Uz visas šīs papīru nots - šķiet, ka pa šīm 3.5 nedēļām darbā kaut kas ir nogājis diezgan greizi. Par jūliju un augustu nesaņemsim pusdienu čekus, kas gan varbūt bez konteksta nešķistu nekas īpašs, jo tos mums sāka dalīt tikai kaut kad ap gada sākumu, bet, kā izrādās, iemesls ir finansiālas grūtības. Kaut kādas "ieskaņas" varēja manīt jau pavasarī, kad daži cilvēki tika atlaisti (vai kā to publiski sapulcē paziņoja "viņi paši izvēlējās aiziet"), bet nupat jau šķiet, ka situācija kļūst nopietnāka. Pirmdien uzzināju, ka mans tuvākais (pienākumu ziņā) kolēģis dodas prom septembra beigās. Šodien uzzināju, ka mans Kotdivuāras pusdienu biedrs Doug tiks atlaists uz vienošanās pamata. Irānas kolēģe smejoties stāsta, ka ik rītu savam universitātes profesoram saka - "šī ir mana pēdējā darba diena, es to jūtu" un, kā izrādās, priekšnieks arī nesen esot viņai apjautājies, ko viņa īsti darot mūsu kompānijā, jo viņš nekad tā īsti to neesot sapratis. Ņemot vērā, ka mana pozīcija jau no paša sākuma bija "sēdēt stūrī, pabeigt nedēļas darbu vienā dienā un gaidīt kādu random neloģisku uzdevumu man iedos, ja par manu eksistenci vispār atcerēsies", nemaz nebrīnītos, ja arī es būtu ielikta gājēju rindā. Vēl pirms svētdienas es par to būtu uztraukusies, bet tagad apzinos, ka esmu daudz labākā situācijā nekā tad, kad šeit ierados augusta beigās - esmu nokārtojusi sociālās apdrošināšanas numuru, kas 90% gadījumu mani automātiski būtu izmetis no pretendentu saraksta, mana franču valoda vairs nav "bonjour, voulez-vous coucher avec moi ce soir?" līmenī, kas arī daudz ko atvieglo un pa šo gadu arī labu pieredzi esmu uzkrājusi (lielākā daļa gan ir tas, ko es pati gribēju mācīties aiz garlaicības nevis darba pienākumu dēļ). Tad redzēs, kā lietas virzīsies, bet vismaz šobrīd esmu ar "kā būs, tā būs ok" sajūtu.
Nerunājot par darbu, jet lag mani beidz nost. Šorīt atslēdzu modinātāju un pamodos stundu vēlāk. Viss rīts, ko biju paredzējusi dzīvokļa piekārtošanai pirms Ingas ierašanās, tika nogulēts. Darbā pārtieku no espresso un motivācijas līmenis zem nulles. Gan jau iepriekšējā rindkopa arī piepalīdz tam motivācijas līmenim, bet citādi - tā vien prasās degunu ieguldīt starp G un J taustiņiem. Laikā, kad tomēr esmu mentāli nomodā (atvērtas acis neskaitās), beidzot sāku savest kārtībā visu, kas pa šīm nedēļām tika iekavēts. Papīri, naudas, dzīvoklis. Uzzinājām, ka pie mūsu mājas ir klinšu kāpšanas siena, varbūt tur piestaigāsim. Gribēju mēģināt paskriet, bet atklāju, ka stadiona vietā ir viens milzīgs smilšu pleķis. Vēl es gribu tikt skaidrībā par filmiņskeneri pirms nesu attīstīt/skenēt Kanādas bildes. Jau smējos, ka foto salona īpašnieks varēs iet pensijā, kad aiznesīšu viņam savas 7 fotofilmiņas. Gandrīz 100 eiro. Grūti teikt, cik no tiem 13eur par filmiņu ir tieši attīstīšanas daļa - gribētos zināt, cik ilgā laikā atpelnītu skeneri, bet gan jau tas tāpat ir tā vērts. Uz šīs nots - varbūt kādam ir arī kāds labs skeneris iesakāms?
Un man atkal vajag būt ārā.