Atheiste
03 Maijs 2020 @ 18:46
48.diena  
Es tikko sapratu, kas man pietrūkst. Tās divas pieturas vilciena, mūzika austiņās, ar kājām pār Sēnu, pilsētas ņirboņa apkārt, bet es tur esmu iekšā tikai pati savā mūzikā un savā pasaulē.
 
 
Music: Lapalux - Straight over my head
 
 
Atheiste
28 Aprīlis 2020 @ 13:43
43.diena  
Šodien, uz mani nepareizi paskatoties, var tikt iepļaukāts ar lāpstu. Nesaprotu, no kurienes tāds vispasaulīgs naids. Vēl es svētdien ēdu kebabu. Tik garšīgus un visādi citādi kvalitatīvi pagatavotus frī sen nebiju ēdusi. Vai arī vienkārši pieriebušās visas tās pa apli ejošās receptes un jebkas ārpus standarta menu garšo woooooow. Esmu nogurusi.
 
 
Atheiste
16 Aprīlis 2020 @ 09:33
31.diena  
Pirmdien Makrons paziņoja, ka tādā pašā garā mauksim līdz 11.maijam. Nedaudz gan asariņa nobira, jo tie ir fakin 2 pilni mēneši tādā pašā garā un arī savu dzimšanas dienu varēšu atzīmēt istabā kopā ar R un kaķi, pat ēdienu te vairs normāli nevar pasūtīt. Kaut kādas pulcēšanās, restoranizēšanās utml lietas nebūt atļautas pirms jūlija vidus. Nav jau tā, ka es būtu baigais ballīšu monstrs, bet sagaidīt 30 četrās sienās, ēdot tos pašus kartupeļus astoto nedēļu, piedzeroties uz dīvāna un aizmiegot turpat blakus istabā pirms 23 - ne gluži tas, kā es biju to visu iedomājusies. Šobrīd man vienkārši ļoti gribās tikt ārā. Kaut aizbraukt uz blakus staciju, vēl jo labāk divām vai trim un tad nākt kājām atpakaļ mājās. Jā, staigāt. Man nenormāli pietrūkst vienkārši staigāt. Labi, mēs varētu arī tik ļoti nesūdzēties, jo ir paveicies ar balkonu. Jau smējos, ka pēc 2 mēnešu mājās sēdēšanas atgriezīšos darbā nosauļojusies. Nebūtu tik slikti nemaz. Bet staigāt...
 
 
Atheiste
09 Aprīlis 2020 @ 09:34
24.diena  
Sāk nedaudz riebties. Ne tik daudz, ka man gribētos cilvēkus satikt vai bārā pasēdēt, bet tā apziņa pati par sevi, ka nevari nekur iet pat, ja gribētu. Un tagad es ļoti gribētu tieši prom no pilsētas, kaut kur ārā, mežā, pļavā, pie ūdens, vienalga. Jau dažas dienas ārā ir supersilts un saulains, Odins izbauda balkona burvību, esmu apcepinājusi kaklu (Ziemeļu cilvēku problēmas Francijā ir vēl jo sāpīgākas), puķes ir sasētas, pārstādītas, izmestas un visādi citādi apstrādātas un ir sācies "vakariņas ārā" laiks. Domāju, ka bez balkona jau būtu nobeigusies. Āprus mājām joprojām neesmu bijusi (nu jau 24 dienas), ja vien neskaita to pus metru, ko pastiepos no mājas ārdurvīm līdz pastkastei, lai saņemtu priekšnieka sūtīto kasti šokolādes, lai visiem darbiniekiem uz Lieldienām labs prāts.

Mājās pavisam noteikti nav garlaicīgi, esmu atkal aizrāvusies ar WoW (nu jau ar 5 characters vienlaicīgi ^^), citā laikā paknibinos ar dzimtas pētīšanu un urbināšanos baznīcu grāmatās. Vēl vienmēr var uzmest aci Netflix, ja nu galīgi nekā cita nenāk prātā. Starp citu, žēl, ka Mind Hunters laikam tā arī neturpināsies. Tas gan bija viens no retajiem seriāliem, kas tiešām paķēra.

Vismaz darba sakarā pagaidām nekas nemainās. Šķiet, ka pat pieprasījums pēc mums ir vēl vairāk audzis. Tas gan neatvieglo to čakaru, ka netiec klāt pie visiem TV, kas ienāk prātā, bet nu gan kaut kā. Un, jā, ja man būtu teikšana, Chromecast tiktu sadedzināts sārtā. Priekš tā brīnuma kaut ko izstrādāt ir tiešais reiss uz psiheni.
 
 
Atheiste
02 Aprīlis 2020 @ 13:15
17.diena  
Jā, neesmu no majām izgājusi kopš 16.marta. Laikam tas sāk likties arvien normālāk. Vairumā gadījumu mums tāpat riebjas cilvēki, tāpēc tagad beidzot ir iemesls, lai nevienu nesatiktu. Viengais izņēmums ir video-apero. Un arī tad var noslēpt telefonu kaut kur dziļi otrā istabā un izlikties, ka neko nezinam. Nevarētu teikt, ka pa šo laiku īsti būtu bijuši kaut kādi kašķi vai rīvēšanās, ja nu vienīgi pagājušajā piektdienā tik nenormāli sagribēju suši, ka metāmies zvanīt blakus bodītei. Izrādījās, ka tā vīrusu dēļ nestrādā (un vispār arī citas tuvējās ēstuves ir aizvērtas), tad nu kaut kas aizgāja ciet, sēdēju un raudāju, jo, kad nu reiz gribās, tad gribās. Un attiecīgi visu pārējo vakaru burkšķēju par visu, līdz R iedāvāja glāzi viskija un dzīve atgriezās vecajās sliedēs. Ir viena lieta, kas man pietrūkst - staigāt. Kaut tie 3 km dienā uz un no darba, vismaz. Bet tagad - tualete, virtuve, dīvāns, guļamistaba. Daži runā, ka varbūt maijā varētu kaut kas mainīties, bet vairs to īpaši neklausos. Cik skatos, Francijas līkne joprojām mauc debesīs un neizskatās, ka taisītos horizontalēties tā kā pagaidām nav ko sasapņotise. Kad Itāļi sāks iziet no mājām, tad arī es varbūt sākšu domāt par to, kad mēs tiksim ārā.
 
 
Atheiste
24 Marts 2020 @ 16:10
8.diena  
Laiks smuks, bet auksts. No balkona sēdēšanas nekas daudz nesanāk - fiksi, glāze vīna, atpakaļ siltumā. No mājām pēdējoreiz izgāju pirms nedēļas pirmdienā. Cik nu izgāju, drīzāk tiku izvesta uz ofisu pēc mantām un viss, ja to tā vispār var skaitīt. Runāk, ka kāds esot uz sava balkona paspējis maratonu noskriet, mums gan uz to vēl domas nenesās. Vismaz jūtu, ka beidzot esmu spējīga strādāt. Pirmās dienas gan bija šaubīgas, jo liekas, ka visa pasaule traucē, kaķis traucē, R traucē, pati sev traucēju. Tā runā, ka vēl kādas 4-5 nedēļas sēdēsim mājās, jo "pīķis" ne tuvu nav sasniegts. Reizēm R noskrien lejā līdz veikalam un tad fiksi atpakaļ. Brīžiem šķiet, ka laika izjūta sāk pazust - kas šodien par datumu, kas šodien par dienu? Ļoti gribas cerēt, ka vasarā tas viss jau būs beidzies. Vajadzēs no tā visa kārtīgi atslēgties. Vismaz pagaidām vēl neesam sākuši viens otru besīt. Tas priecē, bet tā runā, ka vēl priekšā 4-5 nedēļas. Māte vienmēr teica - gribi zināt, vai cilvēks ir īstais - aizbrauc ar viņu ceļojumā - parādīsies īstā daba un viss būs skaidrs. To mēs izturējām. Tagad var ieviest otru testu - pavadi ar cilvēku bez pārtraukuma vismaz mēnesi un tad redzēsi, vai ir īstais. Brace yourself!
 
 
Atheiste
20 Marts 2020 @ 15:29
4.5 diena  
Sēžam mājās jau kopš pirmdienas. Teorētiski piektā diena, praktiski - pirmdien uz ātru roku visi skrēja uz ofisu, lai katrs pagrābtu kādu TV vai settop box, lai var strādāt no mājām. Godīgi sakot, diezgan liels čakars, kamēr to visu dabū strādājošu. Kaķis grib kārties iekšā vadu mudžeklī un liekas, ka nav vairs vietas, kur starp tiem visiem ekrāniem apgriezties. Ēdienu bijām nedaudz iepirkuši piektdien, kad vēl neviens tā īsti nedomāja, ka Francija aizies līdz šādam stāvoklim. Sestdienas vakarā jau tika izziņots, ka jāstrādā no mājām, kam vien iespējams, pirmdienas vakarā jau - "no mājām var iziet tikai ar iesniegumu, kurā pamatots, kādēļ atrodies uz ielas". Šķiet, ka cilvēki tāpat nesaprot, tāpēc Nicā grib aizliegt vispār atrasties uz ielas pēc 20:00. Pirmās divas, trīs dienas likās kā ar mietu pa galvu, vakar un šodien jau sākam pierast. Prieks, ka mums vismaz ir balkons, kur atslēgties. Tā arī katru vakaru pēc darba tur sēžam līdz tumsai, lai tikai nebūtu jāiet atpakaļ dzīvojamajā istabā-darbistabā. Runā, ka tāda mājās sēdēšana var ievilkties pat uz 6 nedēļām, viegli nebūs. Tāpēc ar dusmām lasu, cik vieglprātīgi Latvijā vēl joprojām to uztver - no lidmašīnas pa taisno visus vajadzēja sēdināt busā un uz karantīnu nevis vēl ļaut pašiem ar sevi tikt galā. Vairumā gadījumu cilvēki ir stulbi un tāda stulbuma dēļ pārējiem ir jācieš.

In another news - uz pārtikas veikalu varam iet, ja līdzi ir iesniegums, ko uzrādīt, ja aptur policija. Vaļā ir arī aptiekas un tabakas veikali (jā, kā tad nu Francija bez cigaretēm). Ēdiens joprojām ir uz izķeršanu, katru dienu mēģinam salasīt vēl kādu produktu, piemēram, pirms 2 dienām nebija ne maize, ne olas, ne piens. Vakar izdevās dabūt superdārgo maizi un divas olu paciņas. Šodien jau izdevās arī pie piena tikt. Cīsiņus gan vēl pagaidām neesam dabūjuši, varbūt jāiet agrāk. Teicu R, lai nākamreiz pačeko tualetes papīra stendu, pēc tā gan jau varēs saprast, vai panika ir norimusi.
 
 
Atheiste
28 Maijs 2018 @ 12:47
Kas mēs esam?  
Balkona filosofiskie vīna vakari ir atpakaļ. Vakar nosēdējām līdz pus vieniem, runājot par dzimtas kokiem, kas mēs esam, kas mūs padara par tiem, par ko sevi uzskatam utt. Vakar R atklāja, ka viņa vecvecmammai bijis somu uzvārds. Parokoties dziļāk internetos - Somijas rietumos ir viens neliels reģions, kur uzvārds bijis izplatīts. Tas izskaidrotu to, kādēļ viņš drīzāk izskatās pēc post-vikinga nekā saulē nodeguša fr-itāļa (no kurienes arī nākot viņa dažas pakāpes tuvākie radi). Vakar es atklāju, no kurienes nāk mans uz vārds - starp 1700 un 1800 gadu tas bijis atrodams tikai ap Strasbūru. Zinu, ka kaut kādā pakāpē mans vec-vec-...- tēvs nācis no Vācijas puses, tajos laikos, kad vēl bija dzimtcilvēki un visas tās padarīšanas, tāpēc tā tas arī varētu būt. No mātes puses - manas vecmamams vecmamma bija poliete un tēvs - vācietis. Un te mēs nonākam pie jautājuma - kas mūs padara par francūzi un latvieti. Varbūt manī no tā "bioloģiski īstā latvieša" ir tik daudz cik melns aiz naga, tas pats viņam ar būšanu francūzim - kaut kas no Somijas, daudz no Itālijas, kaut kas no Vācijas. Un tad tu sēdi un domā - varbūt tavi senči nāca un cīnījās pret to, par ko tu šajās dienās tik ļoti gribi pastāvēt, ar ko tu gribi lepoties kā savu vēsturi, bet vai tā tiešām ir tava vēsture? Un kas tad īsti mani padara par latvieti? Te nav runa par to, kas pasē iespiests, mēs labi zinām, cik daudz ir mums tādu pasē iespiesto "latviešu", kas pie pirmās izdevības Putinu rozēm nokaisītu. No kurienes nāk patriotisms? Mīlestība pret "savu valsti", kas varbūt gadsimtus atpakaļ nav bijusi "tava". Cik tālu, kas un kā tiek nodots no paaudzes paaudzē gan kultūras, gan gēnu ziņā? Pinos tik daudzās pretrunās. Lai gan zinu, ka kaut kādā pakāpē manī rit vācu asinis, manī ir kaut kāda neizstāstāma nepatika pret Vāciju un vāciešiem kā tādiem. Un tad tu sēdi un domā - kāpēc viņi devās prom, ko viņi meklēja Latvijā? Vai tā bija viņu izvēle vai pienākums, vai viņi bija laimīgi? Un tā var domāt, fantazēt un filosofēt līdz vīna paka tukša un neviens jautājums joprojām nav atbildēts.

Šodien gribu gulēt.
 
 
Atheiste
18 Decembris 2017 @ 09:25
 
Brīvdienas īsumā - nenormāli daudz gulēšanas, no mājas izgājām vien uz ~stundu sestdien līdz pastam. Varētu teikt, ka jūtos beidzot labāk. Esmu gan tikusi pie iesnām, bet šķiet, galva ir beidzot atgājusi kopš vakardienas rīta. Negribas gan vēl sapriecāties, bet ak jel, kas tā ir par laimi, kad apzinies, ka pēc vairāk kā nedēļas beidzot galvas sāpes ir pazudušas. Galīgi, galīgi neapskaužu migrēncilvēkus. Man galva nesāp praktiski nekad, ja nu vien reizēm drusciņ uz nenormālām pohām, tāpēc tā nedēļa bija moku kambaris. Iedomājoties, ka ir cilvēki, kam tādas lietas uznāk un pāriet regulāri - man jūs nenormāli žēl. Ar to visu dzīvošanu miglā pāgājušajā nedēļā laiks ir dikti ātri paskrējis - parīt jau lidoju uz LV un Ziemassvētki tepat aiz stūra. Man laikam gribas jaunu gadu.

Un brīvdienās pirmoreiz mūžā noskatījos Star Wars pirmās 2 daļas. Tā kā jaunā darba vieta bija aicinājusi uz Star Wars pirmizrādi, uz kuru netiku šībrīža darba dēļ, sapratu, ka tas tāpat būtu bijis mazliet awkward, ja es tur būtu ieradusies skatīties nez kuro daļu pat bez mazākās jausmas, par ko tas viss ir. Gan pamazām.

Bet dziesma man atgādina manas septiņpadsmitās vārda dienas "ballīti", no kuras es pirmā aizgāju prom. Jā, bija tādi laiki 10 gadus atpakaļ.

 
 
Music: Rival Consoles - I left the party