Katrs mēs citādāks ar to, ko vēlamies, kas patīk un kas sirdij tuvs, bet žēl dzirdēt tos, kas Latviju tā gāna un zvērās nekad mūžā atpakaļ nebraukt. Ko tev Latvijas svaigais mežs izdarījis, ko sāļi svaigā jūra, ko tavu senču senču senči tev ir nodarījuši? Var jau būt, ka, ja es būtu devusies prom naudas dēļ, dziedātu citu dziesmu, bet tad atkal - zinu, ka naudas dēļ es nekur nebūtu devusies un tāpat arī lamāju tos sev zināmos, kas naudas dēļ devās prom. Prieks dzirdēt, ka vismaz kāds nu jau ir atgriezies. Var jau gari un plaši analizēt, bet nekad mums nebūs vieni un tie paši iemesli un nekad mēs neredzēsim tās pašas lietas vienādā gaismā. Jebkurā gadījumā dusmas kāpj ik reizi, kad dzirdu kādu (vispār jau precīzāk - vienu cilvēku) sakām, ka esmu visas savas patriotiskās jūtas "pārdevusi", valodu tulīt aizmirsīšu, visus esmu nodevusi, atpakaļ nekad nedošos un mani bērni ne vārda nespēs latviski izteikt. Ikdienā latviešu valodā runāju un lasu vairāk nekā franču valodā, par Latvijā notiekošo bieži vien esmu vairāk lietas kursā nekā tie, kas paši uz vietas, es ar saviem bērniem runāšu latviski, lai arī kur un ar ko tie tiks radīti, un es neticu, ka nekad, nekad vairs neatgriezīšos. 

Tādas dziļi emocionāl-patriotiskas pārdomas trešdienas rītā. Ja vien mēs visi latvieši apzinātos, cik ļoti mums ar daudz ko ir paveicies, cik mēs tomēr esam stipri un īpaši. Es lepojos būt latviete un ne brīdi par to nešaubos.