Bļannas Baklažannas gaišo atmiņu mūžīgais starojums - par iepērienu

Pēra. Līdz kādiem gadiem deviņiem un jāteic, ka totāli pelnīti, es diezgan mācēju uzkrāt pērnienpunktus un tad godam atstrādāju. Augu viena un samērā izolētos apstākļos: lauku mājas, blakusmājas kaimiņos par mani jaunāks šmurgulis, tālākos kaimiņos- krietni vecāki skuķi, taču kad uzsākās visas socializācijas gaitas ar štābiem, vazāšanos, mantu/mantības izsaimniekošan un nenākšanu mājās, utt, tad pērienus panācu regulāri. Liekas, ka māte neizturēja ceturtdienās, tēvs brīvdienās. Kad pasāku apjēgt shēmu, cik tālu ejot var norauties, tad kaut kā, savaldījos, bet bija periods pirms skolas, kad staigāju zilumos. Pēra māte, tēvs, arī oma Rīga pēra- viņai tas kaut kā sanāca vismuļķīgāk. Oma bija pinēja un lielajā vannā mēdza mērcēt klūgas. Nu lūk, norauties ar mērcētām klūgām – tas ir nepatīkami, bet sausas parasti lūza un tas omu saniknoja vēl vairāk un tad viņa rāva aiz bizēm, jo neko citu izdarīt nevarēja. Vispār, taisīt ziepes dzīvoklī man nelikās labi, jo te nekur nevarēja aizlaisties, laukos, mūsu mājā, es piekopu praksi ar novēlotu atgriešanos, kad "dusmas ir pārgājušas." Ne vienmēr tas nostrādāja.

Māte uzgāja gaisā stipri ātrāk un pēra ar visu, kas gadījās pa rokai, īpaši pretīgas bija gipšu formu savelkamās gumijas vai pagarinātāja vadi. Parasti viņa ātri man ievilka un pati aiz dusmām un bezspēcības apraudājās. Tēvs manus izgājienus piecieta labāk, bet ja pamanījos izvest arī viņu un tur, līdz pat šodienai strādā viena un tā pati metode: neklausīties tajā, ko viņš saka (teiksim, viņš man skaidro kaut ko matemātikā, zīmē "pitagora bikses" māla plastā, bet es esmu aizdomājusies, kādu kleitu lai uzšuj lellei Ilonai). Tēvs pēra ar savu ādas siksnu ("atnes man siksnu! tūliņ nopēršu!) vai ar nātrēm, kuras lika pats saplūkt.

Reizēm, ievārot kaut kādus sūdus (ar gumiņas bumbu "pūcina" izsitot guļamistabas stiklu vai sadauzdot kafijas dzirnaviņas), es tālredzīgi slēpu siksnas vai izbradāju piemājas nātres. Diemžēl, radošos vecākus tas parasti neatturēja.

TaVmu nav, visi pratās savākties laicīgi. Liekas, ka tomēr daļa no normāla augšanas procesa- norauties.

Jā, kultūras iezīmīte ir spilgta. Īstenībā, būtu interesanti šo bērnībā pēršanu skatīt kopā ar vecāku lomu pieaugušajās dzīvēs vēlāk – mani pārsteidz neticami stāsti par pieaugušo meitu un māšu ārprātīgajām līdzarkatībām, māmiņkontroli, būšanu labai meitiņai tā pirms40, "māmiņa= mans labākais un vienīgais draugs" un mūžam nepārrauto nabas saiti.

īsāk sakot, "grūtums iezīsts no mātes krūts." (Ā. Elksne)

Tu domā, ka sišana par atzīmēm ir kaut kas neparasts?