Long story short - es mainu darbu.

Francijai Francijas likumi, kas nozīmē, ka priekšnieks mani var noturēt šeit 3 mēnešus. Jaunajā vietā jāsāk ne vēlāk kā 1.martā, tāpēc vakar ar varu izspiedu parakstu uz atlūguma, lai, ja nu viņi mani taisās tā turēt 3 mēnešus, esmu tāpat ārā līdz ar februāra beigām. Trešdien pateicu, ka eju prom. Protams, interesēja, kāpēc tā, neko arī neslēpu - karjeras iespējas man te nav (kāda gan karjera, ja tu esi viens vienīgs front-end programmētājs), komunikācija ar priekšniecību ir caur pakaļas caurumu - ja no tevis kaut ko vajag, atradīs, ja tev vajag kaut ko no kāda cita, aš nošaujies, nekad nekas nebūs laikā un kā sarunāts, nekas netiek plānots, ne par ko netiek brīdināts, nekāda caurskatāmība. Kas vēl? Ak, jā, pārlasot rūpīgāk savu līgumu, atklāju, ka 2 reizes gadā ir paredzētas pārrunas ar priekšniecību par to, kādi tev mērķi nākamajam periodam, kā esi ar šo periodu galā ticis, vari parunāties, kas patīk, kas nepatīk un tā. Esmu šeit 1 gadu un 3 mēnešus - ne reizi neesmu bijusi uz tādām pārrunām (nezkāpēc esmu liels izņēmums atšķirībā no citiem). Protams, tas tika pieminēts kā vēlviens iemesls, jo atklāti sakot man jau sen bija sajūta, ka viņiem vienkārši bija ērti, ka es šeit tāda esmu, ne par ko daudz nesūdzos, visu vienmēr izdaru rūpīgi un laikā, alga man (kā izrādās) ir daudz, daudz par zemu priekš tā, kas ar manām zināšanām un pieredzi man pienāktos utt. Jā, pavisam nesen atklāju, ka dažiem kolēģiem, kas ieradās pēc manis, bija algas pielikums, bet man nekā - par to arī pateicu, ka alga ir viens no iemesliem, kāpēc eju prom. Tad gan vadītājam bija cits sakāmais - pēkšņi, izrādās, šie esot gribējuši ievērojami celt manu algu sākot no janvāra, viņš neesot sapratis, kāpēc man esot tik zema alga, ja eju prom - jaunajā vietā jāprasa daudz, daudz lielāka. Jā, protams, alga būtu no jaunvāra, pārrunas arī pēkšņi solīja janvārī, mhm, tell me more... Pēdējais punkts - atrašanās vieta. Pirms apmēram 2 nedēļām pārcēlāmies uz citu ofisu, kas it kā būtu jauki - vieta ir skaista, bet man līdz turienei nokļūt nozīmē braukt ar 2 vilcieniem (un nevis metro), kuriem parasti ir kaut kādas dīvainas problēmas (piemēram, šodien ir streiks un kursē tikai katrs otrais vilciens - vari tupēt uz perona ~30 minūtes un gaidīt pastardienu). Jā, Daira, ja atceries, kur es tevi Parīzē savācu pirmajā dienā - es uz turieni tagad čučinu katru dienu. Kad visu sakāmo nobēru, vadītājs palika mazliet domīgs un prasīja, vai esmu galīgi izlēmusi. Teicu, ka esmu gan un tad viņš arī saprata, ka cita vieta arī jau ir atrasta. Patiesībā tajā brīdī ar "citu vietu" jau bija parakstīts līguma piedāvājums, kas šeit man dod garantiju, ka līdzko būšu brīva no šejienes, viņi mani ņem tur, lai nav situācija, ka pasaku priekšniekam atā un jaunajā vietā pasaka - mums jūs tomēr nevajag. Tad nu vakar izspiedu parakstu uz atlūguma, jo, zinot kā te mēdz viss notikt - aizmirsties, pārcelties un vēl visādi - sapratu, ka vismaz dažos jautājumos man ir jānodrošinās un aiziešanas datums ir viens no tiem. Es jau labprātāk būtu prom no janvāra sākuma, bet par to uzreiz mani brīdināja, ka diez vai tik ātri sanākšot, jo reāli jau decembrī tik daudz tās darba dienas nemaz nesanāks un viņiem mani te vajag.

Par jauno darba vietu - ja viss smuki sanāk, mājas - darbs = 25 minūtes vai pat R mani var mājās braucot paķert ar auto, angļu valoda nav problēma (patiesībā tā pat bija prasība), ar web tik daudz vairs nesanāks, programmēšana priekš TV un citām ierīcēm, karjeras iespējas - vari augt par arhitektu, uzņēmums veicina, lai darbinieki vēlētos apgūt vairākus lauciņus, piemēram, viņi labprāt mani apmācītu arī priekš android vai iOS programmēšanas, alga arī izskatās patīkamāk. Protams, grūti objektīvi spriest par uzņēmumu, kurā esmu bijusi tikai dažas reizes, bet savstarpējā komunikācija ir bijusi ļoti patīkama, laipna un pretimnākoša. Pagaidām ir cerīgs skats uz gaišāku nākotni. Šovakar braucu parakstīt īsto līgumu.

In another news, šķiet, ka vakar beidzot pēc nu jau 4 mēnešiem sapratu, kurā diennakts laikā, no kuras puses, ar kādas krāsas džemperi un cik pilnu vēderu man pieiet manam Epsōnam, lai skenētās filmiņas nebūtu jāmet laukā pa logu. It kā jau tas viss tomēr visu laiku bija turpat blakus un nekas sarežģīts (kā jau parasti viss ģeniālais ir vienkāršs), bet jau līdz vēmienam biju atskatījusies uz tiem diviem filmiņgabaliem, kurus regulāri šo 4 mēnešu laikā skenēju ar divām dažādām programmām un vēl pa virus ar fotošopu ķimerēju līdz tur vairs neko saprast nevarēja. Bet kā ir tagad? Tagad atliek ielikt vienu ķeksīti, nospiest skenēšanas pogu, VARBŪT pieregulēt asumu šopā un bilde gatava. Jel, kāds prieks, ka jau agrāk nebiju to skeneri pa logu izmetusi, mīlu savu reizēm bezgalīgo pacietību. Tas nozīmē, ka varbūt drīz būs bildes no Kanādas un tā. Tagad, kad esmu beidzot tikusi galā ar skenēšanu, varbūt jāpamēģina paķēpāties arī ar attīstīšanu laimei pilnīgai.

Vēl te vakar uzsniga sniegs. Tāds, kā snieg Latvijā, tas pirmais lielām pārslām spēcīgi un mierīgi reizē. Pagājušajā ziemā tā nebija. Es biju laimīga, dabūju savu pirmo sniegu, varu ieziemoties. Un šajās brīvdienās mēs pirksim Ziemassvētku eglīti, vinš nevar vairs ilgāk paciesties. 

Katrs mēs citādāks ar to, ko vēlamies, kas patīk un kas sirdij tuvs, bet žēl dzirdēt tos, kas Latviju tā gāna un zvērās nekad mūžā atpakaļ nebraukt. Ko tev Latvijas svaigais mežs izdarījis, ko sāļi svaigā jūra, ko tavu senču senču senči tev ir nodarījuši? Var jau būt, ka, ja es būtu devusies prom naudas dēļ, dziedātu citu dziesmu, bet tad atkal - zinu, ka naudas dēļ es nekur nebūtu devusies un tāpat arī lamāju tos sev zināmos, kas naudas dēļ devās prom. Prieks dzirdēt, ka vismaz kāds nu jau ir atgriezies. Var jau gari un plaši analizēt, bet nekad mums nebūs vieni un tie paši iemesli un nekad mēs neredzēsim tās pašas lietas vienādā gaismā. Jebkurā gadījumā dusmas kāpj ik reizi, kad dzirdu kādu (vispār jau precīzāk - vienu cilvēku) sakām, ka esmu visas savas patriotiskās jūtas "pārdevusi", valodu tulīt aizmirsīšu, visus esmu nodevusi, atpakaļ nekad nedošos un mani bērni ne vārda nespēs latviski izteikt. Ikdienā latviešu valodā runāju un lasu vairāk nekā franču valodā, par Latvijā notiekošo bieži vien esmu vairāk lietas kursā nekā tie, kas paši uz vietas, es ar saviem bērniem runāšu latviski, lai arī kur un ar ko tie tiks radīti, un es neticu, ka nekad, nekad vairs neatgriezīšos. 

Tādas dziļi emocionāl-patriotiskas pārdomas trešdienas rītā. Ja vien mēs visi latvieši apzinātos, cik ļoti mums ar daudz ko ir paveicies, cik mēs tomēr esam stipri un īpaši. Es lepojos būt latviete un ne brīdi par to nešaubos.

Parasti briestu kaut kam ilgi un dikti. Tā arī darba mainīšanas ideju žļembāju jau kopš pavasara, bet vienmēr bija kāds iemesls, kāpēc "vēl ne". Līdz vasaras vidum tas bija sociālās apdrošināšanas numurs, līdz septembra sākumam - privātās veselības apdrošināšanas papīru sakārtošana, līdz pagājušajai nedēļai - veco medicīnas izdevumu naudas atgūšana. Šobrīd vairs nav iemeslu. Pagājušajā piektdienā saņēmu epastu no BNP Paribas (viena no Francijas bankām) - uzaicinājums piedalīties milzīgā rekrutēšanas pasākumā 3.oktobrī. Kaut kā pēc brīvdienām par to epastu biju piemirsusi un nu izvilku ārā, kārtīgi izlasīju un sapratu, ka līdz rītdienai vajadzētu sakārtot savu CV (vismaz pirmajā versijā) un sūtīt prom. Ko gan es varu zaudēt. Milzīgas cerības nelieku un nav tā, ka man šobrīd nebūtu darba (un ņemot vērā viņu likumdošanu, kopš brīža, kad paziņoju par aiziešanu, viņi mani var noturēt vēl 3 mēnešus), bet ir jāiet uz priekšu. Esmu šeit jau gadu un tas galīgi nebija mans sapņu darbs, bet gan "jāņem pirmais, ko piedāvā, ka tikai ņem pretī bez papīriem un ar "omelette du fromage" līmeņa franču valodu". Šīs brīvdienas - 2 dienas - man vienai, R ar darba kolēģiem dodas kaut kur uz Dienvidiem. Būs man laiks sakārtot papīrus un mesties iekšā darba meklēšanas piedzīvojumā.

Vakar bijām uz pirmo kāpšanas nodarbību. Izskatījās, ka bijām divi vienīgie pavisam iesācēji, pārējie padsmit cilvēki uzreiz metās rāpties paši savā nodabā, kamēr manas pēcdarbadienas smadzenes mēģināja sagremot astotnieka mezglu. Nav jau tā, ka nesapratu, pēc tam pat palīdzēju R pareizi sasiet, vienkārši tajā brīdī smadzenes darbojās slow motion un apskaidrība ieradās ar vidēji 10 minūšu aizturi, tāpat kā attiecībā uz nodrošināšanu. Visas tās labās, kreisās rokas, pirmais solis, otrais solis, vilkt uz augšu, uz leju, brain overflow. Lieki teikt, ka virves savākšana nodarbības beigās izskatījās drīzāk pēc mana mēģinājuma pašai sev uztaisīt bondage. Gan jau nākošreiz ies raitāk. Pati nekur tālāk par bērnu sienu šoreiz netiku, arī tikšana līdz pašai, pašai augšai ir nākošās reizes uzdevums. Mācos uzticēšanos citā līmenī, jo, lai ar lielāku pārliecību rāptos augstāk, jāzina, ka viņš noturēs. Nepavisam nepatīk man tas moments pirms laišanās lejā, kad šķiet, ka virve paliek vaļīgāka. Aš gribas tajā sienā ieķerties un no vietas nekustēties. Jāpierod. Šodien nedaudz jūt roku muskuļus, bet kopumā nekas traks. Viņš no aizskapijas izvilka trenažieri rokām - vāji man tie pirkstiņi, varēšu tagad mīcīt pie televizora. Ir skaidrs, ka ļoti liels darbs jāiegulda ārpus zāles, trūkst tas spēks. Kad redzēju, kā viena omīte, tā uz 70, pa to sienu mauca augšā kā pērtiķis, bet es savos 27 pat ar bērnu stūrīti galā netieku, bija mazliet "oh, well....", bet gan ar laiku. 

Ceturtdien laižam uz kalniem. Brīvdienas pavadīsim Alpos. Nevaru, nevaru sagaidīt.

Nesteidzoties apsveram iespējas attiecībā uz mājas iegādi. Ar to nesteigšanos gan ir kā ir - savai pacietībai es uzticos, bet zinot to, kā pēdējoreiz viņam izgāja ar auto iegādi - aizbraucu uz Latviju martā uz dažām dienām, atbraucu atpakaļ un viņš jau bija paspējis atrast, izmēģināt un nopirkt - neko nevar zināt. Doma ir iekrāt pirmajai iemaksai kādus 2-3 gadus un tad jau tālāk maksāt kā parasti. Ņemot vērā, ka šobrīd par dzīvokli maksājam 950 eiro mēnesī (t.sk. komunālie), kredīta maksājums gan jau neko daudz ikdienas dzīvē nemainītu. Brīvdienās plānojam aizbraukt apskatīt Houdan - mazu pilsētiņu tālu uz Rietumiem no Parīzes. Pēc kartes spriežot, šķiet, ka darbu tāpat būtu jāmeklē kaut kur citur, vismaz Versaļā (ja vien turpat uz vietas kaut kas neatrastos), jo līdz šī brīža darba vietai būtu ~1.5h ar vilcienu + metro. Gribas redzēt arī cik dzīva ir pati pilsēta, jo no google kartes grūti spriest. Mistisku iemeslu dēļ ir pilns ar sludinājumiem tieši no šī reģiona ar skaistām, lielām un salīdzinoši lētām mājām. Grūti saprast, kāpēc tā, bet tad jau redzēs. 

Vakar biju pie ārsta, lai dabūtu izziņu, ka varu nodarboties ar klinšu kāpšanu. Pirmdien sāksim, vēl tikai jāatrod kaut kādi iesācēju apavi (tā mums ieteica neko superdārgu uzreiz nemeklēt, kamēr neesam piešāvušies, kādus tieši mums personīgi vajag), viss pārējais ir uz vietas zālē. Tad jau redzēs, kā būs. Vienreiz esmu mēģinājusi rāpties kaut kad 10 gadus atpakaļ, noteikti paies laiks līdz iekustēšos. Nodarbības 2x nedēļā + sestdienu rītos vairāk fiziskais. Ļoti ceru beidzot tikt atpakaļ uz ceļa ēšanas un kustēšanās sakarā. 

Vēl tei ir iestājies aukstums. It kā jau 16 grādi nebūtu nekas traks vidējam Latvijas rudenim, bet te kaut kā tas ir par ātru un par skarbu. Pirms gada vēl septembra beigās bijām pie viņa māsas un mirām nost +27 grādos, šogad - bezmazvai ziemas jaka jāmeklē (kā esmu novērjusi, daži kolēģi jau nāk uz darbu ar pūkainām apkaklēm). Brīvdienās meklēsim jaunas gumijas logiem, jo tā problēma bija arī pagājušogad - pūš -, un tā kā apkure vēl nav pieslēgta, no rīta ir grūti.

Mēģinu sevi kaut kā savākt un tikt vaļā no prokrastinācijas, bet šķiet, ka tas darba apātiskais ritms ietekmē pilnīgi visu dzīves uztveri. Priecājos, ka vismaz pagaidām (nu jau vairāk kā mēnesi) esmu spējusi noturēt rīta un vakara 25 minūšu pastaigas tradīciju, sākoties kāpelēšanai vismaz nodarbību dienās gan to izlaidīšu, lai taupītu laiku, bet citādā ziņā nespēju sevi koncentrēt uz kaut kādu noderīgu paradumu ieviešanu. Pēdējās dienās no rītiem mēģinu klausīties podkāstus, lai to staigāšanas laiku izmantotu kaut cik lietderīgi, bet neesmu pārliecināta, ka esmu atradusi aplikāciju, kas man patiktu. Sāku ar Stitcher, tagad izmēģinu Stabl, bet kaut kas nav. Gan tehniskā, gan arī kaut kā ar saturu ne pārāk paveicies. Varbūt jums ir kāds ieteikums, aplikācijai + kam būtu vērts piesekot un paklausīties? Vairāk interesē zinātne/IT/kaut kas no biznesa (bet tā, lai nav too deep).

Darbs besī ar katru dienu arvien vairāk. Šodien Kotdivuāras kolēģim pēdējā darba diena, kaut kad pēc tam uz vienu dienu parādīsies tunisiešu kolēģis, ar kuru visvairāk sanācis strādāt šo gadu un kurš mani izvēlējās pēc darba intervijas. Tad kaut kad pēc divām nedēļām no atvaļinājuma atgriezīsies irāņu meitene, kas laikam ir palikusi tāda pēdējā, ar ko man darbā ir sakarīgas attiecības. Ticu, ka gan jau kādam "antiglobālistam" un "antiliberālistam" te būtu ko pateikt, bet lielos vilcienos francūži ir baigās dirsas un nevietējie tāpēc parasti turas kopā un, kā izskatās, ir arī visdraudzīgākie savā starpā. Jūtu, ka šis gads mani savā ziņā ir degradējis, jo to visu "strikti, pēc reglamenta un labākās sirdsapziņas",  ko ieguvu Accenture, esmu pazaudējusi. Te viss ir ķep-ļep, šodien tā, rīt šitā. Daži te lepojas, ka tas esot agile. Jes, tell me more about your agile... Ne visu, kas ir haoss, organizētības un procesu trūkums var saukt par agile. Bet ko nu es te par darba detaļām. Atlicis vien sagaidīt, kad sakārtos manus papīrus veselības apdrošināšanai, tad pieprasīšu atpakaļ visas naudiņas un see you never again. Galvā mēģinu izmalt ģeniālas biznesa idejas, bet jūtos apātiski izsūkta. Tik ļoti ceru, ka "rock bottom" ir tuvu, lai jau drīz atkal varētu kārpīties uz augšu.

Un jā, šobrīd es daudz labprātāk pazustu mežā ar kafijas krūzi, nevis mēģinātu īstenot slima suņa murgus ar d3.js palīdzību. Priekā!

Negribas domāt, ka esmu jau tik veca, lai teiktu, ka "jo vecāks kļūsti, jo ātrāk tas laiks skrien", bet šodien ir tieši gads kopš pirmās dienas 8 rue de Clery. Šodien pirms gada viņš kopā ar mani atbrauca līdz darbam, samīļoja un novēlēja veiksmi. Es biju ieradusies par agru, latviešu gēni. Gaidīju līdz priekšnieks ieradīsies un atslēgs durvis. Pirmo nedēļu man vakaros sāpēja galva, jo kolēģi gluži nerunāja Francijas Institūta A1 līmenī, bet man nebija variants "nesaprotu, atā". Te nu es esmu pēc gada, spēju sarunāties franču valodā, varbūt ne gluži par dziļi filozofiskām tēmām, bet pie pusdienām un satiekot viņa vecākus, pietiek. Un te nu ir tas moments, kurā attopos un saprotu, ka dzīve pati sevi ielikusi piektajā ātrumā un nezinu, kā nomest to ātrumu. Darba dienas paskrien kā nebijušas, brīvdienas izkūst, esam tur, esam šur, visu laiku kustība. Vakar no rīta atgriezāmies no Latvijas. Tik sirsnīga nogale, tāda kādas tās mēdza būt pirms gadiem - noskrieties savandītiem matiem, basām kājām, vieglā reibumā un saulē. Un jau atkal skatamies kalendārā un mēģinam saprast, kad būs daži brīži priekš mums. Septembris lielos vilcienos jau aizpildīts, daļa oktobra - arī. Jau sākam apdomāt Jaunā gada sagaidīšanu, lai noturētu tradīciju un visu rezervētu ne vēlāk par oktobri. Tā tās kalendāra lapiņas lido.

Un mēs mīlam viens otru vairāk kā jebkad iepriekš. 

Es zinu, ka ir vasara un zinu arī to, ka Parīzē pienāks rudens, bet lapas tā īsti nekrāsosies un pirmais sniegs varbūt nemaz neuzkritīs. Man laikam vajag to lāča ziemas miegu, to pirmo sniegu, kas "pieliek punktu" līdz pavasarim, jo kaut kad vajag apstāties, bet šeit nav kas apstādinātu.

Uz visas šīs papīru nots - šķiet, ka pa šīm 3.5 nedēļām darbā kaut kas ir nogājis diezgan greizi. Par jūliju un augustu nesaņemsim pusdienu čekus, kas gan varbūt bez konteksta nešķistu nekas īpašs, jo tos mums sāka dalīt tikai kaut kad ap gada sākumu, bet, kā izrādās, iemesls ir finansiālas grūtības. Kaut kādas "ieskaņas" varēja manīt jau pavasarī, kad daži cilvēki tika atlaisti (vai kā to publiski sapulcē paziņoja "viņi paši izvēlējās aiziet"), bet nupat jau šķiet, ka situācija kļūst nopietnāka. Pirmdien uzzināju, ka mans tuvākais (pienākumu ziņā) kolēģis dodas prom septembra beigās. Šodien uzzināju, ka mans Kotdivuāras pusdienu biedrs Doug tiks atlaists uz vienošanās pamata. Irānas kolēģe smejoties stāsta, ka ik rītu savam universitātes profesoram saka - "šī ir mana pēdējā darba diena, es to jūtu" un, kā izrādās, priekšnieks arī nesen esot viņai apjautājies, ko viņa īsti darot mūsu kompānijā, jo viņš nekad tā īsti to neesot sapratis. Ņemot vērā, ka mana pozīcija jau no paša sākuma bija "sēdēt stūrī, pabeigt nedēļas darbu vienā dienā un gaidīt kādu random neloģisku uzdevumu man iedos, ja par manu eksistenci vispār atcerēsies", nemaz nebrīnītos, ja arī es būtu ielikta gājēju rindā. Vēl pirms svētdienas es par to būtu uztraukusies, bet tagad apzinos, ka esmu daudz labākā situācijā nekā tad, kad šeit ierados augusta beigās - esmu nokārtojusi sociālās apdrošināšanas numuru, kas 90% gadījumu mani automātiski būtu izmetis no pretendentu saraksta, mana franču valoda vairs nav "bonjour, voulez-vous coucher avec moi ce soir?" līmenī, kas arī daudz ko atvieglo un pa šo gadu arī labu pieredzi esmu uzkrājusi (lielākā daļa gan ir tas, ko es pati gribēju mācīties aiz garlaicības nevis darba pienākumu dēļ). Tad redzēs, kā lietas virzīsies, bet vismaz šobrīd esmu ar "kā būs, tā būs ok" sajūtu. 

Nerunājot par darbu, jet lag mani beidz nost. Šorīt atslēdzu modinātāju un pamodos stundu vēlāk. Viss rīts, ko biju paredzējusi dzīvokļa piekārtošanai pirms Ingas ierašanās, tika nogulēts. Darbā pārtieku no espresso un motivācijas līmenis zem nulles. Gan jau iepriekšējā rindkopa arī piepalīdz tam motivācijas līmenim, bet citādi - tā vien prasās degunu ieguldīt starp G un J taustiņiem. Laikā, kad tomēr esmu mentāli nomodā (atvērtas acis neskaitās), beidzot sāku savest kārtībā visu, kas pa šīm nedēļām tika iekavēts. Papīri, naudas, dzīvoklis. Uzzinājām, ka pie mūsu mājas ir klinšu kāpšanas siena, varbūt tur piestaigāsim. Gribēju mēģināt paskriet, bet atklāju, ka stadiona vietā ir viens milzīgs smilšu pleķis. Vēl es gribu tikt skaidrībā par filmiņskeneri pirms nesu attīstīt/skenēt Kanādas bildes. Jau smējos, ka foto salona īpašnieks varēs iet pensijā, kad aiznesīšu viņam savas 7 fotofilmiņas. Gandrīz 100 eiro. Grūti teikt, cik no tiem 13eur par filmiņu ir tieši attīstīšanas daļa - gribētos zināt, cik ilgā laikā atpelnītu skeneri, bet gan jau tas tāpat ir tā vērts. Uz šīs nots - varbūt kādam ir arī kāds labs skeneris iesakāms?

Un man atkal vajag būt ārā.

Ak jā, ko tur vairs slēpt, māsa precas augusta beigās. Vienmēr biju tā, kas viņai "izcirta ceļu" visās jomās priekš vecākiem, gan ar pirmajām attiecībām, gan pirmajai aizejot no mājām, gan vēl n veidos un nu viņai ir jācīnās ar vecākiem. Tajā tēmā pat nav jēga braukt dziļāk, tēvs kā jau tēvs, māte - priekš kam tev to vajag, nezinu nevienu laimīgas laulības piemēru. Un ko es? - Lai izdodas! Laimīgā kārtā biļetes uz Latviju augusta beigās bija nopirktas jau pirms vēl uzzināju, kas un kā, tāpēc viss laimīgi sakrīt. Bet ko mēs? Piektdien "svinot Jāņus" kanādiešu bārā, secinājām, ka bērni mums nebūs vēl kādus 5-6 gadus, jo šis tas vēl jāizdara - nākamgad maijā 4 dienu gājiens Chantonnay, Korsikas GR20, kas, ja būsim labā formā, paredzēts nākošā gada agram rudenim, Islande, Sarek Karaļa taka, Grenlande, "Klusā Okeāna Kores taka" (Pacific Crest Trail skan labāk). Kā viena meitene tajā vakarā piebilda - ja pēc tā visa joprojām būsim kopā, tad mūžīgi mūžos, un tad var taisīt bērnus un dzīvot nost. Nav jau tā, ka cilvēki neietu pārgājienos ar maziem bērniem, bet diez vai tā ir laba doma to darīt ar zīdaini, tāpēc tas viss noteikti visu pārceļ nedaudz tālāk, bet kas to lai zina, kā dzīve iegrozīsies.  

Joprojām neesmu sākusi krāmēt mantas Kanādai. Sestdien izvilku koferi istabas vidū, bet kaut kā viņš pats vēl nav sācis piekrāmēties. It kā vēl ir 2 vakari (trešdiena īsti neskaitās, jo māsa jau būs Parīzē un kaut kā negribās to vakaru pavadīt pārrakājot visu savu iedzīvi). Nedaudz stress par to visu, ko paredzēts ņemt līdzi - gan ēdamu, gan dzeramu, gan kaudzi ar visādiem suvenīriem un vēl ko. Salasījos Kanādas robežkontroles stāstus par visām deklarēšanām un superdīvainām prasībām (piemēram, viens cilvēks nedrīkst ievest sieru, kura vērtība pārsniedz 20 CAD un kas nav superrūpnieciski iepakots). Būtu žēl kaut ko mest ārā, bet tad jau redzēs, kā tiksim cauri. Galvenais, lai tiekam pāri robežai. 

 Un par visu šo domājot, galīgi negribas strādāt. Sajūta, ka tāpat nav vērts neko sākt.

Bet, ja nolaižos nedaudz tuvāk pie zemes - pēdējās 4 dienas temperatūra ap +36 grādiem. Pagājušajā naktī pārspēti kaut kādi 18xx gada nakts karstuma rekordi - 4 no rīta Parīzē temperatūra bija +29 grādi. Tu vēl neesi paspēji noslaucīties un izkāpt no dušas, kad jau atkal esi nosvīdis. Sabiedriskajā transportā nav ko elpot. Visi svīst, staigā slapji un nupat jau visiem arī vienalga - nav variantu. Darbā ir vismaz nedaudz svaigāk kā mājās. Pavasarī te uzstādīja sildītāju/kondicionieri, kas vismaz uztur elpojamu temperatūru lai gan mugura tāpat slapja. Ar visu karstumu vakar vakarā bijām uz Mūzikas svētkiem Īrijas kultūras centrā. Tāpat pamanījāmies piedzerties, kas šajā karstumā nav pārāk prātīga nodarbe, ņemot vērā, ka tāpat jau dehidrējies ar svīšanu, bet nu jau esmu dzīvotāja (pamostoties no rīta gan vēl nebiju). Šodien pavisam noteikti piektdienas noskaņojums, bet neko darīt.

Brīvdienās bijām netālu no Lionas uz Romain drauga "partnerības slēgšanas" (jes, atkal tas dīvainais apzīmējums) ballīti. Vienmēr prieks satikt viņa draugus. Un atkal piedzērāmies, bet tā gadās ar "trīsdienu pasākumiem". Svētdien mazliet miru pa ceļam atpakaļ uz Parīzi, jo atkal karsts, visu ceļu saule, logu vaļā taisīt nav vērts, jo asfalta karstums necik neatsvaidzina. Bet, jā, protams, pasākumā diezgan aktuāla tēma bija precēšanās, jo "partnerības slēgšana" ir jau pussolis tajā virzienā un viesu sarakstā bija pāris, kas aprīlī apprecējās. Tā nu n reizes mums tika jautāts, kad mēs precēsimies, bet mēs tik skatamies viens uz otru un smejamies. Viens no viņa draugiem gan gāja nedaudz tālāk - pienāca pie manis un, rādot ar pirkstu uz Romain, teica, ka "tev viņš jāapprec! tu saproti? jums jāprecas!". Aktīvists gan bija diezgan nopietni iedzēris, bet līdzīgas frāzes tika atkārtotas vairākkārt vakara garumā. Nav gan nekas jauns, citā reizē Romain pēc ciemošanās Lionā teica, ka tas pats draugs viņam esot teicis, ka Romain mani noteikti esot jāprec un ka mums būs smuki bērni. Izskatās, kāds ir apņēmies mūsu vietā visu novest līdz galam. Smieklīgi un jauki reizē. Un, jā, šķiet ka tas Lionas brauciens mums atkal iedeva otro elpu. Pēdējās dienas esam kā no jauna iemīlējušies. Tas nenozīmē, ka jūtas būtu zudušas iepriekš, bet šķiet, ka viss, kas notika, nedaudz uzpūta liesmu (jes, esmu poētiska). Ik pa brīdim vēroju viņu un atkal saprotu, kāpēc esmu šeit nonākusi. Pilnīgs pavasaris galvā.

Un vakar vakarā ar "fist bump" noslēdzām vienošanos, ka apceļosim pasauli kādā brīdī. Nav svarīgi, kurā brīdī, bet kādreiz. 

P.S. Ailbhe Reddy atklāju vakar Mūzikas svētkos. Viņas balss dzīvē ir tik pat skaista.