Atheiste ([info]atheist) wrote 8. Novembris 2017, 09:52
Latviešu valoda ir tik bagāta un skaista valoda. Pa šo nu jau vairāk kā gadu sāku just, ka esmu izslāpusi pēc kādas skaistas grāmatas. Tad nu tagad no Latvijas līdzi paņēmu Ingas Ābeles "Paisums". Šorīt vilcienā lasot, acīs saskrēja asaras. Ej un saproti, kāpēc. Vienu gan es jau sen sapratu - neraudu es tad, kad "vajadzētu", bet ejot pa ielu var īsti ne no kā sakāpt kamols kaklā, un tad nu ej un domā, vai tā bija mūzika, vai saullēkts vai gaismas atspulgs, kas aizķēra kaut ko kaut kur dziļi paslēptu. Šķiet, šorīt mani aizķēra tas viss, ko Ābele tik dzīvi spēj uzburt acu priekšā, līdz pat sajūtām un smaržām. Un tad man atkal gribas sajust vasaru, svaigi pļautas zāles smaržu, kailas pēdas uz vēsas, mitras zemes. Tā tās asaras atkal kāpj acīs. Vectēvs iedeva līdzi paša lietās vaska sveces. Tā smarža... Žēl dedzināt, gribas tikai to visu ieelpot dziļi, dziļi. 

Katrs mēs citādāks ar to, ko vēlamies, kas patīk un kas sirdij tuvs, bet žēl dzirdēt tos, kas Latviju tā gāna un zvērās nekad mūžā atpakaļ nebraukt. Ko tev Latvijas svaigais mežs izdarījis, ko sāļi svaigā jūra, ko tavu senču senču senči tev ir nodarījuši? Var jau būt, ka, ja es būtu devusies prom naudas dēļ, dziedātu citu dziesmu, bet tad atkal - zinu, ka naudas dēļ es nekur nebūtu devusies un tāpat arī lamāju tos sev zināmos, kas naudas dēļ devās prom. Prieks dzirdēt, ka vismaz kāds nu jau ir atgriezies. Var jau gari un plaši analizēt, bet nekad mums nebūs vieni un tie paši iemesli un nekad mēs neredzēsim tās pašas lietas vienādā gaismā. Jebkurā gadījumā dusmas kāpj ik reizi, kad dzirdu kādu (vispār jau precīzāk - vienu cilvēku) sakām, ka esmu visas savas patriotiskās jūtas "pārdevusi", valodu tulīt aizmirsīšu, visus esmu nodevusi, atpakaļ nekad nedošos un mani bērni ne vārda nespēs latviski izteikt. Ikdienā latviešu valodā runāju un lasu vairāk nekā franču valodā, par Latvijā notiekošo bieži vien esmu vairāk lietas kursā nekā tie, kas paši uz vietas, es ar saviem bērniem runāšu latviski, lai arī kur un ar ko tie tiks radīti, un es neticu, ka nekad, nekad vairs neatgriezīšos. 

Tādas dziļi emocionāl-patriotiskas pārdomas trešdienas rītā. Ja vien mēs visi latvieši apzinātos, cik ļoti mums ar daudz ko ir paveicies, cik mēs tomēr esam stipri un īpaši. Es lepojos būt latviete un ne brīdi par to nešaubos.

 
( Read comments )
Post a comment in response:
No:
( )Anonīms- ehh.. šitajam cibiņam netīk anonīmie, nesanāks.
Lietotājvārds:
Parole:
Temats:
Tematā HTML ir aizliegts
  
Ziņa: