Pie +30 pietrūkst Latvijas vasaras ar lietu un +20. Šodien un rīt paredzēta temperatūra līdz pat +40 ēnā. Tā nav vasara, tā ir elle. Pirms dažām dienām izplūdu asarās un paziņoju R, ka nākamgad braukšu prom uz 3 mēnešiem, lai atgriestos 1.septembrī, jo Francijas vasaras ir briesmīgākais, kas vispār var būt. No malas varētu likties - ko tur čīkstēt, izbaudi, bet to nevar izbaudīt. Tam var tikai izeksistēt cauri, jo pat pie gulētiešanas termometrs guļamistabā rāda +32. Trešdien, iespējams, būs nedaudz lietus. Šķiet, pēdējoreiz lija, kad atgriezāmies no Zviedrijas - 30.jūnijā. Pēc tam lietu neatceros. Tikai karstums, elle, vairumā dienu pat bez vēja plūsmas. Un Francijas-Parīzes nelaime ir pārāk daudz cilvēku. 12 miljoniem nav kur likties. Te vismaz uz pusi vajadzētu samazināt cilvēku skaitu, lai daļu māju varētu nojaukt un kaut kur ļaut izspraukties zālie, tikt klāt zemei, iestādīt kādu koku. Bet nē, viss ir aizbetonēts kvadrātkilometriem. Dārzā šogad zāli nepļaujam. Kaķis par to ir 100x pateicīgs un zāle arī neizkalst saulē, arī kukaiņiem ir kur paslēpties. Turklāt tā sajūta, kad jau pēc saulrieta viss dārzs svaigi apliets un tad ar basām kājām pa slapjo zāli - tās ir tās 5 eksistences minūtes dienā. Pārējais aiziet kā mākonī - tikai izdzīvot cauri, tikai no vienas telpas uz otru, no vienas ūdens pudeles uz otru. Ak, jā - Sēna. It kā varētu domāt, ka upe taču zigzagiem iet cauri Parīzei un vajadzētu varēt vismaz kā Rīgā pie vantinieka - kādu mazo pludmalīti, kur vismaz vakarā pakaļu iemērkt, bet nē - te viņi visu piedirsuši tā, ka ūdenī pat pirkstus bāzt nedrīkst, lai nenorautu nezinkādu mūžam neārstējamu zarazu. Man šķiet, ka daļai civilizācijas jāaiziet bojā, lai saprātīgākā puse mēģinātu no jauna un pareizāk, jo daudz kas jau ir aizlaists līdz nelabojamam punktam.