Negribas domāt, ka esmu jau tik veca, lai teiktu, ka "jo vecāks kļūsti, jo ātrāk tas laiks skrien", bet šodien ir tieši gads kopš pirmās dienas 8 rue de Clery. Šodien pirms gada viņš kopā ar mani atbrauca līdz darbam, samīļoja un novēlēja veiksmi. Es biju ieradusies par agru, latviešu gēni. Gaidīju līdz priekšnieks ieradīsies un atslēgs durvis. Pirmo nedēļu man vakaros sāpēja galva, jo kolēģi gluži nerunāja Francijas Institūta A1 līmenī, bet man nebija variants "nesaprotu, atā". Te nu es esmu pēc gada, spēju sarunāties franču valodā, varbūt ne gluži par dziļi filozofiskām tēmām, bet pie pusdienām un satiekot viņa vecākus, pietiek. Un te nu ir tas moments, kurā attopos un saprotu, ka dzīve pati sevi ielikusi piektajā ātrumā un nezinu, kā nomest to ātrumu. Darba dienas paskrien kā nebijušas, brīvdienas izkūst, esam tur, esam šur, visu laiku kustība. Vakar no rīta atgriezāmies no Latvijas. Tik sirsnīga nogale, tāda kādas tās mēdza būt pirms gadiem - noskrieties savandītiem matiem, basām kājām, vieglā reibumā un saulē. Un jau atkal skatamies kalendārā un mēģinam saprast, kad būs daži brīži priekš mums. Septembris lielos vilcienos jau aizpildīts, daļa oktobra - arī. Jau sākam apdomāt Jaunā gada sagaidīšanu, lai noturētu tradīciju un visu rezervētu ne vēlāk par oktobri. Tā tās kalendāra lapiņas lido.

Un mēs mīlam viens otru vairāk kā jebkad iepriekš.