Atheiste
09 Aprīlis 2020 @ 09:34
24.diena  
Sāk nedaudz riebties. Ne tik daudz, ka man gribētos cilvēkus satikt vai bārā pasēdēt, bet tā apziņa pati par sevi, ka nevari nekur iet pat, ja gribētu. Un tagad es ļoti gribētu tieši prom no pilsētas, kaut kur ārā, mežā, pļavā, pie ūdens, vienalga. Jau dažas dienas ārā ir supersilts un saulains, Odins izbauda balkona burvību, esmu apcepinājusi kaklu (Ziemeļu cilvēku problēmas Francijā ir vēl jo sāpīgākas), puķes ir sasētas, pārstādītas, izmestas un visādi citādi apstrādātas un ir sācies "vakariņas ārā" laiks. Domāju, ka bez balkona jau būtu nobeigusies. Āprus mājām joprojām neesmu bijusi (nu jau 24 dienas), ja vien neskaita to pus metru, ko pastiepos no mājas ārdurvīm līdz pastkastei, lai saņemtu priekšnieka sūtīto kasti šokolādes, lai visiem darbiniekiem uz Lieldienām labs prāts.

Mājās pavisam noteikti nav garlaicīgi, esmu atkal aizrāvusies ar WoW (nu jau ar 5 characters vienlaicīgi ^^), citā laikā paknibinos ar dzimtas pētīšanu un urbināšanos baznīcu grāmatās. Vēl vienmēr var uzmest aci Netflix, ja nu galīgi nekā cita nenāk prātā. Starp citu, žēl, ka Mind Hunters laikam tā arī neturpināsies. Tas gan bija viens no retajiem seriāliem, kas tiešām paķēra.

Vismaz darba sakarā pagaidām nekas nemainās. Šķiet, ka pat pieprasījums pēc mums ir vēl vairāk audzis. Tas gan neatvieglo to čakaru, ka netiec klāt pie visiem TV, kas ienāk prātā, bet nu gan kaut kā. Un, jā, ja man būtu teikšana, Chromecast tiktu sadedzināts sārtā. Priekš tā brīnuma kaut ko izstrādāt ir tiešais reiss uz psiheni.
 
 
Atheiste
24 Marts 2020 @ 16:10
8.diena  
Laiks smuks, bet auksts. No balkona sēdēšanas nekas daudz nesanāk - fiksi, glāze vīna, atpakaļ siltumā. No mājām pēdējoreiz izgāju pirms nedēļas pirmdienā. Cik nu izgāju, drīzāk tiku izvesta uz ofisu pēc mantām un viss, ja to tā vispār var skaitīt. Runāk, ka kāds esot uz sava balkona paspējis maratonu noskriet, mums gan uz to vēl domas nenesās. Vismaz jūtu, ka beidzot esmu spējīga strādāt. Pirmās dienas gan bija šaubīgas, jo liekas, ka visa pasaule traucē, kaķis traucē, R traucē, pati sev traucēju. Tā runā, ka vēl kādas 4-5 nedēļas sēdēsim mājās, jo "pīķis" ne tuvu nav sasniegts. Reizēm R noskrien lejā līdz veikalam un tad fiksi atpakaļ. Brīžiem šķiet, ka laika izjūta sāk pazust - kas šodien par datumu, kas šodien par dienu? Ļoti gribas cerēt, ka vasarā tas viss jau būs beidzies. Vajadzēs no tā visa kārtīgi atslēgties. Vismaz pagaidām vēl neesam sākuši viens otru besīt. Tas priecē, bet tā runā, ka vēl priekšā 4-5 nedēļas. Māte vienmēr teica - gribi zināt, vai cilvēks ir īstais - aizbrauc ar viņu ceļojumā - parādīsies īstā daba un viss būs skaidrs. To mēs izturējām. Tagad var ieviest otru testu - pavadi ar cilvēku bez pārtraukuma vismaz mēnesi un tad redzēsi, vai ir īstais. Brace yourself!
 
 
Atheiste
01 Decembris 2017 @ 10:56
 
Long story short - es mainu darbu.

Francijai Francijas likumi, kas nozīmē, ka priekšnieks mani var noturēt šeit 3 mēnešus. Jaunajā vietā jāsāk ne vēlāk kā 1.martā, tāpēc vakar ar varu izspiedu parakstu uz atlūguma, lai, ja nu viņi mani taisās tā turēt 3 mēnešus, esmu tāpat ārā līdz ar februāra beigām. Trešdien pateicu, ka eju prom. Protams, interesēja, kāpēc tā, neko arī neslēpu - karjeras iespējas man te nav (kāda gan karjera, ja tu esi viens vienīgs front-end programmētājs), komunikācija ar priekšniecību ir caur pakaļas caurumu - ja no tevis kaut ko vajag, atradīs, ja tev vajag kaut ko no kāda cita, aš nošaujies, nekad nekas nebūs laikā un kā sarunāts, nekas netiek plānots, ne par ko netiek brīdināts, nekāda caurskatāmība. Kas vēl? Ak, jā, pārlasot rūpīgāk savu līgumu, atklāju, ka 2 reizes gadā ir paredzētas pārrunas ar priekšniecību par to, kādi tev mērķi nākamajam periodam, kā esi ar šo periodu galā ticis, vari parunāties, kas patīk, kas nepatīk un tā. Esmu šeit 1 gadu un 3 mēnešus - ne reizi neesmu bijusi uz tādām pārrunām (nezkāpēc esmu liels izņēmums atšķirībā no citiem). Protams, tas tika pieminēts kā vēlviens iemesls, jo atklāti sakot man jau sen bija sajūta, ka viņiem vienkārši bija ērti, ka es šeit tāda esmu, ne par ko daudz nesūdzos, visu vienmēr izdaru rūpīgi un laikā, alga man (kā izrādās) ir daudz, daudz par zemu priekš tā, kas ar manām zināšanām un pieredzi man pienāktos utt. Jā, pavisam nesen atklāju, ka dažiem kolēģiem, kas ieradās pēc manis, bija algas pielikums, bet man nekā - par to arī pateicu, ka alga ir viens no iemesliem, kāpēc eju prom. Tad gan vadītājam bija cits sakāmais - pēkšņi, izrādās, šie esot gribējuši ievērojami celt manu algu sākot no janvāra, viņš neesot sapratis, kāpēc man esot tik zema alga, ja eju prom - jaunajā vietā jāprasa daudz, daudz lielāka. Jā, protams, alga būtu no jaunvāra, pārrunas arī pēkšņi solīja janvārī, mhm, tell me more... Pēdējais punkts - atrašanās vieta. Pirms apmēram 2 nedēļām pārcēlāmies uz citu ofisu, kas it kā būtu jauki - vieta ir skaista, bet man līdz turienei nokļūt nozīmē braukt ar 2 vilcieniem (un nevis metro), kuriem parasti ir kaut kādas dīvainas problēmas (piemēram, šodien ir streiks un kursē tikai katrs otrais vilciens - vari tupēt uz perona ~30 minūtes un gaidīt pastardienu). Jā, Daira, ja atceries, kur es tevi Parīzē savācu pirmajā dienā - es uz turieni tagad čučinu katru dienu. Kad visu sakāmo nobēru, vadītājs palika mazliet domīgs un prasīja, vai esmu galīgi izlēmusi. Teicu, ka esmu gan un tad viņš arī saprata, ka cita vieta arī jau ir atrasta. Patiesībā tajā brīdī ar "citu vietu" jau bija parakstīts līguma piedāvājums, kas šeit man dod garantiju, ka līdzko būšu brīva no šejienes, viņi mani ņem tur, lai nav situācija, ka pasaku priekšniekam atā un jaunajā vietā pasaka - mums jūs tomēr nevajag. Tad nu vakar izspiedu parakstu uz atlūguma, jo, zinot kā te mēdz viss notikt - aizmirsties, pārcelties un vēl visādi - sapratu, ka vismaz dažos jautājumos man ir jānodrošinās un aiziešanas datums ir viens no tiem. Es jau labprātāk būtu prom no janvāra sākuma, bet par to uzreiz mani brīdināja, ka diez vai tik ātri sanākšot, jo reāli jau decembrī tik daudz tās darba dienas nemaz nesanāks un viņiem mani te vajag.

Par jauno darba vietu - ja viss smuki sanāk, mājas - darbs = 25 minūtes vai pat R mani var mājās braucot paķert ar auto, angļu valoda nav problēma (patiesībā tā pat bija prasība), ar web tik daudz vairs nesanāks, programmēšana priekš TV un citām ierīcēm, karjeras iespējas - vari augt par arhitektu, uzņēmums veicina, lai darbinieki vēlētos apgūt vairākus lauciņus, piemēram, viņi labprāt mani apmācītu arī priekš android vai iOS programmēšanas, alga arī izskatās patīkamāk. Protams, grūti objektīvi spriest par uzņēmumu, kurā esmu bijusi tikai dažas reizes, bet savstarpējā komunikācija ir bijusi ļoti patīkama, laipna un pretimnākoša. Pagaidām ir cerīgs skats uz gaišāku nākotni. Šovakar braucu parakstīt īsto līgumu.

In another news, šķiet, ka vakar beidzot pēc nu jau 4 mēnešiem sapratu, kurā diennakts laikā, no kuras puses, ar kādas krāsas džemperi un cik pilnu vēderu man pieiet manam Epsōnam, lai skenētās filmiņas nebūtu jāmet laukā pa logu. It kā jau tas viss tomēr visu laiku bija turpat blakus un nekas sarežģīts (kā jau parasti viss ģeniālais ir vienkāršs), bet jau līdz vēmienam biju atskatījusies uz tiem diviem filmiņgabaliem, kurus regulāri šo 4 mēnešu laikā skenēju ar divām dažādām programmām un vēl pa virus ar fotošopu ķimerēju līdz tur vairs neko saprast nevarēja. Bet kā ir tagad? Tagad atliek ielikt vienu ķeksīti, nospiest skenēšanas pogu, VARBŪT pieregulēt asumu šopā un bilde gatava. Jel, kāds prieks, ka jau agrāk nebiju to skeneri pa logu izmetusi, mīlu savu reizēm bezgalīgo pacietību. Tas nozīmē, ka varbūt drīz būs bildes no Kanādas un tā. Tagad, kad esmu beidzot tikusi galā ar skenēšanu, varbūt jāpamēģina paķēpāties arī ar attīstīšanu laimei pilnīgai.

Vēl te vakar uzsniga sniegs. Tāds, kā snieg Latvijā, tas pirmais lielām pārslām spēcīgi un mierīgi reizē. Pagājušajā ziemā tā nebija. Es biju laimīga, dabūju savu pirmo sniegu, varu ieziemoties. Un šajās brīvdienās mēs pirksim Ziemassvētku eglīti, vinš nevar vairs ilgāk paciesties. 


 
 
Music: Sebastian Ingrosso - Reload
 
 
Atheiste
06 Oktobris 2017 @ 11:33
 
Dalītas sajūtas vai drīzāk kaut kāds iekšējs nemiers, kas kliedz "nevajag". Pirmdien uzrakstīja kolēģis, kurš nesen aizgāja no mūsu kompānijas - esot jau atradis citu darbu un tur meklējot front-end senior dev, bet ar Vue.js zināšanām. Tad pat atbildu, ka pieredze ar Vue.js man nav nekāda, tāpēc nekāds Vue seniors no manis nesanāks. Šis metas mierināt, ka paspēšu fiksi palasīt, pamācīties, lai tāpat atsūtu CV, ko gan es varu zaudēt. CV aizsūtīju, pēdējās dienas knibinos ap Vue. Vakar bija zvans ar viņu IT nodaļas direktoru vai ko tamlīdzīgu. Izstāstīja visu sīki un smalki, pateicu, ka neesmu nekāds Vue arhitekts, seniors, watnot, bet šis tā entuziastiski - nekas, saprotam, ka tehnoloģija jauna un neatradīsim nevienu ar 3 gadu pieredzi tāpat, ja vajadzēs dabūsim tev kursus. Tad nu vārds pa vārdam - man būtu jāvada front-end komanda un jāplāno viņu fronta arhitektūra, risinājumi utt. Jau tad sāka uzmākties kaut kāds "ņeņeņeņe", bet neko neteicu. Šodien jau esam sarunājuši, ka otrdien pēc darba eju viņu ofisu apskatīt un paklausīties, paskatīties, kā viņi strādā. Bet man atkal liekas, ka kolēģis ir mani pārlielījis un viņi gaida nez kādu front-end "monstru", kas rādīs brīnumus, bet iekšējā sajūta saka - nu neesmu es tas līmenis, ko viņi no manis sagaida/sagaidīs. Un ej un tu saproti. R saka, lai mēģinu, nevajag laist garām iespēju, bet jau tagad es esmu stresā, jo man nenormāli riebjas izlikties, ka es saprotu vai māku. Ja nebūtu tas caur bijušo kolēģi, būtu vienkāršāk, bet te tagad atteikt un tad viņam vēl kaut kā skaidrot situāciju... negribas pat domāt. Tad nu eksistēšu līdz otrdienai, lai vai nu dzirdētu viņu secinājumus, ka tomēr neesmu tas, ko viņiem vajag (un pat ja man pa lielam ir vienalga, jo darbs man ir, katrs atteikums ievelk tajā "sienā" pa strīpiņai, kuras tiek pārskaitītas pie katras reizes, kad jāvelk laukā pašpārliecinātība) vai arī viņi gribēs, lai nāku strādāt, bet tad es strugglošu ar savu pašpārliecinātību, jo ej un saproti, kādas tās lietas ir patiesībā. Jā, es nekad tā īsti neesmu sapratusi, kur ir patiesība - vai tajā, ko es domāju, ka varu, vai tajā, ko domā citi, un kur ir tā realitāte? Nemeklēšu, no kurienes šīs šaubas cēlušas, bet tagad jau vairs nezinu kā to labot.

 
 
Atheiste
28 Septembris 2017 @ 09:35
 
Parasti briestu kaut kam ilgi un dikti. Tā arī darba mainīšanas ideju žļembāju jau kopš pavasara, bet vienmēr bija kāds iemesls, kāpēc "vēl ne". Līdz vasaras vidum tas bija sociālās apdrošināšanas numurs, līdz septembra sākumam - privātās veselības apdrošināšanas papīru sakārtošana, līdz pagājušajai nedēļai - veco medicīnas izdevumu naudas atgūšana. Šobrīd vairs nav iemeslu. Pagājušajā piektdienā saņēmu epastu no BNP Paribas (viena no Francijas bankām) - uzaicinājums piedalīties milzīgā rekrutēšanas pasākumā 3.oktobrī. Kaut kā pēc brīvdienām par to epastu biju piemirsusi un nu izvilku ārā, kārtīgi izlasīju un sapratu, ka līdz rītdienai vajadzētu sakārtot savu CV (vismaz pirmajā versijā) un sūtīt prom. Ko gan es varu zaudēt. Milzīgas cerības nelieku un nav tā, ka man šobrīd nebūtu darba (un ņemot vērā viņu likumdošanu, kopš brīža, kad paziņoju par aiziešanu, viņi mani var noturēt vēl 3 mēnešus), bet ir jāiet uz priekšu. Esmu šeit jau gadu un tas galīgi nebija mans sapņu darbs, bet gan "jāņem pirmais, ko piedāvā, ka tikai ņem pretī bez papīriem un ar "omelette du fromage" līmeņa franču valodu". Šīs brīvdienas - 2 dienas - man vienai, R ar darba kolēģiem dodas kaut kur uz Dienvidiem. Būs man laiks sakārtot papīrus un mesties iekšā darba meklēšanas piedzīvojumā.

 
 
Music: Apparat - Circles
 
 
Atheiste
05 Septembris 2017 @ 09:22
 
Darbs besī ar katru dienu arvien vairāk. Šodien Kotdivuāras kolēģim pēdējā darba diena, kaut kad pēc tam uz vienu dienu parādīsies tunisiešu kolēģis, ar kuru visvairāk sanācis strādāt šo gadu un kurš mani izvēlējās pēc darba intervijas. Tad kaut kad pēc divām nedēļām no atvaļinājuma atgriezīsies irāņu meitene, kas laikam ir palikusi tāda pēdējā, ar ko man darbā ir sakarīgas attiecības. Ticu, ka gan jau kādam "antiglobālistam" un "antiliberālistam" te būtu ko pateikt, bet lielos vilcienos francūži ir baigās dirsas un nevietējie tāpēc parasti turas kopā un, kā izskatās, ir arī visdraudzīgākie savā starpā. Jūtu, ka šis gads mani savā ziņā ir degradējis, jo to visu "strikti, pēc reglamenta un labākās sirdsapziņas",  ko ieguvu Accenture, esmu pazaudējusi. Te viss ir ķep-ļep, šodien tā, rīt šitā. Daži te lepojas, ka tas esot agile. Jes, tell me more about your agile... Ne visu, kas ir haoss, organizētības un procesu trūkums var saukt par agile. Bet ko nu es te par darba detaļām. Atlicis vien sagaidīt, kad sakārtos manus papīrus veselības apdrošināšanai, tad pieprasīšu atpakaļ visas naudiņas un see you never again. Galvā mēģinu izmalt ģeniālas biznesa idejas, bet jūtos apātiski izsūkta. Tik ļoti ceru, ka "rock bottom" ir tuvu, lai jau drīz atkal varētu kārpīties uz augšu.

Un jā, šobrīd es daudz labprātāk pazustu mežā ar kafijas krūzi, nevis mēģinātu īstenot slima suņa murgus ar d3.js palīdzību. Priekā!
 
 
Atheiste
29 Augusts 2017 @ 10:32
Tieši tā tas ir  

Negribas domāt, ka esmu jau tik veca, lai teiktu, ka "jo vecāks kļūsti, jo ātrāk tas laiks skrien", bet šodien ir tieši gads kopš pirmās dienas 8 rue de Clery. Šodien pirms gada viņš kopā ar mani atbrauca līdz darbam, samīļoja un novēlēja veiksmi. Es biju ieradusies par agru, latviešu gēni. Gaidīju līdz priekšnieks ieradīsies un atslēgs durvis. Pirmo nedēļu man vakaros sāpēja galva, jo kolēģi gluži nerunāja Francijas Institūta A1 līmenī, bet man nebija variants "nesaprotu, atā". Te nu es esmu pēc gada, spēju sarunāties franču valodā, varbūt ne gluži par dziļi filozofiskām tēmām, bet pie pusdienām un satiekot viņa vecākus, pietiek. Un te nu ir tas moments, kurā attopos un saprotu, ka dzīve pati sevi ielikusi piektajā ātrumā un nezinu, kā nomest to ātrumu. Darba dienas paskrien kā nebijušas, brīvdienas izkūst, esam tur, esam šur, visu laiku kustība. Vakar no rīta atgriezāmies no Latvijas. Tik sirsnīga nogale, tāda kādas tās mēdza būt pirms gadiem - noskrieties savandītiem matiem, basām kājām, vieglā reibumā un saulē. Un jau atkal skatamies kalendārā un mēģinam saprast, kad būs daži brīži priekš mums. Septembris lielos vilcienos jau aizpildīts, daļa oktobra - arī. Jau sākam apdomāt Jaunā gada sagaidīšanu, lai noturētu tradīciju un visu rezervētu ne vēlāk par oktobri. Tā tās kalendāra lapiņas lido.

Un mēs mīlam viens otru vairāk kā jebkad iepriekš. 
 
 
Music: Blockhead - Sunday Seance
 
? | !!!
 
Atheiste
26 Jūlijs 2017 @ 14:17
 
Esmu saņēmusi sociālās apdrošināšanas numuru pēc nedaudz vairāk kā 10 mēnešiem kopš pieteicos. Laikam tas nav nemaz tik slikts rādītājs. Tagad gaidu Carte Vitale, kurai aizvakar pieteicos un tad jau lielākais no birokrātijas murgiem būs noslēdzies. Šovakar pieteikšu, lai visās iespējamajās vietās beidzot aizpilda tukšo "Numero Sécurité Sociale" lauku. Pat darba līgumā tā bija iztrūkstošā daļa, bez kuras man tā kā īsti nepienāktos strādāt, un veselības apdrošināšanu arī nevarēju saņemt, kaut arī par to katru mēnesi bija jāmaksā 50 eiro. Pēc ienākumu deklarācijas iesniegšanas mani neviens joprojām nav meklējis, ceru, ka papīri nonāca tur, kur tiem bija jānonāk. 

Uz visas šīs papīru nots - šķiet, ka pa šīm 3.5 nedēļām darbā kaut kas ir nogājis diezgan greizi. Par jūliju un augustu nesaņemsim pusdienu čekus, kas gan varbūt bez konteksta nešķistu nekas īpašs, jo tos mums sāka dalīt tikai kaut kad ap gada sākumu, bet, kā izrādās, iemesls ir finansiālas grūtības. Kaut kādas "ieskaņas" varēja manīt jau pavasarī, kad daži cilvēki tika atlaisti (vai kā to publiski sapulcē paziņoja "viņi paši izvēlējās aiziet"), bet nupat jau šķiet, ka situācija kļūst nopietnāka. Pirmdien uzzināju, ka mans tuvākais (pienākumu ziņā) kolēģis dodas prom septembra beigās. Šodien uzzināju, ka mans Kotdivuāras pusdienu biedrs Doug tiks atlaists uz vienošanās pamata. Irānas kolēģe smejoties stāsta, ka ik rītu savam universitātes profesoram saka - "šī ir mana pēdējā darba diena, es to jūtu" un, kā izrādās, priekšnieks arī nesen esot viņai apjautājies, ko viņa īsti darot mūsu kompānijā, jo viņš nekad tā īsti to neesot sapratis. Ņemot vērā, ka mana pozīcija jau no paša sākuma bija "sēdēt stūrī, pabeigt nedēļas darbu vienā dienā un gaidīt kādu random neloģisku uzdevumu man iedos, ja par manu eksistenci vispār atcerēsies", nemaz nebrīnītos, ja arī es būtu ielikta gājēju rindā. Vēl pirms svētdienas es par to būtu uztraukusies, bet tagad apzinos, ka esmu daudz labākā situācijā nekā tad, kad šeit ierados augusta beigās - esmu nokārtojusi sociālās apdrošināšanas numuru, kas 90% gadījumu mani automātiski būtu izmetis no pretendentu saraksta, mana franču valoda vairs nav "bonjour, voulez-vous coucher avec moi ce soir?" līmenī, kas arī daudz ko atvieglo un pa šo gadu arī labu pieredzi esmu uzkrājusi (lielākā daļa gan ir tas, ko es pati gribēju mācīties aiz garlaicības nevis darba pienākumu dēļ). Tad redzēs, kā lietas virzīsies, bet vismaz šobrīd esmu ar "kā būs, tā būs ok" sajūtu. 

Nerunājot par darbu, jet lag mani beidz nost. Šorīt atslēdzu modinātāju un pamodos stundu vēlāk. Viss rīts, ko biju paredzējusi dzīvokļa piekārtošanai pirms Ingas ierašanās, tika nogulēts. Darbā pārtieku no espresso un motivācijas līmenis zem nulles. Gan jau iepriekšējā rindkopa arī piepalīdz tam motivācijas līmenim, bet citādi - tā vien prasās degunu ieguldīt starp G un J taustiņiem. Laikā, kad tomēr esmu mentāli nomodā (atvērtas acis neskaitās), beidzot sāku savest kārtībā visu, kas pa šīm nedēļām tika iekavēts. Papīri, naudas, dzīvoklis. Uzzinājām, ka pie mūsu mājas ir klinšu kāpšanas siena, varbūt tur piestaigāsim. Gribēju mēģināt paskriet, bet atklāju, ka stadiona vietā ir viens milzīgs smilšu pleķis. Vēl es gribu tikt skaidrībā par filmiņskeneri pirms nesu attīstīt/skenēt Kanādas bildes. Jau smējos, ka foto salona īpašnieks varēs iet pensijā, kad aiznesīšu viņam savas 7 fotofilmiņas. Gandrīz 100 eiro. Grūti teikt, cik no tiem 13eur par filmiņu ir tieši attīstīšanas daļa - gribētos zināt, cik ilgā laikā atpelnītu skeneri, bet gan jau tas tāpat ir tā vērts. Uz šīs nots - varbūt kādam ir arī kāds labs skeneris iesakāms?

Un man atkal vajag būt ārā.

 
 
Music: Moderat - Ghostmother