"Mūsu “es” mums ir visnesvarīgākā lieta. Ko nozīmē justies pašam? Ar ko atšķiras tas, ka es jūtos kā Borhess, no tā, ka jūs jūtaties kā A, B vai C? Absolūti ne ar ko. Šī “es” sajūta ir kopīga visiem, tādā vai citādā veidā tā piemīt visām būtnēm. Tāpēc mēs varētu teikt, ka nemirstība ir nepieciešama – ne personiskā, bet tā otra nemirstība. Piemēram, katru reizi, kad kāds mīl savu ienaidnieku, parādās Kristus nemirstība. Tajā brīdī viņš ir Kristus. Katru reizi, kad mēs atkārtojam kādu Dantes vai Šekspīra vārsmu, mēs kaut kādā ziņā esam tas brīdis, kurā Dante vai Šekspīrs šo vārsmu radīja. Nemirstība, galu galā, pastāv atmiņās par mums un darbos, ko atstājam aiz sevis. Kāda nozīme tam, ka šie darbi tiek aizmirsti?
Pēdējos 20 gadus esmu veltījis senajai anglosakšu dzejai, daudzus pantus zinu no galvas. Vienīgais, ko es nezinu, ir dzejnieku vārdi. Bet kāda tam nozīme? Kāda nozīme, ja, lasot 9. gadsimtā sacerētas vārsmas, es sajūtu kaut ko no tā, ko kāds cits juta tajā tālajā gadsimtā? Tajā brīdī viņš dzīvo manī, lai arī es neesmu šis mirušais. Ikviens no mums kaut kādā ziņā ir visi cilvēki, kas nomiruši pirms mums. Visi, ne tikai mūsu asinsradinieki.
Protams, mēs daudz ko pārmantojam caur asinīm. Es zinu – māte man ir teikusi –, ka ikreiz, kad runāju kādu dzejoli angļu valodā, es to daru tēva balsī. (Mans tēvs nomira 1938. gadā – tajā pašā gadā, kad Lugoness5 izdarīja pašnāvību.) Kad skaitu Šekspīra vārsmas, manī dzīvo mans tēvs. Arī citi, kuru balsis esmu dzirdējis, dzīvos manā balsī, kas atbalso viņu balsis, kuras savukārt varbūt atbalso viņu priekšgājēju balsis. Ko gan mēs varam zināt? Citiem vārdiem, mums ir tiesības ticēt nemirstībai.
Ikviens no mums tā vai citādi līdzdarbojas šajā pasaulē. Ikviens no mums vēlas, lai šī pasaule būtu labāka, un mēs mūžīgi ceram, ka tā patiešām tāda kļūs; ja tēvzeme izglābsies (un kāpēc lai tā neizglābtos?), tad tajā būs arī kāda daļiņa mūsu nemirstības – vienalga, vai mūsu vārdus kāds atcerēsies vai ne. Tas nav svarīgi. Svarīgākais ir nemirstība, kas tiek sasniegta ar darbiem un atmiņām, kuras atstājam aiz sevis. Tas var būt kaut kas pavisam sīks un nenozīmīgs – piemēram, teiciens “es labāk redzu viņu ejam nekā nākam”. Nezinu, kurš šo frāzi izdomāja, taču ikreiz, kad to atkārtoju, es esmu viņš. Kāda nozīme tam, ka šis necilais cilvēciņš ir miris, ja viņš turpina dzīvot manī un ikvienā citā, kurš šo teicienu lieto?
To pašu var teikt arī par mūziku un valodu. Valoda ir cilvēku kopdarbs, un tajā cilvēks iegūst sava veida nemirstību. Es runāju spāniski. Cik mirušu spāņu dzīvo manī? Ne manam viedoklim, ne spriedumam nav nozīmes; arī aizgājēju vārdiem nav nozīmes, ja mēs pastāvīgi diendienā palīdzam pasaules nākotnei, nemirstībai, mūsu nemirstībai. Šai nemirstībai nav obligāti jābūt personiskai, tā var iztikt bez vārdiem un uzvārdiem, var iztikt bez mūsu atmiņas. Kāpēc būtu jādomā, ka nākamajā dzīvē mēs paņemsim līdzi savu atmiņu? Tas būtu tāpat, kā ja es visu dzīvi domātu par savu bērnību Palermo vai Adrogē, vai Montevideo. Kāpēc man mūždien būtu pie tās jāatgriežas? Tas ir tikai literārs paņēmiens; es varu to visu aizmirst un turpināt būt, un tas viss dzīvos manī, kaut arī nenosaucu to vārdā. Varbūt vissvarīgākais ir tas, ko mēs precīzi neatceramies; varbūt vissvarīgāko mēs atceramies neapzināti.
Nobeigumā teikšu, ka es ticu nemirstībai – ne personiskajai, bet kosmiskajai nemirstībai. Mēs esam un būsim nemirstīgi; pēc mūsu fiziskās nāves paliek atmiņas, un pēc atmiņām paliek mūsu darbi, rīcība, mūsu attieksmes – visa šī brīnumainā vispārējās vēstures daļa, par ko mēs tā arī neuzzināsim, un labi, ka neuzzināsim." [Rīgas Laiks – nemirstība ]
!!!
