Long story short - es mainu darbu.
Francijai Francijas likumi, kas nozīmē, ka priekšnieks mani var noturēt šeit 3 mēnešus. Jaunajā vietā jāsāk ne vēlāk kā 1.martā, tāpēc vakar ar varu izspiedu parakstu uz atlūguma, lai, ja nu viņi mani taisās tā turēt 3 mēnešus, esmu tāpat ārā līdz ar februāra beigām. Trešdien pateicu, ka eju prom. Protams, interesēja, kāpēc tā, neko arī neslēpu - karjeras iespējas man te nav (kāda gan karjera, ja tu esi viens vienīgs front-end programmētājs), komunikācija ar priekšniecību ir caur pakaļas caurumu - ja no tevis kaut ko vajag, atradīs, ja tev vajag kaut ko no kāda cita, aš nošaujies, nekad nekas nebūs laikā un kā sarunāts, nekas netiek plānots, ne par ko netiek brīdināts, nekāda caurskatāmība. Kas vēl? Ak, jā, pārlasot rūpīgāk savu līgumu, atklāju, ka 2 reizes gadā ir paredzētas pārrunas ar priekšniecību par to, kādi tev mērķi nākamajam periodam, kā esi ar šo periodu galā ticis, vari parunāties, kas patīk, kas nepatīk un tā. Esmu šeit 1 gadu un 3 mēnešus - ne reizi neesmu bijusi uz tādām pārrunām (nezkāpēc esmu liels izņēmums atšķirībā no citiem). Protams, tas tika pieminēts kā vēlviens iemesls, jo atklāti sakot man jau sen bija sajūta, ka viņiem vienkārši bija ērti, ka es šeit tāda esmu, ne par ko daudz nesūdzos, visu vienmēr izdaru rūpīgi un laikā, alga man (kā izrādās) ir daudz, daudz par zemu priekš tā, kas ar manām zināšanām un pieredzi man pienāktos utt. Jā, pavisam nesen atklāju, ka dažiem kolēģiem, kas ieradās pēc manis, bija algas pielikums, bet man nekā - par to arī pateicu, ka alga ir viens no iemesliem, kāpēc eju prom. Tad gan vadītājam bija cits sakāmais - pēkšņi, izrādās, šie esot gribējuši ievērojami celt manu algu sākot no janvāra, viņš neesot sapratis, kāpēc man esot tik zema alga, ja eju prom - jaunajā vietā jāprasa daudz, daudz lielāka. Jā, protams, alga būtu no jaunvāra, pārrunas arī pēkšņi solīja janvārī, mhm, tell me more... Pēdējais punkts - atrašanās vieta. Pirms apmēram 2 nedēļām pārcēlāmies uz citu ofisu, kas it kā būtu jauki - vieta ir skaista, bet man līdz turienei nokļūt nozīmē braukt ar 2 vilcieniem (un nevis metro), kuriem parasti ir kaut kādas dīvainas problēmas (piemēram, šodien ir streiks un kursē tikai katrs otrais vilciens - vari tupēt uz perona ~30 minūtes un gaidīt pastardienu). Jā, Daira, ja atceries, kur es tevi Parīzē savācu pirmajā dienā - es uz turieni tagad čučinu katru dienu. Kad visu sakāmo nobēru, vadītājs palika mazliet domīgs un prasīja, vai esmu galīgi izlēmusi. Teicu, ka esmu gan un tad viņš arī saprata, ka cita vieta arī jau ir atrasta. Patiesībā tajā brīdī ar "citu vietu" jau bija parakstīts līguma piedāvājums, kas šeit man dod garantiju, ka līdzko būšu brīva no šejienes, viņi mani ņem tur, lai nav situācija, ka pasaku priekšniekam atā un jaunajā vietā pasaka - mums jūs tomēr nevajag. Tad nu vakar izspiedu parakstu uz atlūguma, jo, zinot kā te mēdz viss notikt - aizmirsties, pārcelties un vēl visādi - sapratu, ka vismaz dažos jautājumos man ir jānodrošinās un aiziešanas datums ir viens no tiem. Es jau labprātāk būtu prom no janvāra sākuma, bet par to uzreiz mani brīdināja, ka diez vai tik ātri sanākšot, jo reāli jau decembrī tik daudz tās darba dienas nemaz nesanāks un viņiem mani te vajag.
Par jauno darba vietu - ja viss smuki sanāk, mājas - darbs = 25 minūtes vai pat R mani var mājās braucot paķert ar auto, angļu valoda nav problēma (patiesībā tā pat bija prasība), ar web tik daudz vairs nesanāks, programmēšana priekš TV un citām ierīcēm, karjeras iespējas - vari augt par arhitektu, uzņēmums veicina, lai darbinieki vēlētos apgūt vairākus lauciņus, piemēram, viņi labprāt mani apmācītu arī priekš android vai iOS programmēšanas, alga arī izskatās patīkamāk. Protams, grūti objektīvi spriest par uzņēmumu, kurā esmu bijusi tikai dažas reizes, bet savstarpējā komunikācija ir bijusi ļoti patīkama, laipna un pretimnākoša. Pagaidām ir cerīgs skats uz gaišāku nākotni. Šovakar braucu parakstīt īsto līgumu.
In another news, šķiet, ka vakar beidzot pēc nu jau 4 mēnešiem sapratu, kurā diennakts laikā, no kuras puses, ar kādas krāsas džemperi un cik pilnu vēderu man pieiet manam Epsōnam, lai skenētās filmiņas nebūtu jāmet laukā pa logu. It kā jau tas viss tomēr visu laiku bija turpat blakus un nekas sarežģīts (kā jau parasti viss ģeniālais ir vienkāršs), bet jau līdz vēmienam biju atskatījusies uz tiem diviem filmiņgabaliem, kurus regulāri šo 4 mēnešu laikā skenēju ar divām dažādām programmām un vēl pa virus ar fotošopu ķimerēju līdz tur vairs neko saprast nevarēja. Bet kā ir tagad? Tagad atliek ielikt vienu ķeksīti, nospiest skenēšanas pogu, VARBŪT pieregulēt asumu šopā un bilde gatava. Jel, kāds prieks, ka jau agrāk nebiju to skeneri pa logu izmetusi, mīlu savu reizēm bezgalīgo pacietību. Tas nozīmē, ka varbūt drīz būs bildes no Kanādas un tā. Tagad, kad esmu beidzot tikusi galā ar skenēšanu, varbūt jāpamēģina paķēpāties arī ar attīstīšanu laimei pilnīgai.
Vēl te vakar uzsniga sniegs. Tāds, kā snieg Latvijā, tas pirmais lielām pārslām spēcīgi un mierīgi reizē. Pagājušajā ziemā tā nebija. Es biju laimīga, dabūju savu pirmo sniegu, varu ieziemoties. Un šajās brīvdienās mēs pirksim Ziemassvētku eglīti, vinš nevar vairs ilgāk paciesties.
