Atheiste ([info]atheist) wrote 6. Oktobris 2017, 11:33
Dalītas sajūtas vai drīzāk kaut kāds iekšējs nemiers, kas kliedz "nevajag". Pirmdien uzrakstīja kolēģis, kurš nesen aizgāja no mūsu kompānijas - esot jau atradis citu darbu un tur meklējot front-end senior dev, bet ar Vue.js zināšanām. Tad pat atbildu, ka pieredze ar Vue.js man nav nekāda, tāpēc nekāds Vue seniors no manis nesanāks. Šis metas mierināt, ka paspēšu fiksi palasīt, pamācīties, lai tāpat atsūtu CV, ko gan es varu zaudēt. CV aizsūtīju, pēdējās dienas knibinos ap Vue. Vakar bija zvans ar viņu IT nodaļas direktoru vai ko tamlīdzīgu. Izstāstīja visu sīki un smalki, pateicu, ka neesmu nekāds Vue arhitekts, seniors, watnot, bet šis tā entuziastiski - nekas, saprotam, ka tehnoloģija jauna un neatradīsim nevienu ar 3 gadu pieredzi tāpat, ja vajadzēs dabūsim tev kursus. Tad nu vārds pa vārdam - man būtu jāvada front-end komanda un jāplāno viņu fronta arhitektūra, risinājumi utt. Jau tad sāka uzmākties kaut kāds "ņeņeņeņe", bet neko neteicu. Šodien jau esam sarunājuši, ka otrdien pēc darba eju viņu ofisu apskatīt un paklausīties, paskatīties, kā viņi strādā. Bet man atkal liekas, ka kolēģis ir mani pārlielījis un viņi gaida nez kādu front-end "monstru", kas rādīs brīnumus, bet iekšējā sajūta saka - nu neesmu es tas līmenis, ko viņi no manis sagaida/sagaidīs. Un ej un tu saproti. R saka, lai mēģinu, nevajag laist garām iespēju, bet jau tagad es esmu stresā, jo man nenormāli riebjas izlikties, ka es saprotu vai māku. Ja nebūtu tas caur bijušo kolēģi, būtu vienkāršāk, bet te tagad atteikt un tad viņam vēl kaut kā skaidrot situāciju... negribas pat domāt. Tad nu eksistēšu līdz otrdienai, lai vai nu dzirdētu viņu secinājumus, ka tomēr neesmu tas, ko viņiem vajag (un pat ja man pa lielam ir vienalga, jo darbs man ir, katrs atteikums ievelk tajā "sienā" pa strīpiņai, kuras tiek pārskaitītas pie katras reizes, kad jāvelk laukā pašpārliecinātība) vai arī viņi gribēs, lai nāku strādāt, bet tad es strugglošu ar savu pašpārliecinātību, jo ej un saproti, kādas tās lietas ir patiesībā. Jā, es nekad tā īsti neesmu sapratusi, kur ir patiesība - vai tajā, ko es domāju, ka varu, vai tajā, ko domā citi, un kur ir tā realitāte? Nemeklēšu, no kurienes šīs šaubas cēlušas, bet tagad jau vairs nezinu kā to labot.

 
( Read comments )
Post a comment in response:
No:
( )Anonīms- ehh.. šitajam cibiņam netīk anonīmie, nesanāks.
Lietotājvārds:
Parole:
Temats:
Tematā HTML ir aizliegts
  
Ziņa: