Brīvdienas īsumā - nenormāli daudz gulēšanas, no mājas izgājām vien uz ~stundu sestdien līdz pastam. Varētu teikt, ka jūtos beidzot labāk. Esmu gan tikusi pie iesnām, bet šķiet, galva ir beidzot atgājusi kopš vakardienas rīta. Negribas gan vēl sapriecāties, bet ak jel, kas tā ir par laimi, kad apzinies, ka pēc vairāk kā nedēļas beidzot galvas sāpes ir pazudušas. Galīgi, galīgi neapskaužu migrēncilvēkus. Man galva nesāp praktiski nekad, ja nu vien reizēm drusciņ uz nenormālām pohām, tāpēc tā nedēļa bija moku kambaris. Iedomājoties, ka ir cilvēki, kam tādas lietas uznāk un pāriet regulāri - man jūs nenormāli žēl. Ar to visu dzīvošanu miglā pāgājušajā nedēļā laiks ir dikti ātri paskrējis - parīt jau lidoju uz LV un Ziemassvētki tepat aiz stūra. Man laikam gribas jaunu gadu.

Un brīvdienās pirmoreiz mūžā noskatījos Star Wars pirmās 2 daļas. Tā kā jaunā darba vieta bija aicinājusi uz Star Wars pirmizrādi, uz kuru netiku šībrīža darba dēļ, sapratu, ka tas tāpat būtu bijis mazliet awkward, ja es tur būtu ieradusies skatīties nez kuro daļu pat bez mazākās jausmas, par ko tas viss ir. Gan pamazām.

Bet dziesma man atgādina manas septiņpadsmitās vārda dienas "ballīti", no kuras es pirmā aizgāju prom. Jā, bija tādi laiki 10 gadus atpakaļ.

Ar acs ārstēšanu esmu iedzīvojusies vēl lielākos sūdos. Nezinu gan vai tas ir tieši saistīts, bet ņemot vērā ārsta aizdomīgos padomus - likt lietot antibiotikas 10 dienas nelielās devās un pēc tam, secinot, ka uzlabojumu nav, ir pat nedaudz sliktāk, izdomā iedot kursu vēl uz 10 dienām ar 2 reiz lielāku devu. Antibiotikas ir krēma veidā nevis tabletēs, tāpēc arī liekas, ka tam varētu būt diezgan tiešs sakars ar to, ka mana ķermeņa labā puse (arī acs ir labā) šobrīd ir superpretīgi jūtīga, galvas sāpes kopš sestdienas rīta mēģinu valdīt ar Ibumetīnu, ik pa brīdim caur sejas pusei izskrien pa "zibens šautrai", kas piezemējas kaut kur auss malā. Secināju, ka zīlītes nav vienāda lieluma un vispār negribas ne kam pieskarties ar labo roku, ne arī lai kaut kas man pieskarots ķermeņa labajai pusei. Šovakar iešu pie citas ārstes, kamēr neesmu pazaudējusi redzi un galva nav uzsprāgusi.

Tagad nu jau 4. reize kopš janvāra, kad staigāju ar aizkritušu labo ausi. It kā šķiet skaidrs, ka tam varētu būt sakars ar saaukstēšanos, bet katru reizi, kad aizeju pie ārsta, izraksta tās pašas zāles, izdzeru kursu, pāriet uz dažiem mēnešiem un tad atkal. Ir sajūta, ka vajadzētu aiziet pie speciālista, bet ģimenes ārsts pieņemt tikai no pirmdienas, turklāt nezinu kā te ir ar "nosūtījumu izdīkšanu". Sajūta tiešām kā dzīvotu savā pasaulītē vai vismaz ar pusi galvas zem ūdens. Nav forši.