Vakar bijām uz pirmo kāpšanas nodarbību. Izskatījās, ka bijām divi vienīgie pavisam iesācēji, pārējie padsmit cilvēki uzreiz metās rāpties paši savā nodabā, kamēr manas pēcdarbadienas smadzenes mēģināja sagremot astotnieka mezglu. Nav jau tā, ka nesapratu, pēc tam pat palīdzēju R pareizi sasiet, vienkārši tajā brīdī smadzenes darbojās slow motion un apskaidrība ieradās ar vidēji 10 minūšu aizturi, tāpat kā attiecībā uz nodrošināšanu. Visas tās labās, kreisās rokas, pirmais solis, otrais solis, vilkt uz augšu, uz leju, brain overflow. Lieki teikt, ka virves savākšana nodarbības beigās izskatījās drīzāk pēc mana mēģinājuma pašai sev uztaisīt bondage. Gan jau nākošreiz ies raitāk. Pati nekur tālāk par bērnu sienu šoreiz netiku, arī tikšana līdz pašai, pašai augšai ir nākošās reizes uzdevums. Mācos uzticēšanos citā līmenī, jo, lai ar lielāku pārliecību rāptos augstāk, jāzina, ka viņš noturēs. Nepavisam nepatīk man tas moments pirms laišanās lejā, kad šķiet, ka virve paliek vaļīgāka. Aš gribas tajā sienā ieķerties un no vietas nekustēties. Jāpierod. Šodien nedaudz jūt roku muskuļus, bet kopumā nekas traks. Viņš no aizskapijas izvilka trenažieri rokām - vāji man tie pirkstiņi, varēšu tagad mīcīt pie televizora. Ir skaidrs, ka ļoti liels darbs jāiegulda ārpus zāles, trūkst tas spēks. Kad redzēju, kā viena omīte, tā uz 70, pa to sienu mauca augšā kā pērtiķis, bet es savos 27 pat ar bērnu stūrīti galā netieku, bija mazliet "oh, well....", bet gan ar laiku.
Ceturtdien laižam uz kalniem. Brīvdienas pavadīsim Alpos. Nevaru, nevaru sagaidīt.
3 ??? | !!!