Jā, neesmu no majām izgājusi kopš 16.marta. Laikam tas sāk likties arvien normālāk. Vairumā gadījumu mums tāpat riebjas cilvēki, tāpēc tagad beidzot ir iemesls, lai nevienu nesatiktu. Viengais izņēmums ir video-apero. Un arī tad var noslēpt telefonu kaut kur dziļi otrā istabā un izlikties, ka neko nezinam. Nevarētu teikt, ka pa šo laiku īsti būtu bijuši kaut kādi kašķi vai rīvēšanās, ja nu vienīgi pagājušajā piektdienā tik nenormāli sagribēju suši, ka metāmies zvanīt blakus bodītei. Izrādījās, ka tā vīrusu dēļ nestrādā (un vispār arī citas tuvējās ēstuves ir aizvērtas), tad nu kaut kas aizgāja ciet, sēdēju un raudāju, jo, kad nu reiz gribās, tad gribās. Un attiecīgi visu pārējo vakaru burkšķēju par visu, līdz R iedāvāja glāzi viskija un dzīve atgriezās vecajās sliedēs. Ir viena lieta, kas man pietrūkst - staigāt. Kaut tie 3 km dienā uz un no darba, vismaz. Bet tagad - tualete, virtuve, dīvāns, guļamistaba. Daži runā, ka varbūt maijā varētu kaut kas mainīties, bet vairs to īpaši neklausos. Cik skatos, Francijas līkne joprojām mauc debesīs un neizskatās, ka taisītos horizontalēties tā kā pagaidām nav ko sasapņotise. Kad Itāļi sāks iziet no mājām, tad arī es varbūt sākšu domāt par to, kad mēs tiksim ārā.