"Šobrīd unversālais dzimumattiecību ar nepilngadīgajiem nosodījums ir viena no retajām īstajām morālajām uzvarām, kas panākta burtiski dekādes laikā."

Rosinošs ieskats un labprāt piekrītu šim apgalvojumam. Tas šķiet arī piemērots punkts, lai sāktu risināt sarunu par to, kas nosaka dzimum/intīmu attiecību noraidīšanu vai pieņemšanu. Jautājumā par nepilngadīgām personām viens no būtiskākajiem faktoriem ir jaunā cilvēka nespēja brīvi dot piekrišanu – spēka disbalanss, nepārliecinātība par robežām, pakļaušanās autoritātei. Pieaugušā attiecības ar nepilngadīgo ir varas pārākuma izmantošana.
Un šādā veidā es saprotu arī vajadzību pēc dzimumu līdztiesības, kas virzās uz to, lai abiem partneriem heteroseksuālās attiecībās būtu vienlīdz daudz brīvības, zināšanu un sabiedrības atbalsta, lai tie nebūtu atkarīgi no otra. Lai to attiecības ar bērniem nebūtu atkarīgas no otra. Lai bērni nevarētu tikt izmantoti par līdzekli strīdā.
Šādā veidā es saprotu arī attiecības starp viendzimuma partneriem. Šie ir cilvēki, kas spēj dot piekrišanu un neizmantot varu viens pār otru. Tomēr sabiedrībā, kur viendzimumu attiecības tiek nosodītas, rodas iespējas nevienlīdzīgākām attiecībām starp šiem partneriem. Viens ir turīgāks, bet ieguvis statusu, slēpjot savu orientāciju. Viņš var pirkt varu pār otru. Cits ir veidojis savu patību, internalizējot nosodījumu un kaunu – viņš ir vieglāk izmantojams.
Manuprāt – sabiedrības interesēs ir atbalstīt tādu vidi, kur iespējamas līdzvērtīgas partnerattiecības, kur varas izmantošana nav norma nevienā partnerībā.