Sāk nedaudz riebties. Ne tik daudz, ka man gribētos cilvēkus satikt vai bārā pasēdēt, bet tā apziņa pati par sevi, ka nevari nekur iet pat, ja gribētu. Un tagad es ļoti gribētu tieši prom no pilsētas, kaut kur ārā, mežā, pļavā, pie ūdens, vienalga. Jau dažas dienas ārā ir supersilts un saulains, Odins izbauda balkona burvību, esmu apcepinājusi kaklu (Ziemeļu cilvēku problēmas Francijā ir vēl jo sāpīgākas), puķes ir sasētas, pārstādītas, izmestas un visādi citādi apstrādātas un ir sācies "vakariņas ārā" laiks. Domāju, ka bez balkona jau būtu nobeigusies. Āprus mājām joprojām neesmu bijusi (nu jau 24 dienas), ja vien neskaita to pus metru, ko pastiepos no mājas ārdurvīm līdz pastkastei, lai saņemtu priekšnieka sūtīto kasti šokolādes, lai visiem darbiniekiem uz Lieldienām labs prāts.

Mājās pavisam noteikti nav garlaicīgi, esmu atkal aizrāvusies ar WoW (nu jau ar 5 characters vienlaicīgi ^^), citā laikā paknibinos ar dzimtas pētīšanu un urbināšanos baznīcu grāmatās. Vēl vienmēr var uzmest aci Netflix, ja nu galīgi nekā cita nenāk prātā. Starp citu, žēl, ka Mind Hunters laikam tā arī neturpināsies. Tas gan bija viens no retajiem seriāliem, kas tiešām paķēra.

Vismaz darba sakarā pagaidām nekas nemainās. Šķiet, ka pat pieprasījums pēc mums ir vēl vairāk audzis. Tas gan neatvieglo to čakaru, ka netiec klāt pie visiem TV, kas ienāk prātā, bet nu gan kaut kā. Un, jā, ja man būtu teikšana, Chromecast tiktu sadedzināts sārtā. Priekš tā brīnuma kaut ko izstrādāt ir tiešais reiss uz psiheni.