manī ir ārprātīga nepatika pret cilvēkiem, kuri, izvārot rīsus/griķus maisiņā, piedāvā tos likt uz šķīvja pa taisno no maisiņa. man pat kolēģes tā dara. bet it kā normāli cilvēki.
manuprāt, nē. bet, kā skaidroju zemāk, laikam no bērna kājas izveidojies paradums, kas, manuprāt, ir arī citu cilvēku paradums. izrādās, ka ciba man iebilst.
Noliek uz piecpadsmit minūtēm klusas The Sound Poets mūzikas pavadībā uzņemt labo enerģiju. Ideāli, ja atvērtajam logam, uz kura palodzes (eko gaiss!) pabrauc garām vismaz trīs hipsteri, bet, ja ar fiksīšiem, tad der arī viens. Radītā gaisa plūsma nodrošina vienmērīgu un vispusīgu rīsu apvējojujumu un garantē morālo pacēlumu visai šai dienai un, dažos gadījumos, pat divām līdz četrām sekundēm no nākamās dienas.
Tu esi tas, ko tu ēd - teica Jurka, gremodams autoostas belašu ar solīto 0% kaķu un citu bezpajumtnieku gaļu sastāvā.
Ja ēdiens nav bauda, vai cilvēks var būt bauda? Ja ēdiens ir zemēts, kā cilvēks var pievērsties jēgpilnai strādāšanai ar augstākajām matērijām, virzīt visu mūsu kolektīvo apziņu jauna patērēšanas buma celšanai? Nu nevar. Tāpēc i apgaisotie (r) rīsi.
tagad jau Tu jauc estētisku ēdiena baudījumu ar parastu rīsu izņemšanu no maisiņa. nedomāju, ka šāds paradums bīda kolektīvu apziņu, drīzāk piepilda to ar visparastāko degvielu
Rīsu izņemšana no maisiņa, pēc Freida, vispār ir ļoti interesants pasākums. Nazis, kā falliska priekšmeta un vispār vīrišķā simbols, maisiņa trauslā plēvīte, kuru tas sabojā, piekļūstot nepieejamajam gardumam. Interesanti. Vai vēlies parunāt par to, kāpēc pēc šī akta, pirms tālāko darbību veikšanas, ir vēlme apčubināt rīsus?
Khmm. Interesanti. Tas, protams, nav tas pats, kas saplēst maisiņu, izmantojot dakšiņu, bet tik un tā. Domāju, ka Freida kungs piekristu, ka šķēru izmantošana naža vietā simbolizē falliskā simbola noliegumu. Griezņu asmens pieskāriens vairāk atgādina maigus, sievišķus glāstus, un tomēr, no dominējošās pozīcijas. Tā kā tiek apgalvots, ka izpaliek čubināšanās, var teikt, ka šeit velkamas paralēles ar sevis meklējumiem mazliet netradicionālākos apgabalos. Ar šķērēm nogriez maisiņa augšu vai atgriez pa šuvi?
Izskaidrojums jau bija, augšiņas atgriešana tikai apstiprina. Padomā pati, viena līnija, kurai pārbraucot pāri, tā atveras un sadalās divās daļās. Turklāt, apstiprinās arī pieņēmums par dominējošās lomas esamību. Jo atgriez Tu augšiņu, bet satura lietošanai to tomēr novieto sev ērtākā pozā - ar "augšiņu" uz leju. Man šķiet, ka rīsu gatavošana paciņā Tev nekad vairs nebūs tāda, kā iepriekš. Padomā par to. Es ieteiktu rīsus vārīt biežāk un paanalizēt savas sajūtas, kuras rodas, veicot paciņas atvēršanas un rīsu iegūšanas rituālu. Rīsu terapija, ja vēlies. Iespējams, palīdzēs labāk izprast savas vēlmes un vajadzības un turpināt eksperimentus jaunā dimensijā. Galu galā, ēšanas radītā bauda ir un paliek bauda, paralēles te ir acīmredzamas.
Arī tā var izēst rīsus. Bet tas, ka neesi mēģinājusi, liecina tikai par agrīnu sevis meklējumu fāzi. Lai gan, no otras puses, izteikti stipra nolieguma reakcija var norādīt uz negaidītu pieķeršanu...
nekad neiedomātos, ja vien nav miljons cilvēku pie galda un viss tāds "padosiet, lūdzu, uzservēsiet, lūdzu" man vienkārši riebjas smērēt vairāk trauku, cik esenciāli nepieciešams :))
varbūt man tas vienkārši no bērna kājas ir kā pamatdarbība ir likusies atbrīvošanās no maisiņa un katliņa procedūras pēc vārīšanas, tāpēc ēst pa taisno no maisiņa man liktos kā ēst ko nepagatavotu.
nu nē, es lietoju arī saistībās ar lietām, kas darītas no to lietu pirmsākumiem, ja pat tas būtu no 25 gadu vecuma. bet, then again, tās jau manas dīvainības.
es ļoti aizdomīgi skatos uz pašu faktu, ka rīsi un griķi vispār tiek vārīti maisiņā. manuprāt, pēc tam tie arī garšo pēc maisiņa. katram laikam savi iebildumi šitajā te vārīšanā.
Vienīgais, kas nāk prātā kā iemesls šādi fasētu iemeslu rīsu/griķu pirkšanai - tais retajās reizēs varbūt vieglāk bijis mazgāt katliņu. Retrospektīvi, nepatiku, ko radījusi produktu bakstīšana no tām ķeselēm, laikam pārspļauj vienīgi tā celofāna nodabūšana no izklaidībā tajos arī izvārītiem cīsiņiem. Tu atgādini baisas lietas, au.
izvāram rīsus (maisiņā, ar garšvielām), izķeksējam maisņu, pārgriežam, uzliekam rīsus uz šķivja un ēdam. man domāt, ka ja tos rīsus ar neko citu pēcāk neapstrādā, tad jamos arī no maisiņa atsevišķā kopbļodā neliek. tip ja garšvielas = pie vārīšanas un sieru uzakaisa uz uz šķīvja esošiem (sviestu rīsos, priekškam). estētika psaniedzot citiem? nu protams, viesībās tos maisiņus galdā jau necels, bet ikdienā ir kā ikdienā
nekad neesmu sev pati bez starptrauka likusi uz šķīvja neko no maisiņa un tam ar estētiku diemžēl nav nekāda sakara, bet gan ar garšīgumu. vismaz manā galā. pie tam - kā no maisiņa izķeksēt ārā? elle un indija!
Vāram kopā ar garšlietām [rīsiem - sāls, cukurs, pipari, muskatrieksts, karijs, kurkuma, lauru lapa, bezsāls garšaugu maisījums, piparmētra], kad gatavs, no turziņas izkratām katliņā, pievienojam sviestu, izmaisām [sanāk irdenāks!], kādu brīdi "ievelkas", tad liekam šķīvjos. Rotājam ar zaļumiem, klāt parasti ir neveģetārs pamats, mielojamies.
Kolosāla diskusija! Nu ja diviem, tad maisiņu pārgriež uz pusēm, uzliek katram savu pusīti uz šķīvja, ar dakšu izjauc kastītes formu un tālāk liek klāt visu citu ēdamo. (nu vai visu paciņu, ja ēdājs grib vairāk)
Ja ēdāju tad, tad gan maisiņus iegriež bļodā, un katrs pats sev uzliek, cik grib.