(bez virsraksta)
Feb. 6., 2015 | 09:38 pm
No:: ernuerna
uuuuuujjjj! domāju, ka nebija tādas nedēļas, kad es nestaigādu ar nošvīkstinātu pēcpusi, un kaktā stāvēju vismaz reizi dienā. pie mazākiem nodarījumiem kājās, pēc lielākiem - uz ceļiem. kad senči saprata, ka ar brāli kaktā ļoti jautri pavadām laiku, tad mūs sākuma šķīra katru savā izstabas kaktā, pēc tam jau katru savā istabā. kamēr mūs vēl lika katru savā kaktā vienā istabā, es vienmēr biju ļoti neapmierināta ar to, ka viņam tiek sekcijas skapis, bet mani liek radiatoru stūri pie aizkariem. jo redzi, sekcijas stūris bija ideāls ar to, ka tajā atradās atvilktne ar omas šūnampiederumiem, un ar lāpāmo adatu tik smukus zīmējums varēja skrāpēt tajā tumši brūnajā sekcijas lakā. un tādas baltas smalkas gravīras. un tās gravīras varēja nomaskēt, saslapējot ar siekalām. domāju, ka man nav jāstāsta, kā mūs pēra, kad šīs gravīras nāca gaismā (jo raugi, kad siekalas nožuva, baltās līnijas atkal kļuva redzamas)