Atheiste
08 Novembris 2017 @ 09:52
 
Latviešu valoda ir tik bagāta un skaista valoda. Pa šo nu jau vairāk kā gadu sāku just, ka esmu izslāpusi pēc kādas skaistas grāmatas. Tad nu tagad no Latvijas līdzi paņēmu Ingas Ābeles "Paisums". Šorīt vilcienā lasot, acīs saskrēja asaras. Ej un saproti, kāpēc. Vienu gan es jau sen sapratu - neraudu es tad, kad "vajadzētu", bet ejot pa ielu var īsti ne no kā sakāpt kamols kaklā, un tad nu ej un domā, vai tā bija mūzika, vai saullēkts vai gaismas atspulgs, kas aizķēra kaut ko kaut kur dziļi paslēptu. Šķiet, šorīt mani aizķēra tas viss, ko Ābele tik dzīvi spēj uzburt acu priekšā, līdz pat sajūtām un smaržām. Un tad man atkal gribas sajust vasaru, svaigi pļautas zāles smaržu, kailas pēdas uz vēsas, mitras zemes. Tā tās asaras atkal kāpj acīs. Vectēvs iedeva līdzi paša lietās vaska sveces. Tā smarža... Žēl dedzināt, gribas tikai to visu ieelpot dziļi, dziļi. 

Katrs mēs citādāks ar to, ko vēlamies, kas patīk un kas sirdij tuvs, bet žēl dzirdēt tos, kas Latviju tā gāna un zvērās nekad mūžā atpakaļ nebraukt. Ko tev Latvijas svaigais mežs izdarījis, ko sāļi svaigā jūra, ko tavu senču senču senči tev ir nodarījuši? Var jau būt, ka, ja es būtu devusies prom naudas dēļ, dziedātu citu dziesmu, bet tad atkal - zinu, ka naudas dēļ es nekur nebūtu devusies un tāpat arī lamāju tos sev zināmos, kas naudas dēļ devās prom. Prieks dzirdēt, ka vismaz kāds nu jau ir atgriezies. Var jau gari un plaši analizēt, bet nekad mums nebūs vieni un tie paši iemesli un nekad mēs neredzēsim tās pašas lietas vienādā gaismā. Jebkurā gadījumā dusmas kāpj ik reizi, kad dzirdu kādu (vispār jau precīzāk - vienu cilvēku) sakām, ka esmu visas savas patriotiskās jūtas "pārdevusi", valodu tulīt aizmirsīšu, visus esmu nodevusi, atpakaļ nekad nedošos un mani bērni ne vārda nespēs latviski izteikt. Ikdienā latviešu valodā runāju un lasu vairāk nekā franču valodā, par Latvijā notiekošo bieži vien esmu vairāk lietas kursā nekā tie, kas paši uz vietas, es ar saviem bērniem runāšu latviski, lai arī kur un ar ko tie tiks radīti, un es neticu, ka nekad, nekad vairs neatgriezīšos. 

Tādas dziļi emocionāl-patriotiskas pārdomas trešdienas rītā. Ja vien mēs visi latvieši apzinātos, cik ļoti mums ar daudz ko ir paveicies, cik mēs tomēr esam stipri un īpaši. Es lepojos būt latviete un ne brīdi par to nešaubos.

 
 
Music: Bonoparty - Linu druva
 
 
Atheiste
11 Oktobris 2017 @ 12:43
 
Kad nespēj izteikt savas emocijas, jo netiec skaidrībā, kā pateikt "zaebala" angļu valodā...
Tags:
 
 
Atheiste
06 Oktobris 2017 @ 11:33
 
Dalītas sajūtas vai drīzāk kaut kāds iekšējs nemiers, kas kliedz "nevajag". Pirmdien uzrakstīja kolēģis, kurš nesen aizgāja no mūsu kompānijas - esot jau atradis citu darbu un tur meklējot front-end senior dev, bet ar Vue.js zināšanām. Tad pat atbildu, ka pieredze ar Vue.js man nav nekāda, tāpēc nekāds Vue seniors no manis nesanāks. Šis metas mierināt, ka paspēšu fiksi palasīt, pamācīties, lai tāpat atsūtu CV, ko gan es varu zaudēt. CV aizsūtīju, pēdējās dienas knibinos ap Vue. Vakar bija zvans ar viņu IT nodaļas direktoru vai ko tamlīdzīgu. Izstāstīja visu sīki un smalki, pateicu, ka neesmu nekāds Vue arhitekts, seniors, watnot, bet šis tā entuziastiski - nekas, saprotam, ka tehnoloģija jauna un neatradīsim nevienu ar 3 gadu pieredzi tāpat, ja vajadzēs dabūsim tev kursus. Tad nu vārds pa vārdam - man būtu jāvada front-end komanda un jāplāno viņu fronta arhitektūra, risinājumi utt. Jau tad sāka uzmākties kaut kāds "ņeņeņeņe", bet neko neteicu. Šodien jau esam sarunājuši, ka otrdien pēc darba eju viņu ofisu apskatīt un paklausīties, paskatīties, kā viņi strādā. Bet man atkal liekas, ka kolēģis ir mani pārlielījis un viņi gaida nez kādu front-end "monstru", kas rādīs brīnumus, bet iekšējā sajūta saka - nu neesmu es tas līmenis, ko viņi no manis sagaida/sagaidīs. Un ej un tu saproti. R saka, lai mēģinu, nevajag laist garām iespēju, bet jau tagad es esmu stresā, jo man nenormāli riebjas izlikties, ka es saprotu vai māku. Ja nebūtu tas caur bijušo kolēģi, būtu vienkāršāk, bet te tagad atteikt un tad viņam vēl kaut kā skaidrot situāciju... negribas pat domāt. Tad nu eksistēšu līdz otrdienai, lai vai nu dzirdētu viņu secinājumus, ka tomēr neesmu tas, ko viņiem vajag (un pat ja man pa lielam ir vienalga, jo darbs man ir, katrs atteikums ievelk tajā "sienā" pa strīpiņai, kuras tiek pārskaitītas pie katras reizes, kad jāvelk laukā pašpārliecinātība) vai arī viņi gribēs, lai nāku strādāt, bet tad es strugglošu ar savu pašpārliecinātību, jo ej un saproti, kādas tās lietas ir patiesībā. Jā, es nekad tā īsti neesmu sapratusi, kur ir patiesība - vai tajā, ko es domāju, ka varu, vai tajā, ko domā citi, un kur ir tā realitāte? Nemeklēšu, no kurienes šīs šaubas cēlušas, bet tagad jau vairs nezinu kā to labot.

 
 
Atheiste
04 Oktobris 2017 @ 09:24
 
Tagad nu jau 4. reize kopš janvāra, kad staigāju ar aizkritušu labo ausi. It kā šķiet skaidrs, ka tam varētu būt sakars ar saaukstēšanos, bet katru reizi, kad aizeju pie ārsta, izraksta tās pašas zāles, izdzeru kursu, pāriet uz dažiem mēnešiem un tad atkal. Ir sajūta, ka vajadzētu aiziet pie speciālista, bet ģimenes ārsts pieņemt tikai no pirmdienas, turklāt nezinu kā te ir ar "nosūtījumu izdīkšanu". Sajūta tiešām kā dzīvotu savā pasaulītē vai vismaz ar pusi galvas zem ūdens. Nav forši.
 
 
Music: "zemūdens" skaņas
 
 
Atheiste
02 Oktobris 2017 @ 10:56
 
Piektdien bijām uz Sigur Ros iekš Le Grand Rex. Iepriekšējā reizē biju uz viņu koncertu pirms kādiem gadiem 10, Arēnā "Rīga". Pavisam cita pieredze. Zāle pati par sevi ļoti skaista. Te vairs nebija nekāda kājās stāvētāju spiešanās, bet kārtīgs koncerts ar sēdvietu katram. Jā, Sigur Ros nav tas, ko baudīt kājās stāvot - vai nu sēdi mīkstā krēslā vai guli zālē un skaiti zvaigznes. Izdzirdot viņu dziedam pirmos vārdus no "Á" sāka birt asaras un tā es tur birdināju ik pa brīdim, pie "Ekki Múkk", pie "Glósóli" un tad jau iestājās miers. Ir tik daudz mākslinieku, kuriem būtu jāaizliedz rīkot koncertus, lai nesabojātu iespaidu, ko ir devuši visi balss ieraksta filtri un kas tik vēl ne, bet Jónsi balss ir tik spēcīga un skaista pati par sevi. Nekas cits neatliek kā birdināt asaras, kuras citā reizē nekā no sevis nevaru laukā dabūt.

 
 
Music: Sigur Ros - Ekki Múkk
 
 
Atheiste
28 Septembris 2017 @ 09:35
 
Parasti briestu kaut kam ilgi un dikti. Tā arī darba mainīšanas ideju žļembāju jau kopš pavasara, bet vienmēr bija kāds iemesls, kāpēc "vēl ne". Līdz vasaras vidum tas bija sociālās apdrošināšanas numurs, līdz septembra sākumam - privātās veselības apdrošināšanas papīru sakārtošana, līdz pagājušajai nedēļai - veco medicīnas izdevumu naudas atgūšana. Šobrīd vairs nav iemeslu. Pagājušajā piektdienā saņēmu epastu no BNP Paribas (viena no Francijas bankām) - uzaicinājums piedalīties milzīgā rekrutēšanas pasākumā 3.oktobrī. Kaut kā pēc brīvdienām par to epastu biju piemirsusi un nu izvilku ārā, kārtīgi izlasīju un sapratu, ka līdz rītdienai vajadzētu sakārtot savu CV (vismaz pirmajā versijā) un sūtīt prom. Ko gan es varu zaudēt. Milzīgas cerības nelieku un nav tā, ka man šobrīd nebūtu darba (un ņemot vērā viņu likumdošanu, kopš brīža, kad paziņoju par aiziešanu, viņi mani var noturēt vēl 3 mēnešus), bet ir jāiet uz priekšu. Esmu šeit jau gadu un tas galīgi nebija mans sapņu darbs, bet gan "jāņem pirmais, ko piedāvā, ka tikai ņem pretī bez papīriem un ar "omelette du fromage" līmeņa franču valodu". Šīs brīvdienas - 2 dienas - man vienai, R ar darba kolēģiem dodas kaut kur uz Dienvidiem. Būs man laiks sakārtot papīrus un mesties iekšā darba meklēšanas piedzīvojumā.

 
 
Music: Apparat - Circles
 
 
Atheiste
19 Septembris 2017 @ 09:35
 
Vakar bijām uz pirmo kāpšanas nodarbību. Izskatījās, ka bijām divi vienīgie pavisam iesācēji, pārējie padsmit cilvēki uzreiz metās rāpties paši savā nodabā, kamēr manas pēcdarbadienas smadzenes mēģināja sagremot astotnieka mezglu. Nav jau tā, ka nesapratu, pēc tam pat palīdzēju R pareizi sasiet, vienkārši tajā brīdī smadzenes darbojās slow motion un apskaidrība ieradās ar vidēji 10 minūšu aizturi, tāpat kā attiecībā uz nodrošināšanu. Visas tās labās, kreisās rokas, pirmais solis, otrais solis, vilkt uz augšu, uz leju, brain overflow. Lieki teikt, ka virves savākšana nodarbības beigās izskatījās drīzāk pēc mana mēģinājuma pašai sev uztaisīt bondage. Gan jau nākošreiz ies raitāk. Pati nekur tālāk par bērnu sienu šoreiz netiku, arī tikšana līdz pašai, pašai augšai ir nākošās reizes uzdevums. Mācos uzticēšanos citā līmenī, jo, lai ar lielāku pārliecību rāptos augstāk, jāzina, ka viņš noturēs. Nepavisam nepatīk man tas moments pirms laišanās lejā, kad šķiet, ka virve paliek vaļīgāka. Aš gribas tajā sienā ieķerties un no vietas nekustēties. Jāpierod. Šodien nedaudz jūt roku muskuļus, bet kopumā nekas traks. Viņš no aizskapijas izvilka trenažieri rokām - vāji man tie pirkstiņi, varēšu tagad mīcīt pie televizora. Ir skaidrs, ka ļoti liels darbs jāiegulda ārpus zāles, trūkst tas spēks. Kad redzēju, kā viena omīte, tā uz 70, pa to sienu mauca augšā kā pērtiķis, bet es savos 27 pat ar bērnu stūrīti galā netieku, bija mazliet "oh, well....", bet gan ar laiku. 

Ceturtdien laižam uz kalniem. Brīvdienas pavadīsim Alpos. Nevaru, nevaru sagaidīt.
 
 
Atheiste
14 Septembris 2017 @ 10:52
 
Nesteidzoties apsveram iespējas attiecībā uz mājas iegādi. Ar to nesteigšanos gan ir kā ir - savai pacietībai es uzticos, bet zinot to, kā pēdējoreiz viņam izgāja ar auto iegādi - aizbraucu uz Latviju martā uz dažām dienām, atbraucu atpakaļ un viņš jau bija paspējis atrast, izmēģināt un nopirkt - neko nevar zināt. Doma ir iekrāt pirmajai iemaksai kādus 2-3 gadus un tad jau tālāk maksāt kā parasti. Ņemot vērā, ka šobrīd par dzīvokli maksājam 950 eiro mēnesī (t.sk. komunālie), kredīta maksājums gan jau neko daudz ikdienas dzīvē nemainītu. Brīvdienās plānojam aizbraukt apskatīt Houdan - mazu pilsētiņu tālu uz Rietumiem no Parīzes. Pēc kartes spriežot, šķiet, ka darbu tāpat būtu jāmeklē kaut kur citur, vismaz Versaļā (ja vien turpat uz vietas kaut kas neatrastos), jo līdz šī brīža darba vietai būtu ~1.5h ar vilcienu + metro. Gribas redzēt arī cik dzīva ir pati pilsēta, jo no google kartes grūti spriest. Mistisku iemeslu dēļ ir pilns ar sludinājumiem tieši no šī reģiona ar skaistām, lielām un salīdzinoši lētām mājām. Grūti saprast, kāpēc tā, bet tad jau redzēs. 

Vakar biju pie ārsta, lai dabūtu izziņu, ka varu nodarboties ar klinšu kāpšanu. Pirmdien sāksim, vēl tikai jāatrod kaut kādi iesācēju apavi (tā mums ieteica neko superdārgu uzreiz nemeklēt, kamēr neesam piešāvušies, kādus tieši mums personīgi vajag), viss pārējais ir uz vietas zālē. Tad jau redzēs, kā būs. Vienreiz esmu mēģinājusi rāpties kaut kad 10 gadus atpakaļ, noteikti paies laiks līdz iekustēšos. Nodarbības 2x nedēļā + sestdienu rītos vairāk fiziskais. Ļoti ceru beidzot tikt atpakaļ uz ceļa ēšanas un kustēšanās sakarā. 

Vēl tei ir iestājies aukstums. It kā jau 16 grādi nebūtu nekas traks vidējam Latvijas rudenim, bet te kaut kā tas ir par ātru un par skarbu. Pirms gada vēl septembra beigās bijām pie viņa māsas un mirām nost +27 grādos, šogad - bezmazvai ziemas jaka jāmeklē (kā esmu novērjusi, daži kolēģi jau nāk uz darbu ar pūkainām apkaklēm). Brīvdienās meklēsim jaunas gumijas logiem, jo tā problēma bija arī pagājušogad - pūš -, un tā kā apkure vēl nav pieslēgta, no rīta ir grūti.

Mēģinu sevi kaut kā savākt un tikt vaļā no prokrastinācijas, bet šķiet, ka tas darba apātiskais ritms ietekmē pilnīgi visu dzīves uztveri. Priecājos, ka vismaz pagaidām (nu jau vairāk kā mēnesi) esmu spējusi noturēt rīta un vakara 25 minūšu pastaigas tradīciju, sākoties kāpelēšanai vismaz nodarbību dienās gan to izlaidīšu, lai taupītu laiku, bet citādā ziņā nespēju sevi koncentrēt uz kaut kādu noderīgu paradumu ieviešanu. Pēdējās dienās no rītiem mēģinu klausīties podkāstus, lai to staigāšanas laiku izmantotu kaut cik lietderīgi, bet neesmu pārliecināta, ka esmu atradusi aplikāciju, kas man patiktu. Sāku ar Stitcher, tagad izmēģinu Stabl, bet kaut kas nav. Gan tehniskā, gan arī kaut kā ar saturu ne pārāk paveicies. Varbūt jums ir kāds ieteikums, aplikācijai + kam būtu vērts piesekot un paklausīties? Vairāk interesē zinātne/IT/kaut kas no biznesa (bet tā, lai nav too deep).

 
 
Atheiste
12 Septembris 2017 @ 10:06
Īsumā par pēdējām dienām  
Tags:
 
 
Atheiste
08 Septembris 2017 @ 11:42
 
Jā, es vēl reizēm šad tad uzrakstu. Ceru saņemties biežāk, bet tā laikam ir - jo ilgāk atliec, jo grūtāk saņemties.

Vasariņa un birokrātijiņa cauri
 
 
Atheiste
07 Septembris 2017 @ 15:47
 
Šeku-reku varat patestēties, lai noteiktu savu personības tipu Nenoliegšu, ka reti gadās redzēt tik precīzu aprakstu par īpašībām, kuras parasti citos rezultātos tika aizmirstas.

Ak, jā, esmu LOGISTICIAN ar savu darbaholismu un visam jābūt godīgi un pēc visiem priekšrakstiem, nav brīnums, ka šitā darba dezorganizētība mani ir izvedusi no visām robežām. Un kas jūs tādi esat par zvēriņiem?
 
 
Atheiste
05 Septembris 2017 @ 09:22
 
Darbs besī ar katru dienu arvien vairāk. Šodien Kotdivuāras kolēģim pēdējā darba diena, kaut kad pēc tam uz vienu dienu parādīsies tunisiešu kolēģis, ar kuru visvairāk sanācis strādāt šo gadu un kurš mani izvēlējās pēc darba intervijas. Tad kaut kad pēc divām nedēļām no atvaļinājuma atgriezīsies irāņu meitene, kas laikam ir palikusi tāda pēdējā, ar ko man darbā ir sakarīgas attiecības. Ticu, ka gan jau kādam "antiglobālistam" un "antiliberālistam" te būtu ko pateikt, bet lielos vilcienos francūži ir baigās dirsas un nevietējie tāpēc parasti turas kopā un, kā izskatās, ir arī visdraudzīgākie savā starpā. Jūtu, ka šis gads mani savā ziņā ir degradējis, jo to visu "strikti, pēc reglamenta un labākās sirdsapziņas",  ko ieguvu Accenture, esmu pazaudējusi. Te viss ir ķep-ļep, šodien tā, rīt šitā. Daži te lepojas, ka tas esot agile. Jes, tell me more about your agile... Ne visu, kas ir haoss, organizētības un procesu trūkums var saukt par agile. Bet ko nu es te par darba detaļām. Atlicis vien sagaidīt, kad sakārtos manus papīrus veselības apdrošināšanai, tad pieprasīšu atpakaļ visas naudiņas un see you never again. Galvā mēģinu izmalt ģeniālas biznesa idejas, bet jūtos apātiski izsūkta. Tik ļoti ceru, ka "rock bottom" ir tuvu, lai jau drīz atkal varētu kārpīties uz augšu.

Un jā, šobrīd es daudz labprātāk pazustu mežā ar kafijas krūzi, nevis mēģinātu īstenot slima suņa murgus ar d3.js palīdzību. Priekā!
 
 
Atheiste
29 Augusts 2017 @ 10:32
Tieši tā tas ir  

Negribas domāt, ka esmu jau tik veca, lai teiktu, ka "jo vecāks kļūsti, jo ātrāk tas laiks skrien", bet šodien ir tieši gads kopš pirmās dienas 8 rue de Clery. Šodien pirms gada viņš kopā ar mani atbrauca līdz darbam, samīļoja un novēlēja veiksmi. Es biju ieradusies par agru, latviešu gēni. Gaidīju līdz priekšnieks ieradīsies un atslēgs durvis. Pirmo nedēļu man vakaros sāpēja galva, jo kolēģi gluži nerunāja Francijas Institūta A1 līmenī, bet man nebija variants "nesaprotu, atā". Te nu es esmu pēc gada, spēju sarunāties franču valodā, varbūt ne gluži par dziļi filozofiskām tēmām, bet pie pusdienām un satiekot viņa vecākus, pietiek. Un te nu ir tas moments, kurā attopos un saprotu, ka dzīve pati sevi ielikusi piektajā ātrumā un nezinu, kā nomest to ātrumu. Darba dienas paskrien kā nebijušas, brīvdienas izkūst, esam tur, esam šur, visu laiku kustība. Vakar no rīta atgriezāmies no Latvijas. Tik sirsnīga nogale, tāda kādas tās mēdza būt pirms gadiem - noskrieties savandītiem matiem, basām kājām, vieglā reibumā un saulē. Un jau atkal skatamies kalendārā un mēģinam saprast, kad būs daži brīži priekš mums. Septembris lielos vilcienos jau aizpildīts, daļa oktobra - arī. Jau sākam apdomāt Jaunā gada sagaidīšanu, lai noturētu tradīciju un visu rezervētu ne vēlāk par oktobri. Tā tās kalendāra lapiņas lido.

Un mēs mīlam viens otru vairāk kā jebkad iepriekš. 
 
 
Music: Blockhead - Sunday Seance
 
? | !!!
 
Atheiste
03 Augusts 2017 @ 12:12
 
Pēdējās dienās tik ļoti izteikti pietrūkst rudens lapu krāsas un pirmā sniega sajūta. 

- I miss first snow.
- (Smejoties) Kitty, you know that it is summer now, right?

Es zinu, ka ir vasara un zinu arī to, ka Parīzē pienāks rudens, bet lapas tā īsti nekrāsosies un pirmais sniegs varbūt nemaz neuzkritīs. Man laikam vajag to lāča ziemas miegu, to pirmo sniegu, kas "pieliek punktu" līdz pavasarim, jo kaut kad vajag apstāties, bet šeit nav kas apstādinātu.

 
 
Atheiste
31 Jūlijs 2017 @ 21:22
Kauguri - High performance delivered  
Šodien sasmējos, kā Apollo centās neveiksmīgi noslēpt bildi šim rakstam Jūrmalā aiztur vīrieti, kurš dienas laikā veicis vismaz četras laupīšanas; aicina atsaukties cietušos. Viss sākās ar to, ka Accenture "High performance delivered" t-kreklu ieraudzīju pie jaunākajām ziņām, bet atverot rakstu, kāds bija neveiksmīgi mēģinājis viņa t-kreklā "izsmērēt" tekstus un simbolus, bet pietika ar vienu mazu klikšķi, lai atrastu oriģinālu. To tad arī pierakstīju komentāros. Tagad skatos, ka bildi mēģināts vēlreiz apstrādāt - nu jau pa virsu "paint stilā" uzlikts melns pleķis, bet oriģinālam joprojām var tikt klāt un mans komentārs no apollo ir izdzēsts. Bet citādi tā jau neko - 4 laupīšanas vienā dienā tiešām ir "High performance delivered" vārda cienīgi! :D
Tags:
 
 
Atheiste
26 Jūlijs 2017 @ 14:17
 
Esmu saņēmusi sociālās apdrošināšanas numuru pēc nedaudz vairāk kā 10 mēnešiem kopš pieteicos. Laikam tas nav nemaz tik slikts rādītājs. Tagad gaidu Carte Vitale, kurai aizvakar pieteicos un tad jau lielākais no birokrātijas murgiem būs noslēdzies. Šovakar pieteikšu, lai visās iespējamajās vietās beidzot aizpilda tukšo "Numero Sécurité Sociale" lauku. Pat darba līgumā tā bija iztrūkstošā daļa, bez kuras man tā kā īsti nepienāktos strādāt, un veselības apdrošināšanu arī nevarēju saņemt, kaut arī par to katru mēnesi bija jāmaksā 50 eiro. Pēc ienākumu deklarācijas iesniegšanas mani neviens joprojām nav meklējis, ceru, ka papīri nonāca tur, kur tiem bija jānonāk. 

Uz visas šīs papīru nots - šķiet, ka pa šīm 3.5 nedēļām darbā kaut kas ir nogājis diezgan greizi. Par jūliju un augustu nesaņemsim pusdienu čekus, kas gan varbūt bez konteksta nešķistu nekas īpašs, jo tos mums sāka dalīt tikai kaut kad ap gada sākumu, bet, kā izrādās, iemesls ir finansiālas grūtības. Kaut kādas "ieskaņas" varēja manīt jau pavasarī, kad daži cilvēki tika atlaisti (vai kā to publiski sapulcē paziņoja "viņi paši izvēlējās aiziet"), bet nupat jau šķiet, ka situācija kļūst nopietnāka. Pirmdien uzzināju, ka mans tuvākais (pienākumu ziņā) kolēģis dodas prom septembra beigās. Šodien uzzināju, ka mans Kotdivuāras pusdienu biedrs Doug tiks atlaists uz vienošanās pamata. Irānas kolēģe smejoties stāsta, ka ik rītu savam universitātes profesoram saka - "šī ir mana pēdējā darba diena, es to jūtu" un, kā izrādās, priekšnieks arī nesen esot viņai apjautājies, ko viņa īsti darot mūsu kompānijā, jo viņš nekad tā īsti to neesot sapratis. Ņemot vērā, ka mana pozīcija jau no paša sākuma bija "sēdēt stūrī, pabeigt nedēļas darbu vienā dienā un gaidīt kādu random neloģisku uzdevumu man iedos, ja par manu eksistenci vispār atcerēsies", nemaz nebrīnītos, ja arī es būtu ielikta gājēju rindā. Vēl pirms svētdienas es par to būtu uztraukusies, bet tagad apzinos, ka esmu daudz labākā situācijā nekā tad, kad šeit ierados augusta beigās - esmu nokārtojusi sociālās apdrošināšanas numuru, kas 90% gadījumu mani automātiski būtu izmetis no pretendentu saraksta, mana franču valoda vairs nav "bonjour, voulez-vous coucher avec moi ce soir?" līmenī, kas arī daudz ko atvieglo un pa šo gadu arī labu pieredzi esmu uzkrājusi (lielākā daļa gan ir tas, ko es pati gribēju mācīties aiz garlaicības nevis darba pienākumu dēļ). Tad redzēs, kā lietas virzīsies, bet vismaz šobrīd esmu ar "kā būs, tā būs ok" sajūtu. 

Nerunājot par darbu, jet lag mani beidz nost. Šorīt atslēdzu modinātāju un pamodos stundu vēlāk. Viss rīts, ko biju paredzējusi dzīvokļa piekārtošanai pirms Ingas ierašanās, tika nogulēts. Darbā pārtieku no espresso un motivācijas līmenis zem nulles. Gan jau iepriekšējā rindkopa arī piepalīdz tam motivācijas līmenim, bet citādi - tā vien prasās degunu ieguldīt starp G un J taustiņiem. Laikā, kad tomēr esmu mentāli nomodā (atvērtas acis neskaitās), beidzot sāku savest kārtībā visu, kas pa šīm nedēļām tika iekavēts. Papīri, naudas, dzīvoklis. Uzzinājām, ka pie mūsu mājas ir klinšu kāpšanas siena, varbūt tur piestaigāsim. Gribēju mēģināt paskriet, bet atklāju, ka stadiona vietā ir viens milzīgs smilšu pleķis. Vēl es gribu tikt skaidrībā par filmiņskeneri pirms nesu attīstīt/skenēt Kanādas bildes. Jau smējos, ka foto salona īpašnieks varēs iet pensijā, kad aiznesīšu viņam savas 7 fotofilmiņas. Gandrīz 100 eiro. Grūti teikt, cik no tiem 13eur par filmiņu ir tieši attīstīšanas daļa - gribētos zināt, cik ilgā laikā atpelnītu skeneri, bet gan jau tas tāpat ir tā vērts. Uz šīs nots - varbūt kādam ir arī kāds labs skeneris iesakāms?

Un man atkal vajag būt ārā.

 
 
Music: Moderat - Ghostmother
 
 
Atheiste
26 Jūnijs 2017 @ 10:28
 
Vakar atkal nogājām gandrīz 27km. Lai gan gājām to pašu maršrutu, ko pirms 2 nedēļām, šoreiz sanāca nedaudz īsāks, jo ceļu jau 95% zinājām no galvas un izlaidām līkumus, ko taisījām iepriekšējā reizē, kad aizklīdām no maršruta. No otras puses - šoreiz nebijām divatā, bet gan ar vēl 2 meitenēm un pusi. Pa lielam jau bija ok - nogājām apmēram tajās pašās 5h20min, vienīgi šoreiz par gandrīz kilometru mazāk. Nevienam jau nevar pārmest, jo cilvēks diez vai zināja, uz ko "parakstās", bet viena no gājējām bija sataisījusies kā uz pikniku - kamēr mēs graužam cukura kubiņus un ēdam banānus, šī liek iekšā picu. Pēc tam gan pati sūdzējās par to, ka vēders sāp, bet no kļūdām mācās. Arī es mācījos no kļūdām un šoreiz neērtu džinsa šortu vietā viegli tenisa šorti un pārgājiena zeķes, kuras aš pie sienas jāsprauž un jāgodā mūžīgi mūžos - neviena tulzna, pat ne pēdas apakšā, kas man parasti gadās. Tā ir, ja neko "saldāku par burkānu neesi ēdis". Nekad nebūtu domājusi, ka zeķēm ir tik milzīga nozīme, bet ir! 

Ak jā, ko tur vairs slēpt, māsa precas augusta beigās. Vienmēr biju tā, kas viņai "izcirta ceļu" visās jomās priekš vecākiem, gan ar pirmajām attiecībām, gan pirmajai aizejot no mājām, gan vēl n veidos un nu viņai ir jācīnās ar vecākiem. Tajā tēmā pat nav jēga braukt dziļāk, tēvs kā jau tēvs, māte - priekš kam tev to vajag, nezinu nevienu laimīgas laulības piemēru. Un ko es? - Lai izdodas! Laimīgā kārtā biļetes uz Latviju augusta beigās bija nopirktas jau pirms vēl uzzināju, kas un kā, tāpēc viss laimīgi sakrīt. Bet ko mēs? Piektdien "svinot Jāņus" kanādiešu bārā, secinājām, ka bērni mums nebūs vēl kādus 5-6 gadus, jo šis tas vēl jāizdara - nākamgad maijā 4 dienu gājiens Chantonnay, Korsikas GR20, kas, ja būsim labā formā, paredzēts nākošā gada agram rudenim, Islande, Sarek Karaļa taka, Grenlande, "Klusā Okeāna Kores taka" (Pacific Crest Trail skan labāk). Kā viena meitene tajā vakarā piebilda - ja pēc tā visa joprojām būsim kopā, tad mūžīgi mūžos, un tad var taisīt bērnus un dzīvot nost. Nav jau tā, ka cilvēki neietu pārgājienos ar maziem bērniem, bet diez vai tā ir laba doma to darīt ar zīdaini, tāpēc tas viss noteikti visu pārceļ nedaudz tālāk, bet kas to lai zina, kā dzīve iegrozīsies.  

Joprojām neesmu sākusi krāmēt mantas Kanādai. Sestdien izvilku koferi istabas vidū, bet kaut kā viņš pats vēl nav sācis piekrāmēties. It kā vēl ir 2 vakari (trešdiena īsti neskaitās, jo māsa jau būs Parīzē un kaut kā negribās to vakaru pavadīt pārrakājot visu savu iedzīvi). Nedaudz stress par to visu, ko paredzēts ņemt līdzi - gan ēdamu, gan dzeramu, gan kaudzi ar visādiem suvenīriem un vēl ko. Salasījos Kanādas robežkontroles stāstus par visām deklarēšanām un superdīvainām prasībām (piemēram, viens cilvēks nedrīkst ievest sieru, kura vērtība pārsniedz 20 CAD un kas nav superrūpnieciski iepakots). Būtu žēl kaut ko mest ārā, bet tad jau redzēs, kā tiksim cauri. Galvenais, lai tiekam pāri robežai. 

 Un par visu šo domājot, galīgi negribas strādāt. Sajūta, ka tāpat nav vērts neko sākt.
 
 
Music: Moderat - Eating hooks
 
 
Atheiste
22 Jūnijs 2017 @ 10:32
 
Esmu pavilkusies uz filmiņām. Nu labi, tas nav nekas jauns, iet jau piektais gads. Atklāju, ka paziņu lokā ir meitene, kura arī pasākusi interesēties par fotogrāfiju un tā runājoties, uzzināju, ka viņa pazīst cilvēkus, kas zina visu "par un ap". Tā vakar saņēmu vēstuli, kur sīki un smalki aprakstīts, kas jāiegādājas (pat ar visiem linkiem, kur pirkt, pa cik) un kā tas viss smalki pa soļiem jādara. Vēl gaidu atbildi par to, kādu skeneri var ieteikt priekš mana budžeta. Atceros, ka tāda doma manā galvā riņķoja vēl 10 gadus atpakaļ, kad pirmoreiz nopietnāk iemēģināju filmiņu, bet tad gan tā bija melnbaltā un tur, protams, viss vienkāršāk. Rēķinos jau, ka gan jau būs vesela kaudze metamu filmiņu un, protams, sākumā neeksperimentēšu ar kadriem, ko žēl pazaudēt. Jau kopš pirmās reizes, kad šeit saņēmu ieskenētās fotogrāfijas, nepamet vilšanās sajūta, jo nav tā pati kvalitāte, kas Origo fotoservisā. Pikseļi bliež pa acīm, bet tu noliektu galvu tāpat maksā tos 13 eiro, un ir skumīgi, jo nav sajūta, ka rezultāts ir tā vērts. Protams, skeneris arī sevi tik ātri neatpelnīs (nezinu īsti, cik lielu daļu no tiem 13 eiro sastāda skenēšanas daļa un cik attīstīšana), bet ļoti lielā ilgtermiņā vajadzētu būt ok. Atkal ir tā iedvesmas sajūta, kad gribas darīt un mēģināt. 

Bet, ja nolaižos nedaudz tuvāk pie zemes - pēdējās 4 dienas temperatūra ap +36 grādiem. Pagājušajā naktī pārspēti kaut kādi 18xx gada nakts karstuma rekordi - 4 no rīta Parīzē temperatūra bija +29 grādi. Tu vēl neesi paspēji noslaucīties un izkāpt no dušas, kad jau atkal esi nosvīdis. Sabiedriskajā transportā nav ko elpot. Visi svīst, staigā slapji un nupat jau visiem arī vienalga - nav variantu. Darbā ir vismaz nedaudz svaigāk kā mājās. Pavasarī te uzstādīja sildītāju/kondicionieri, kas vismaz uztur elpojamu temperatūru lai gan mugura tāpat slapja. Ar visu karstumu vakar vakarā bijām uz Mūzikas svētkiem Īrijas kultūras centrā. Tāpat pamanījāmies piedzerties, kas šajā karstumā nav pārāk prātīga nodarbe, ņemot vērā, ka tāpat jau dehidrējies ar svīšanu, bet nu jau esmu dzīvotāja (pamostoties no rīta gan vēl nebiju). Šodien pavisam noteikti piektdienas noskaņojums, bet neko darīt.

Brīvdienās bijām netālu no Lionas uz Romain drauga "partnerības slēgšanas" (jes, atkal tas dīvainais apzīmējums) ballīti. Vienmēr prieks satikt viņa draugus. Un atkal piedzērāmies, bet tā gadās ar "trīsdienu pasākumiem". Svētdien mazliet miru pa ceļam atpakaļ uz Parīzi, jo atkal karsts, visu ceļu saule, logu vaļā taisīt nav vērts, jo asfalta karstums necik neatsvaidzina. Bet, jā, protams, pasākumā diezgan aktuāla tēma bija precēšanās, jo "partnerības slēgšana" ir jau pussolis tajā virzienā un viesu sarakstā bija pāris, kas aprīlī apprecējās. Tā nu n reizes mums tika jautāts, kad mēs precēsimies, bet mēs tik skatamies viens uz otru un smejamies. Viens no viņa draugiem gan gāja nedaudz tālāk - pienāca pie manis un, rādot ar pirkstu uz Romain, teica, ka "tev viņš jāapprec! tu saproti? jums jāprecas!". Aktīvists gan bija diezgan nopietni iedzēris, bet līdzīgas frāzes tika atkārtotas vairākkārt vakara garumā. Nav gan nekas jauns, citā reizē Romain pēc ciemošanās Lionā teica, ka tas pats draugs viņam esot teicis, ka Romain mani noteikti esot jāprec un ka mums būs smuki bērni. Izskatās, kāds ir apņēmies mūsu vietā visu novest līdz galam. Smieklīgi un jauki reizē. Un, jā, šķiet ka tas Lionas brauciens mums atkal iedeva otro elpu. Pēdējās dienas esam kā no jauna iemīlējušies. Tas nenozīmē, ka jūtas būtu zudušas iepriekš, bet šķiet, ka viss, kas notika, nedaudz uzpūta liesmu (jes, esmu poētiska). Ik pa brīdim vēroju viņu un atkal saprotu, kāpēc esmu šeit nonākusi. Pilnīgs pavasaris galvā.

Un vakar vakarā ar "fist bump" noslēdzām vienošanos, ka apceļosim pasauli kādā brīdī. Nav svarīgi, kurā brīdī, bet kādreiz. 


P.S. Ailbhe Reddy atklāju vakar Mūzikas svētkos. Viņas balss dzīvē ir tik pat skaista.
 
 
Music: Ailbhe Reddy - Never Loved
 
 
Atheiste
18 Maijs 2017 @ 11:14
 
Birokrātijā viss pa vecam
 
 
Atheiste
13 Februāris 2011 @ 03:30
Feels like friends only  
 
 
Mood: stoned
Music: seefeel - plainsong