Vakar bijām uz pirmo kāpšanas nodarbību. Izskatījās, ka bijām divi vienīgie pavisam iesācēji, pārējie padsmit cilvēki uzreiz metās rāpties paši savā nodabā, kamēr manas pēcdarbadienas smadzenes mēģināja sagremot astotnieka mezglu. Nav jau tā, ka nesapratu, pēc tam pat palīdzēju R pareizi sasiet, vienkārši tajā brīdī smadzenes darbojās slow motion un apskaidrība ieradās ar vidēji 10 minūšu aizturi, tāpat kā attiecībā uz nodrošināšanu. Visas tās labās, kreisās rokas, pirmais solis, otrais solis, vilkt uz augšu, uz leju, brain overflow. Lieki teikt, ka virves savākšana nodarbības beigās izskatījās drīzāk pēc mana mēģinājuma pašai sev uztaisīt bondage. Gan jau nākošreiz ies raitāk. Pati nekur tālāk par bērnu sienu šoreiz netiku, arī tikšana līdz pašai, pašai augšai ir nākošās reizes uzdevums. Mācos uzticēšanos citā līmenī, jo, lai ar lielāku pārliecību rāptos augstāk, jāzina, ka viņš noturēs. Nepavisam nepatīk man tas moments pirms laišanās lejā, kad šķiet, ka virve paliek vaļīgāka. Aš gribas tajā sienā ieķerties un no vietas nekustēties. Jāpierod. Šodien nedaudz jūt roku muskuļus, bet kopumā nekas traks. Viņš no aizskapijas izvilka trenažieri rokām - vāji man tie pirkstiņi, varēšu tagad mīcīt pie televizora. Ir skaidrs, ka ļoti liels darbs jāiegulda ārpus zāles, trūkst tas spēks. Kad redzēju, kā viena omīte, tā uz 70, pa to sienu mauca augšā kā pērtiķis, bet es savos 27 pat ar bērnu stūrīti galā netieku, bija mazliet "oh, well....", bet gan ar laiku. 

Ceturtdien laižam uz kalniem. Brīvdienas pavadīsim Alpos. Nevaru, nevaru sagaidīt.

Ak jā, ko tur vairs slēpt, māsa precas augusta beigās. Vienmēr biju tā, kas viņai "izcirta ceļu" visās jomās priekš vecākiem, gan ar pirmajām attiecībām, gan pirmajai aizejot no mājām, gan vēl n veidos un nu viņai ir jācīnās ar vecākiem. Tajā tēmā pat nav jēga braukt dziļāk, tēvs kā jau tēvs, māte - priekš kam tev to vajag, nezinu nevienu laimīgas laulības piemēru. Un ko es? - Lai izdodas! Laimīgā kārtā biļetes uz Latviju augusta beigās bija nopirktas jau pirms vēl uzzināju, kas un kā, tāpēc viss laimīgi sakrīt. Bet ko mēs? Piektdien "svinot Jāņus" kanādiešu bārā, secinājām, ka bērni mums nebūs vēl kādus 5-6 gadus, jo šis tas vēl jāizdara - nākamgad maijā 4 dienu gājiens Chantonnay, Korsikas GR20, kas, ja būsim labā formā, paredzēts nākošā gada agram rudenim, Islande, Sarek Karaļa taka, Grenlande, "Klusā Okeāna Kores taka" (Pacific Crest Trail skan labāk). Kā viena meitene tajā vakarā piebilda - ja pēc tā visa joprojām būsim kopā, tad mūžīgi mūžos, un tad var taisīt bērnus un dzīvot nost. Nav jau tā, ka cilvēki neietu pārgājienos ar maziem bērniem, bet diez vai tā ir laba doma to darīt ar zīdaini, tāpēc tas viss noteikti visu pārceļ nedaudz tālāk, bet kas to lai zina, kā dzīve iegrozīsies.  

Joprojām neesmu sākusi krāmēt mantas Kanādai. Sestdien izvilku koferi istabas vidū, bet kaut kā viņš pats vēl nav sācis piekrāmēties. It kā vēl ir 2 vakari (trešdiena īsti neskaitās, jo māsa jau būs Parīzē un kaut kā negribās to vakaru pavadīt pārrakājot visu savu iedzīvi). Nedaudz stress par to visu, ko paredzēts ņemt līdzi - gan ēdamu, gan dzeramu, gan kaudzi ar visādiem suvenīriem un vēl ko. Salasījos Kanādas robežkontroles stāstus par visām deklarēšanām un superdīvainām prasībām (piemēram, viens cilvēks nedrīkst ievest sieru, kura vērtība pārsniedz 20 CAD un kas nav superrūpnieciski iepakots). Būtu žēl kaut ko mest ārā, bet tad jau redzēs, kā tiksim cauri. Galvenais, lai tiekam pāri robežai. 

 Un par visu šo domājot, galīgi negribas strādāt. Sajūta, ka tāpat nav vērts neko sākt.