tak to nevar turēt!
2) netīrība. Jā, man ir problēma - man patīk komforts. Bet gulēšana teltīs, kas atrodas cita citai tik tuvu, mazgāšanās dušās, pirms kurām vienmēr ir sajūta, ka drošības pēc jāietinas pārtikas plēvē, lai kaut ko nesaķertu, jau pieminētie klozetpodi utt. Āāāāā, šis viss man izraisa zosādu un nīgrumu. Un jau atkal - pret nīgrumu nākas pastiprināti lietot ze vielas. Nekāda baltrocīte nekad neesmu bijusi, i zivis varu notīrīt un izķidāt, i visādus citādus šmucīgus darbus veikti, tikai pēc tam iedodiet man dušu. Bet braucienos, pārgājienos man ģeldēs, protams, jebkura ūdenstilpne. Teiksiet, festivālos, parasti arī tuvumā ir kas līdzīgs? Jā, ir. Iekrāsojies jau maigi dzeltenā tonī. Vārdu sakot, man allažiņ ir sajūta, ka pēc festivāliem es pārbraukšu mājās ar kādu jaunu mājdzīvnieku, piemēram, Escherichia coli. Visu pasliktina, protams, arī tas, ja Pērkontēvs sadomājis lietainus laikapstākļus. Dubļi, ziniet, nav automātiski Vudstoka. Bet es arī Vudstokā droši vien būtu sēdējusi kā grumpy cat, beigās dzērusi visīti vienītī un gajusi gulēt plkst. vienos.
Šajā sakarā gribēju atzīmēt, ka Komēta bija manai gaumei piemērots mazfests. Lēšu, ka vidēji nebija vairāk par 1500 - 2000 purniņiem. Naktī patīkami varēja aizvizināties mājās ar Knakts Autobusu par visiem zināmiem 1,15 ērikiem, tad vēl plkst. 04:00 paspēt ieiet Rajona nakts bodē, lai nopirktu brokastu tiesu. Vai nav jauki, ko?
Rindu festivālā prakiski nebija, pūcīte zvirbulim kājas nenomina, atmosfēra ļoti ģimeniska. Visur radi, draugi, paziņas - lielākā pūlī viņi vienkārši nebūtu ieraugāmi, kur nu vēl runājami. Satiku tikai vienu veco brūtgānu, kur ienaids, kam rimt, nekad nav bijis - bučas uz vaigiem, jauki patērzējām, jauki padzērām dzērienus. Mēļo, ka lekcija bija laba (pai, pai, Blanniņ).
Gadījās arī tā, ka brīdī, kad stūķēju mutē kaut kādu vegāno burgeru, kas, jāatzīst, nebija sūdīgs, pienāca klāt persona un jautāja: "Tu esi Bļanna, vai ne? Bļanna Baklažanna?" Noriju kumosu un pamāju ar galvu, ka esmu gan, jā. Viņš priekšā nestādījās, šī cilvēka nosaukumu es ieguvu drusku vēlāk. Viņš esot dzirdējis vairākas manas lekcijas, ieskaitot šo te, Komētā. Viņš arī esot antrop., tikai no pretējās akadēmiskās nometnes. Tā nu viņš piedāvājās izrādīt cietoksni un drusku par to pastāstīt, par ko es biju visai pateicīga, jo nebiju izpildījusi informatīvo mājasdarbu. Stundas gāja, un attapos es, ka jaunēklis ir drusku "piešmugulējies" mums klāt. Man liekas, viņš gribēja drusku draudzēties, jo pēc cietokšņa apskates, viņa sejā atpazinu nelielu vilšanās izteiksmi, kad es apvienojos ar saviem radiem, draugiem, paziņām un vispār nekādā veidā nebiju ieinteresēta izstaigāt cietoksni vēlreiz, šoreiz pa tumsu.
Es ceru, ka Komēta nāks arī pēc gada. Es pat pieciestu, ja tur būtu paredzētie 3000 tūkstoši īpatņu. Bet vairāk gan, lūdzu, nē.

Mēs ar biedriem šodien pabijām uz izglītības komisijas kopsēdi, kur tika prezentēti divi pētījumi saistībā ar bērnu, jauniešu dzimumaudzināšanu: 1) par drošu internetu bērniem; 2) par vecāku viedokli dzimumaudzinšanā. Pētījumi bija pierādījumos balstīti, zinātnieki kompetenti, ka vienu brīdi pat sāka likties, ka būs 'garlaicīgi normāli'.
Bet tad, protams, mūs sāka priecēt pāris deputāti, kuriem bija, ko teikt, jo viņiem ir a) bērni (to es uzreiz sapratu, ka jebkurš arguments ir jāsāk ar izklāstu par to, cik katram ir bērnu. Man tur nebūtu variantu, esmu hopelessly childless); b) ir personiskā pieredze un trīskārši labi, ja arī ir c) pareizā ticība.
Mani īpaši priecēja Rībenas kundze, kurai cienījamas pētnieces ir vien "mīļas meitenes" bez vajadzīgas pieredzes, kas viņai, protams, piemīt. Spridzināja spirdzināja arī deputāts V.Kalnozols (jā, jā, tas, kurš sievu sit utt., bet tas jau tāds nieks), kura viedokli, komentāru es gribētu jums īsumā pārstāstīt, jo centos maksimāli daudz tvert un pierakstīt šīs apbrīnojamās pērles:
“Mazāk popularizēsim seksa jautājumu, vairāk runāsim par bērnu un par ģimeni! Jārunā, ka bērns nav tikai seksa blakus produkts. Bērns ir svēts, bērns ir atbildība. Nav jārunā par seksu, bet – ģimeni. Ģimene nav veids, kā padarīt seksu legālu, ģimene ir atbildība. [..] Mīlestība ir psihiski slims stāvoklis.”
Karlsona kungs no Asociācijas “Ģimene” bija satraukts, ka nav zināms, kāds ir šīs dzimumaudzināšanas saturs jeb kas tajā dzimumaudzināšanā tiek iekļauts. Un, ja vecāki, kas piedalījās pētījumā par dzimumaudzināšanu (kur lielākā daļa vecāku piekrīt, ka dzimumaudzināšanai ir jābūt arī skolās), būtu zinājuši, par kādu tieši dzimumaudzināšanu ir runa, proti, par tās saturu, tad, iespējams, pētījuma rezultāti būtu pavisam citādāki. Viņu arī ļoti satrauca, ka dzimumaudzināšana pārāk koncentrējoties uz dzimumdzīvi, turklāt visdažādāko “hetero-, homo-, anālo, orālo”.
Pārstāve no Latvijas Kristīgo skolotāju asociācijas īsumā komentēja pētījumus šādi: “Jūs pētījāt maznozīmīgus jautājumus”. Šāds komentārs izskanēja, jo viņa kā kristiete, kas iestājas par atturēšanos no dzimumattiecībām līdz kāzām, uzskata, ka kristīgie vecāku viedoklis nav pārstāvēts šajā pētījumā. Tajā pašā laikā viņa bija satraukusies, ka precēti pāri ļoti ilgi nerada bērnus, tad attopoties 40 gadu vecumā, kad jau ir par vēlu un tad iet veikt mākslīgo apaugļošanu. Trakums kaut kāds!
Raivis Dzintars bija pavisam lakonisks. Viņš tikai uzsvēra, ka viņam ir tiešāka pieredze, tāpēc arī runāja no savas pieredzes.

"Dusmu dabiskais nolūks ir saglabāt kārtību sabiedrībā. Dziļš sašutums par to, ka kāds ir apzagts, piekauts vai kādam citādi nodarīts pāri, mudina cilvēkus rīkoties, lai novērstu šādus smagus pārkāpumus nākotnē. Bez dusmām mēs gan spētu sevi pienācīgi aizstāvēt, taču, visticamāk, nepūlētos aizsargāt kādu citu. Dusmas ir emocija, ko izraisa netaisnība pret pašu vai citu."
/Ā.Dž.Tverskis/

Mana paziņa, kas nu jau pāris gadus strādā vienā no Latvijas veco ļaužu pansionātiem, stāsta, ka kremēt visus aizgājējus viņi ved uz Igauniju. Lētāk.
Tur lētāk piedzimt un lētāk nomirt.
Urnas ar pelniem stāv noliktavā, bet šobrīd ar vēl vienu kolēģi mēģina pierunāt konservatīvākos darbabiedrus veidot aizgājēju aleju - katram savs koks, vieta to ļauj, būtu jauki un smuki, labi planētai. Noliktava nav bezizmēra.

Darbadiena, plkst. 3 naktī. Lēni, baudot miglas apņemto Rajona galveno ielu, devos mājup, lai beidzot laistos ļoti īsā, bet kvalitatīvā miegā.
Ielas tukšas un klusas, lampu apspīdētas. Vienīgie kustoņi bija kaķi, daži etiķi un maukas.
Viņas bija divas. Viņas vienmēr stāv divatā. Pa gabalu abas izskatījās mana vecuma, tikai, pienākot viņām pavisam tuvu, ieraudzīju, ka vienai varētu būt labi ja 20-22, bet otrai savi 45 - ja ne hronoloģiski, tad apbružājuma pakāpē gan. Jaunākā atgādināja zoostacijas bērnu - nošļurkusi, ar lietošanas stāžu un ar aroda pieredzi. Vecākā - ar skaistiem sejas pantiem, nolietota, vienaldzīga, vulgāra.
Viņas bija ģērbušās ļoti klasiski - īsi, pēcpusi līdz galam nenosedzoši svārki, gari lakādas zābaki virs ceļa ar nobružātiem purngaliem, pliki stilbi, niecīgas ādas imitācijas jakas, zelta ķēdītes.
Piebrauca taksometrs, jaunā meitene pieliecās pie loga, izspīlējot savus dibena vaigus vēl vairāk. Saruna bija īsa - viņa iekāpa mašīnā un aizbrauca. Vecākā sieviete palika stāvam, nesteidzīgi pīpējot cigareti, kuras dūmi ātri saplūda ar miglu. Es lēnām pagāju garām "performances" vietai, cenšoties vairs neatskatīties, līdz viņa man uzsauca: "Девушка, а ты красивая!"

Un vēl - lai padarīt šo dienu pilnīgu, iesaku jums iepazīties ar Gara Zinātni - Antroposofiju.

http://www.antroposofija.lv/lv/kas-ir-antroposofija/

(Apskaužu jūs, dārgie biedri, ja esat šo atklājuši jau krietni agrāk par mani. Tādā gadījumā jūs esat pakāpi augstāki. Droši vien indigo.)

Iedvesmojoties no meness_berns.

Piedodiet, es nevarēju atturēties. Īpaši rekomendēju noskatīties video raksta beigās.

mazliet par eņģeļiem

Un ,es ceru, jūs jau zinājāt, ka ir eņģeļu skolotāji?

Spridzinoši spirdzinoši!