Par rakstnieka Gabriela Macnefa skandālu Francijā
https://fr.wikipedia.org/wiki/Gabriel_Matzneff

Būtu ērti sacīt, ka pedofilijas aizstāvība un bērnu izmantošanas trivializācija bija ilggadīga un pretīga franču intelektuālās elites problēma, saistīta ar franču "kreisajiem", 1968. gada bērniem, vai franču eksistenciālistiem vai poststruktuālistiem (atklāti pedofiliski vai efebofiliski teksti ir gan Židam, gan Reno Kamī, gan Bartam, par Fuko aizraušanos ar zēniem nemaz nerunājot). Un ka tagad tā beigsies, jo mērs, tā teikt, "ir pilns".

Īstenībā mēs vienkārši salīdzinoši maz par to zinām, jo tad vēl nebijām dzimuši vai bijām pārāk jauni, un par šo trivializāciju un nespēju pasargāt upurus esam iemācījušies domāt tikai zemisko priesteru-pedofilu kontekstā.
Tuvāk patiesībai ir, ka 1970.-1990. gados pedofiliju tiešām daudzi vai pietiekami daudzi psihologi skatīja kā seksuālu orientāciju, un tolaik nopietni sprieda par to, ka pusaudžu attiecības ar maigiem pieaugušajiem viņiem nāk par labu vai vismaz nekaitē. Neaizmirsīsim, ka Nīderlande tolaik pat samazināja piekritības seksuālām attiecībām vecumu līdz 12 gadiem (!).
https://en.wikipedia.org/wiki/Ages_of_consent_in_Europe#History_17

Skat., piemēram, šo publikāciju, kuru tolaik atzina arī American Psychiatric Association (kas šobrīd, ja pareizi saprotu, ir labojusi pati savus manuāļus; viņi par to taisnojās presē).

Rind, B., Tromovitch, P., & Bauserman, R. (1998). A meta-analytic examination of assumed properties of child sexual abuse using college samples. Psychological Bulletin, 124(1), 22–53.

https://psycnet.apa.org/doiLanding?doi=10.1037%2F0033-2909.124.1.22
No kopsavilkuma:
"Many lay persons and professionals believe that child sexual abuse (CSA) causes intense harm, regardless of gender, pervasively in the general population. The authors examined this belief by reviewing 59 studies based on college samples. Meta-analyses revealed that students with CSA were, on average, slightly less well adjusted than controls. However, this poorer adjustment could not be attributed to CSA because family environment (FE) was consistently confounded with CSA, FE explained considerably more adjustment variance than CSA, and CSA-adjustment relations generally became nonsignificant when studies controlled for FE."

Tas, kā pakāpeniski notika sabiedrības nostājas maiņa, piecos etapos:
1) vispasaules tīmeklis deva iespēju liecināt upuriem (lielākoties pieaugušiem cilvēkiem, kas reflektēja par savas bērnības pieredzi). Es pati 2000. gadu sākumā atceros lasījusi kādu franču anonīmo forumu veselības jautājumiem veltītajā portālā Doctissimo; tie stāsti bija ārprātīgi, un tajos bieži figurēja jautājums: "kāpēc mani vecāki neiejaucās, viņi taču droši vien nojauta, ka vīrieša interese par mani nav normāla."
2) vispasaules sabiedrības vidū uzsprāga priesteru skandāls, "baznīca - altārzēnu izvarotāja". Antikatolicisms, kas pavadīja daudzus no pamatoti sašutušajiem nosodījumiem, bija ārkārtīgi vērtīgs, jo ļoti palīdzēja šo lietu sabiedrības acīs padarīt par vienu no pašiem smagākajiem noziegumiem, apkarojamu visiem spēkiem. atceraties nelaiķa Hitčensa mēģinājumu iesūdzēt starptautiskajā tiesā Romas pāvestu Benediktu XVI par noziegumu pret cilvēci piesegšanu? Tas ietilpa Hitčensa stratēģijā "reliģijas = root of all evil", bet viņa zvērīgais antikatolicisms palīdzēja visai lietai globālā plāksnē. Tādā ziņā: a good move, smarter than he knew.
3) vispasaules sabiedrības vidū uzsprāga vēl vairāki skandāli ar pedofilu piesegšanu, šoreiz ne no baznīcas vides. Piemēram, leģendārais BBC darbinieks https://en.wikipedia.org/wiki/Jimmy_Savile ar vairāk nekā 300 upuriem. Sal. ar Džefriju Epstīnu. Skandālā atkārtojās tie paši elementi: kolēģi, draugi un piederīgie gadiem ilgi zinājuši, kas notiek, bet neko nav darījuši. kāpēc? viņi paši nespēj atbildēt! bija it kā sajūta, ka "tā darīt nav smuki", bet tā laika zinātne un gudrie cilvēki to īsti neatbalstīja. trūka "intelektuālo autoritāšu" un "nozares profesionāļu" viennozīmīga nosodījuma.
4) nāk gaismā ziņas par līdzīgu problēmu bērnu namos, sociālās aprūpes centros, sporta programmās jauniešiem, vasaras nometņu pusaudžiem organizācijās, bērnudārzos, skolās, slimnīcās.
5) izrādās, ka ne tikai mazie, nespēcīgie cilvēki nodarbojās ar latentu piesegšanu un acu pievēršanu. to darīja arī liberālie izdevumi, tādi kā "Le Monde" Francijā, kas 1977. gadā publicēja uzsaukumus pret pedofilisku tekstu cenzūru un aicināja liberalizēt dzimumattiecības ar pusaudžiem. Skat. intelektuāli iespaidīgo teksta parakstītāju sarakstu!
https://en.wikipedia.org/wiki/French_petition_against_age_of_consent_laws
Ja tāda bija lielāko sabiedrības autoritāšu nostāja, tad ko tur varēja pasākt mazais cilvēks, kurš onkulim, kas lien pie viņa dēla, draud ar policiju? Un, kā jau sacīju, šāda morālā atmosfēra nevaldīja tikai Francijā, tā valdīja visā Rietumu kultūras areālā.

Šobrīd universālais dzimumattiecību ar nepilngadīgajiem nosodījums ir viena no retajām īstajām morālajām uzvarām, kas panākta burtiski dekādes laikā.
Cheers.