Sēžam mājās jau kopš pirmdienas. Teorētiski piektā diena, praktiski - pirmdien uz ātru roku visi skrēja uz ofisu, lai katrs pagrābtu kādu TV vai settop box, lai var strādāt no mājām. Godīgi sakot, diezgan liels čakars, kamēr to visu dabū strādājošu. Kaķis grib kārties iekšā vadu mudžeklī un liekas, ka nav vairs vietas, kur starp tiem visiem ekrāniem apgriezties. Ēdienu bijām nedaudz iepirkuši piektdien, kad vēl neviens tā īsti nedomāja, ka Francija aizies līdz šādam stāvoklim. Sestdienas vakarā jau tika izziņots, ka jāstrādā no mājām, kam vien iespējams, pirmdienas vakarā jau - "no mājām var iziet tikai ar iesniegumu, kurā pamatots, kādēļ atrodies uz ielas". Šķiet, ka cilvēki tāpat nesaprot, tāpēc Nicā grib aizliegt vispār atrasties uz ielas pēc 20:00. Pirmās divas, trīs dienas likās kā ar mietu pa galvu, vakar un šodien jau sākam pierast. Prieks, ka mums vismaz ir balkons, kur atslēgties. Tā arī katru vakaru pēc darba tur sēžam līdz tumsai, lai tikai nebūtu jāiet atpakaļ dzīvojamajā istabā-darbistabā. Runā, ka tāda mājās sēdēšana var ievilkties pat uz 6 nedēļām, viegli nebūs. Tāpēc ar dusmām lasu, cik vieglprātīgi Latvijā vēl joprojām to uztver - no lidmašīnas pa taisno visus vajadzēja sēdināt busā un uz karantīnu nevis vēl ļaut pašiem ar sevi tikt galā. Vairumā gadījumu cilvēki ir stulbi un tāda stulbuma dēļ pārējiem ir jācieš.

In another news - uz pārtikas veikalu varam iet, ja līdzi ir iesniegums, ko uzrādīt, ja aptur policija. Vaļā ir arī aptiekas un tabakas veikali (jā, kā tad nu Francija bez cigaretēm). Ēdiens joprojām ir uz izķeršanu, katru dienu mēģinam salasīt vēl kādu produktu, piemēram, pirms 2 dienām nebija ne maize, ne olas, ne piens. Vakar izdevās dabūt superdārgo maizi un divas olu paciņas. Šodien jau izdevās arī pie piena tikt. Cīsiņus gan vēl pagaidām neesam dabūjuši, varbūt jāiet agrāk. Teicu R, lai nākamreiz pačeko tualetes papīra stendu, pēc tā gan jau varēs saprast, vai panika ir norimusi.