Darbs besī ar katru dienu arvien vairāk. Šodien Kotdivuāras kolēģim pēdējā darba diena, kaut kad pēc tam uz vienu dienu parādīsies tunisiešu kolēģis, ar kuru visvairāk sanācis strādāt šo gadu un kurš mani izvēlējās pēc darba intervijas. Tad kaut kad pēc divām nedēļām no atvaļinājuma atgriezīsies irāņu meitene, kas laikam ir palikusi tāda pēdējā, ar ko man darbā ir sakarīgas attiecības. Ticu, ka gan jau kādam "antiglobālistam" un "antiliberālistam" te būtu ko pateikt, bet lielos vilcienos francūži ir baigās dirsas un nevietējie tāpēc parasti turas kopā un, kā izskatās, ir arī visdraudzīgākie savā starpā. Jūtu, ka šis gads mani savā ziņā ir degradējis, jo to visu "strikti, pēc reglamenta un labākās sirdsapziņas",  ko ieguvu Accenture, esmu pazaudējusi. Te viss ir ķep-ļep, šodien tā, rīt šitā. Daži te lepojas, ka tas esot agile. Jes, tell me more about your agile... Ne visu, kas ir haoss, organizētības un procesu trūkums var saukt par agile. Bet ko nu es te par darba detaļām. Atlicis vien sagaidīt, kad sakārtos manus papīrus veselības apdrošināšanai, tad pieprasīšu atpakaļ visas naudiņas un see you never again. Galvā mēģinu izmalt ģeniālas biznesa idejas, bet jūtos apātiski izsūkta. Tik ļoti ceru, ka "rock bottom" ir tuvu, lai jau drīz atkal varētu kārpīties uz augšu.

Un jā, šobrīd es daudz labprātāk pazustu mežā ar kafijas krūzi, nevis mēģinātu īstenot slima suņa murgus ar d3.js palīdzību. Priekā!