Atheiste
28 Maijs 2018 @ 12:47
Kas mēs esam?  
Balkona filosofiskie vīna vakari ir atpakaļ. Vakar nosēdējām līdz pus vieniem, runājot par dzimtas kokiem, kas mēs esam, kas mūs padara par tiem, par ko sevi uzskatam utt. Vakar R atklāja, ka viņa vecvecmammai bijis somu uzvārds. Parokoties dziļāk internetos - Somijas rietumos ir viens neliels reģions, kur uzvārds bijis izplatīts. Tas izskaidrotu to, kādēļ viņš drīzāk izskatās pēc post-vikinga nekā saulē nodeguša fr-itāļa (no kurienes arī nākot viņa dažas pakāpes tuvākie radi). Vakar es atklāju, no kurienes nāk mans uz vārds - starp 1700 un 1800 gadu tas bijis atrodams tikai ap Strasbūru. Zinu, ka kaut kādā pakāpē mans vec-vec-...- tēvs nācis no Vācijas puses, tajos laikos, kad vēl bija dzimtcilvēki un visas tās padarīšanas, tāpēc tā tas arī varētu būt. No mātes puses - manas vecmamams vecmamma bija poliete un tēvs - vācietis. Un te mēs nonākam pie jautājuma - kas mūs padara par francūzi un latvieti. Varbūt manī no tā "bioloģiski īstā latvieša" ir tik daudz cik melns aiz naga, tas pats viņam ar būšanu francūzim - kaut kas no Somijas, daudz no Itālijas, kaut kas no Vācijas. Un tad tu sēdi un domā - varbūt tavi senči nāca un cīnījās pret to, par ko tu šajās dienās tik ļoti gribi pastāvēt, ar ko tu gribi lepoties kā savu vēsturi, bet vai tā tiešām ir tava vēsture? Un kas tad īsti mani padara par latvieti? Te nav runa par to, kas pasē iespiests, mēs labi zinām, cik daudz ir mums tādu pasē iespiesto "latviešu", kas pie pirmās izdevības Putinu rozēm nokaisītu. No kurienes nāk patriotisms? Mīlestība pret "savu valsti", kas varbūt gadsimtus atpakaļ nav bijusi "tava". Cik tālu, kas un kā tiek nodots no paaudzes paaudzē gan kultūras, gan gēnu ziņā? Pinos tik daudzās pretrunās. Lai gan zinu, ka kaut kādā pakāpē manī rit vācu asinis, manī ir kaut kāda neizstāstāma nepatika pret Vāciju un vāciešiem kā tādiem. Un tad tu sēdi un domā - kāpēc viņi devās prom, ko viņi meklēja Latvijā? Vai tā bija viņu izvēle vai pienākums, vai viņi bija laimīgi? Un tā var domāt, fantazēt un filosofēt līdz vīna paka tukša un neviens jautājums joprojām nav atbildēts.

Šodien gribu gulēt.
 
 
Atheiste
29 Augusts 2017 @ 10:32
Tieši tā tas ir  

Negribas domāt, ka esmu jau tik veca, lai teiktu, ka "jo vecāks kļūsti, jo ātrāk tas laiks skrien", bet šodien ir tieši gads kopš pirmās dienas 8 rue de Clery. Šodien pirms gada viņš kopā ar mani atbrauca līdz darbam, samīļoja un novēlēja veiksmi. Es biju ieradusies par agru, latviešu gēni. Gaidīju līdz priekšnieks ieradīsies un atslēgs durvis. Pirmo nedēļu man vakaros sāpēja galva, jo kolēģi gluži nerunāja Francijas Institūta A1 līmenī, bet man nebija variants "nesaprotu, atā". Te nu es esmu pēc gada, spēju sarunāties franču valodā, varbūt ne gluži par dziļi filozofiskām tēmām, bet pie pusdienām un satiekot viņa vecākus, pietiek. Un te nu ir tas moments, kurā attopos un saprotu, ka dzīve pati sevi ielikusi piektajā ātrumā un nezinu, kā nomest to ātrumu. Darba dienas paskrien kā nebijušas, brīvdienas izkūst, esam tur, esam šur, visu laiku kustība. Vakar no rīta atgriezāmies no Latvijas. Tik sirsnīga nogale, tāda kādas tās mēdza būt pirms gadiem - noskrieties savandītiem matiem, basām kājām, vieglā reibumā un saulē. Un jau atkal skatamies kalendārā un mēģinam saprast, kad būs daži brīži priekš mums. Septembris lielos vilcienos jau aizpildīts, daļa oktobra - arī. Jau sākam apdomāt Jaunā gada sagaidīšanu, lai noturētu tradīciju un visu rezervētu ne vēlāk par oktobri. Tā tās kalendāra lapiņas lido.

Un mēs mīlam viens otru vairāk kā jebkad iepriekš. 
 
 
Music: Blockhead - Sunday Seance
 
? | !!!