Pilota memuāri.

Atbrauca Dūzis, atveda motoru un piesvieda ideju bonusā.

Viņam, kā jau pilsētas centrālapkures komfortā dzīvojošam, protams, šādu testa iespēju nav, taču tādam Ģerevņas pilsonim kā man, kurš kurina ar malku, šāda iespēja ir, un kāda vēl! Stāsts, protams, par ūdens piešprici degšanas procesā, kā rezultātā reakcijas rezultātā deg nevis malka, bet ūdeņradis! Un tas nu šoreiz ir vienkārši pārāk ģeniāls špļāvienc sejā, lai neizmēģinātu. Pat jādomā nav, tikai jāšpiko konstrukcija un daram!
Sekojoši sarakstam un darāmajiem darbiem piepulcējas vēl viens eksperiments! Lai nu ko, bet ūdeņraža liesmu kā rūdīts kačegars es gan pazītu jebkur.

/Music: [loop] The Who - Eminence Front

Laikam pēdējā un vissarežģītākā inženiertehniskā štelle, meistarstiķis zeļļa-autodidakta-būvnieka arodā būs izrādījusies 2. stāva vannas istabas duša grīdas līmenī.
Pārsegums no koka sijām, kas vismaz dušas daļā sastāvēs no laminētā mitrumizturīgā finiera un grīdas riģipša pīrāga, kurā jāiesmāķē, rau, šitāds lineārais traps. Protams, ka tā nekur nedara. Protams, ka visur liek uz betona, betonā un pārlej vēl betonu pāri! Bet vai nu es kāds mazais bērns, zinies!
Viņa bieži iesāk teikumus ar, "vai mēs varam... X?", un es atbildu ar "nuuu, droši vien, ka varam..". Bet šis šobrīd šķiet kas nebijis. Čehi savu brīnumu uztaisījuši tā, ka notekas izvads ir tikai māāāzlietņ virs paša atloka, un tur tajā spraugā vēl riģipsis pa starpu jādabū.
Vobšem - viss tas ir kārtīga puzzle un sasodīta ņemšanās, bet tā kā no cilvēklietām es saprotu mazāk, nekā no šī visa, tad





Tiem, kas neko nesaprata - jums, lūk, Jetija izrakts video par DIY tritija radioizotopisko fotoelektrisko bateriju! Yēs? No?

Īstā Latgalīte palēnām mirst, bet turbund veidotā, šķiet, stāsies tās vietā?

Vēlies pagriezt megaommetram izķidātu mazītiņu dinamomašīnu, iespīdināt fluorescento spuldzi? Nav problēmu!
Vizlu vajag - jā, lūdzu!
Manuālo rokas kuļmašīnu urbjmašīnu? Šeku.
Gribi redzēt, kā kuzbas no kūtinga tipa santehniķa ir paaugstinājis kvalifikāciju?

Šķiet, arī manā rīcībā esošās lietas, kas ne vienmēr šobrīd rod pielietojumu, varētu atrast savas pagaidu mūža mājas Kāmja Migā. Jo tad vienmēr būs kāda vieta, kur smelties idejas par to, kā elektroinstalācija no Ethernet kabeļu vadiem taisāma un kā koka klucī svastika frēzējama.

Un man tik ļooooooti tā visa mēdz pietrūkt ikdienas bliezienā.

Tāpēc šeku jums jau labi sens Jetija uzrakts video, par rokas CNC FRĒZI.

CDTiBP

Komōnreil-Dīzel-Turbo-indžekšn/interkūler-Bič-Plīz (pēdējie divi vienmēr ir vissvarīgākie burti, bet tos neviens neliek, tikai es)

Citējot Sanitāru:

"Staro Černobiļa. Rīga mirdz!"

Ar dusmām kā emociju attiecības ir pavisam čābīgas.
Vispirms ir vienkārši jušanās slikti. Nepatīk, niez, grumba pierē. Nepatīk otra cilvēka teiktais, pat, ja tajā ir daļa taisnības. Un pat tas šķiet parāk politkorekti.

Ar kādām tiesībām uz mani drīkst dusmoties par kaut ko, ko es nemāku! Vēl vairāk - kāpēc dusmoties??! FAKŌF!
JĀ, es nemāku!
JĀ, es neprotu!
JĀ, man to neviens nav mācījis, tāpēc es to daru tagad! :@ Kāda starpība, cik gadu? Kā Pieaugušajam Bērnam man plānošana, menedžēšana un lietu sistematizēšana nav bijusi stiprā puse. Neviens man to nav mācījis, uzmanību nācās veltīt centieniem izdzīvot un nodrošināt kaut kādas puslīdz cilvēcīgas izredzes to darīt nākotnē. Haosa menedžements.

Dusmīgs.

Respektīvi. Kaut kā ar dievu uz pusēm stendi tika nogādāti, kur tiem pieklātos būt, lai gan laicīgi neierēķinot korķus un stumdīšanos pa centru. Ķerot un grābjot, improvizējot un koriģējot - jā, tā es māku, nav problēmu. Bet sevi dzīt, dzenāt, saprast, kā es jūtos, piespiest sevi, būt stingram, paspēt laicīgi nomazgāties, paēst, ielikt līdzi instrumentus un puslīdz saprast, cik tā vai šī darbība prasīs laiku. Nunē. Kamōn!
No kurienes man to zināt?

Saldumus vai izvarosim*

/atrada emiilia

- Tev tas viss jāmenedžē, - sacīja Māris ar to pašu mierīgo, gandrīz apātisko skatienu, kāds viņu raksturo visspilgtāk. Varbūt tas ir laika gaitā iegūts rūdījums, varbūt vienkārši nogurums. Varbūt pārliecība, ka lietām eventuāli ir tendence risināties pašām, ja vien esi izdarījis no savas puses visu iespējamo. Ka visu kontrolēt nevar un nav vajdzības.
Es nezinu.
Tobrīd biju uztraucies (kā parasti) - par to, kur lai dabū atslēgu, kauč roratslēgu, kā lai paspēj līdz attiecīgajai ielai, līdz attiecīgajam čalim, kurš atbildīgs par programmēšanas galu. Par to, vai kapacitīvā sensora strādāšana stendos arī galu galā ir mana / mūsu atbildība, KAS VISPĀR ir mūsu atbildība, cik Shuttle reisi ar Škodroudu jātaisa, lai aizvestu eksponātus no studijas līdz galamērķim.

It kā saprotu domu, ka uztraukties nav jēgas, visu notiekošo tāpat nav iespējams kontrolēt, bet tas ir tāpat kā ar emocijām, sak, ļaujies, laid cauri, neuztraucies, bet tak KĀ??! Kā to dara?!

Uzzīmējiet man blokshēmu, joptvai, KĀ neuztraukties!? Un kā sistematizēt to haosu galvā ar piecpadsmit paralēlajiem procesiem!
Aš kā lai cilvēks tādos apstākļos un dzīves tempā nekļūst konservatīvs, a?

Tā ir, ka, vot, nav laika nekam!
Steidzam paspēt!

Nav pat svarīgi, kur lidot šito izraka.

----> KOMIKSS!!!!

We—you, me, all of us—deserve to take in simple joys and there’s nothing we ought to say about what we’re doing while squatting down and inspecting a rogue caterpillar on a rock, other than, “I’m looking at a caterpillar.
That is all. I’m taking in life. I’m here in this moment. I’ll be with you in a minute.

Shhhh.”

Avots:



/Music - Psytrance

Man jau bija nelāga nojauta.
Labi, ka neaizbraucu uz Dzeldu.

Zi Dženerātor of Škoda is down

Ir tā pretīga sajūta, ka visu laiku skrien pa dzīvi kā aptracis, apdarot kaut kādus mazos sūddarbiņus, visādus citiem nepieciešamus sīkumus un figņas, kas prasa laiku, zināmu piepūli, plānošanu, mazliet pat naudas, bet nekādu peļņu un atdevi nenes.
Mūžīgi kāds rūteris jāpieķīlē, AutoCADs neiet, kādā rozetē nav elektrības vai tā jāpārvelk, bet sīkumos, SĪKUMOS. Ne sūda tur nenopelnīt, bet ko padarīsi - visi savējie, visiem vajag, sities kā traks riņķī.

Vai es kaut ko no tā visa gribu?
Reāli?
Ne druskas.
Ne grama.
NEKO.
Un vienlaikus šķiet - nu bet kaut šaujies, nu vajag viņiem tās lietiņas, vajag.


Šodien kaut kā jūtos izbesījies.

System Of A Down - Chop Suey! (Animal Cover)

Pagājušā gada Skaņu Mežā izvirzītā teorija, ka ir atsevišķa mūziķu grupa - priekšmetu sitēji un profesionāla random trokšņa taisītāji, - šogad apstirpinās. Klapē bezmaz visu, kas pa rokai.

Vēl ir fakts, ka, protams, visā bezgalīgajā Universā eksistē cilvēki, kas uz to pavelkas.
Bet TU nahuj VIENKĀRŠI TAISI TROKSNI! Nē, ne kaut ko prikolīgu, kā turbund savulaik demonstrētajos ierakstos ar vecu telefona aparātu ogļu mikrofoniem, nope. Vienkārši spārdi ekvalaizeru un klapē dzelzsgabalu.
Pozitīvā ziņa - tas prasa daudz spēka un priekšnesumi neturpinās ilgi.

Pavisam pozitīvā (kaut arī parupjā) ziņa:

Par šo faktu mēs esam runājuši gan ar Sīku, gan nu jau ar morphine arī.

Proti, reiz es teicu, ka mans/mūsu ceļš nekad nebūs tāds, kā citiem. Sajūtās tas nozīmē 'atpalikt', savās vēlmēs un vajadzībās mūžīgi netrāpīt vajadzīgajā dekādē, attiecībā pret apkārtējiem.
Bet to nevar piedzīt, turbotempā apgūt un izskriet cauri, vai pārlekt. Jā, diemžēl arī pārlekt posmiem nevar, kas vistrakākais. Brīdī, kad mēs kādudien piecelisimies no soliņa, izpīpēsim pēdējo cigareti, paspiedīsim viens otram roku, izkvēpinājuši no prātiem atmiņas par alkoholismu, ēšanas atkarībām, trauksmes stāvokļiem, 'nemācēšanu dzīvot' un mūžīgo netrāpīšanos ceļam pa vidu (un grāvjos vienā vai otrā pusē), un teiksim: - nu, vsjo! GATAVS! \m/ I'm done! Pēdējais laiks BALLĒT! - tiem citiem sen jau būs bezmaz pa otram bērnam, pa kādai šķirtai laulībai, karjerai un visiem tiem pekstiņiem, kuru dēļ dzīt īstos pekstiņus vairs vienkārši nebūs iespējams!
Skat, skat - nu jau lielajā Šmucspainaviešu oktobra salidojumā viens otrs nevar ierasties ģimenes pieauguma dēļ un whatnot.

Secinājums tapa viens - diemžēl (vai par laimi), vieniem un otriem NEKAD nebūs pa ceļam, nekad nav bijis. Vienīgie, ar kuriem laiks un ceļa maršruti sakritīs pa lielam būs tieši tādi paši 'mēs'.
Kaut kā tā.
Varbūt laiks to sākt apzināties.

Un vēl man pēkšņi šķiet, ka Ciba modernajā digitālajā laikmetā ir tāda kā arhaiska nomale, intelektuāļu aizspogulija, kas pretojas [bezjēdzīga] pseidoprogresa diktātam un saglabājusi savu sākotnējo, pārskatāmo un lasāmo formātu, respektīvi, nav zaudējusi kādreizējo ideju. Tā tikai vēl trūka, ka šeit sāktu parādīties 'ieteiktie puksti', reklāmlaukumi un kas vēl ne.

Nez, tā ir?

Negribu izklausīties arī pēc veca bu-bu-bu-penša, bet nu ko darīt?

bljanna tikko teica, ka pagājuši 16 gadi kopš Rīgai 800, desmitās klases un kā-tik-visa-vēl-ne, bet Cibā tak laika nav!
Un man tik ļoti patīk tās vietas un nomales, kurās nejust to ārprātīgo laika skrējienu, jo tieši tas ir visrelatīvākais no visiem, mērāms (un mērīts) pēc kaut kādiem abstraktiem notikumiem un tātad - subjektīvs. Būtu hoķ 10 hokejčempjus uzrīkojuši pusgada laikā? Bet ja neesmu bjis ne uz vienu no tiem visiem? Ja manā atskaites sistēmā neeksistē ne Rīgai800, ne iestāšanās ES, nedz arī kas cits?

Tātad, divas personiskās īpašības, kuras tagad, kad esmu sācis tām pievērst uzmanību, visvairāk traucē un iet roku rokā viena ar otru:

1) Haotiskums un nervozums [par neko, īstenībā]
2) Nespēja sistemātiski plānot savu laiku un darbību secību

Sanāk negribot piečakarēt cilvēkus, visu grābt pēdējā mirklī un pilnīgi atšķirīgos virzienos un vektoros.
:/

Un kas būs, ja mācēs rakstīt vairs tikai planšetē?

Tiem, kas vēlas vēl vairāk gudrības:

http://wisdomofchopra.com/

"On the reception and detection of pseudo-profound bulls***"

Vakardienas intelektuālā medusmaize:

Satori diskusija: Pseidozināšanas un pseidozinātnes Latvijā


/Music: Biffy Clyro - Howl (Official Video)

Tikai tāda sapņaina piebilde. Kas reiz urbis ar austrumeiropas folksvāgenu, tam āķis lūpā.
Vienu laiku es te klusām siekalojos toļi pēc bembjiem, toļi pēc vēl kaut kā, kas ir vienkāršs, neviena neiekārots auto, ietilpīgs un ahren jaudīgs ar fantastisku uzticamības rādītāju un vispārzināmiem dzelžiem. Ā, lēts! Vai es minēju lētu?

Izrādās, kaut kas tāds tomēr pastāv!
Pirmās paaudzes Škoda Octavia vRS, universāļa izpildījumā. Zem motora pārsega slēpjas VW 1.8T benzīna dzinējs. Kaut kas uz 150-180 lopiem.

Yup.
Šo.
Vaaaarbūt paklusām meklēsim šo. Esot vēl arī 4x4 versijas, ha.

Pizģec.
Kāds tiešām ir izdarījis neiespējamo, štoļi?

Jums arī! :) Atbilde uz visiem jautājumiem vienuviet!

Normāla cilvēka reakcija uz to, kā tu jūties, ir pilnīgi atšķirīga no tās, ar kādu esmu pieradis operēt.

Nav vis tik vienkārši! Nepietiek ar to, ka esi aizkārpījies līdz [daudzmaz] skaistākai dzīvei. Vēl arī dzīvot jāmāk.
Viss glīti saservēts, sēdi tāds priecīgs un apmierināts pie galda, līdz secini, ka, bļin, tā nemaz to olu no tā trauciņa ēst nebūs iespējams! Un čaumalām vajag savu šķīvīti, un vispār čakars! xD

Stāsta morāle: skaisti dzīvot nav vienkārši, bet 250ml tilpuma Čehoslovākijā ražotie mērcilindri gan joprojām var būt tīri feini interjera priekšmeti, ha!

Kas ir tai mājā?
Kas mīt tai vietā?
Kāpēc pietiek padzirdēt "Ozolu" vārdu, lai atbilde uzreiz būtu "jā"?

- Viss, man pietiek! Turpmāk visu rakstīsi plānotājā, sāksi ar to, kas atzīmēsi visas maiņas mēnesi uz priekšu! Apnikusi man tā mākslinieciskā peldēšana! - Viņa pikti iesāka.
- Jēš, Māšter! - es piekritu.



Kārtējais atmetiens, atgriezeniskais ceļojums laikā. Sajutos PRECĪZI kā skolā rakstot dienasgrāmatu. Tā bija pēdējā reize, kad dzīve bija paredzama, tajā bija sistēma, nodalīti pienākumi, vecāku, bērnu lomas un atbildība. Pēcāk visam pamazām pārvēršoties haosā un cīņā par izdzīvošanu, visa kārtība un apgūtā plānošana kļuva diezgan bezjēdzīga, to aizstāja kaujas stratēģijas, lai spētu elementāri turēt galvu virs ūdens, izdzīvot un nesajukt prātā, cenšoties saprast, kā un ko, pie velna, dara "normālie".

Un tagad pildīt plānotāju ir tāpat, kā pēc slimības atkal mācīties staigāt. Nav tik grūti. :)

...jeb Reālā laika zibeņu karte.

/(C) atrasts pie Jetija

Facebook bakstīšana, šķiet, ir ļoti, ļoti kaitīga garīgajai veselībai, lai neteiktu - bīstama. Bet līdz ar smārtfonu ēru arī teju neizbēgama. Vēl nedaudz, un es ticu, ka cilvēkiem evolūcijas ceļā attīstīsies arī spēja pārvietoties apkārtējā vidē, nepaceļot acis no telefona ekrāna. Lai būtu tur kā būdams, ja gribi justies slikti - atver to lapu. Par to, ka tā tiks atvērta, parūpēsies reflekss, kura dēļ var pusi dzīves planēt autopilotā, disasociētam, nesajūgušamies ar apkārtējo pasauli.

*Almighty_j went to @Purvciems sestdienas autoservisa elektrodarbi*

Dienas pozitīvā ziņa?
JETIJAM ir ideja! Un tādēļ ar lielu azartu vēlreiz pārlasu Moreja "Sea of energy in which the earth floats".

Nu jau pat arī interneta dzīlēs neizdodas uziet puslīdz ironisko stāstiņu par pepsikolas (kokakolas?) ražošanas līnijas uzstādīšanu bijušajā PSRS, kas klīst no mutes mutē, tāpēc piedodiet un atvainojiet, ja es kaut ko ne tā - šoreiz stāstiņš pēc būtības, ne ar precizitāti līdz 3 zīmēm aiz komata. :)
1988. gads, tiri piri, Padomju savienība nopērk tiesības ražot kōlu savā teritorijā. Līniju, protams, ieved un montē ārzemju speciālisti. Nokomplektē, atved, uzstāda, noregulē. Saslēdz visu, padod izejvielas, viss notiek - kōla līst, visi priecīgi. Paiet nedēļa vai divas, zvana padomju inženieri, saka - nestrādā šiem viss kā vajag. Atbrauc speciālisti, skatās, vaizinies, nu jums tak tur nepareizi noregulēts, te kāds gala slēdzis iztrūkst, tur koncentrācija šķidrumam nepareiza, galu galā iekārta nestrādā un nav arī brīnums. Beigu beigās saregulē atkal par jaunu, un, āreče, brīnums notiek viss ražojas.
Pēc neilga laiciņa scenārijs atkārtojas - padomju 'inženieri' izdomājuši, kā 'uzlabot' iekārtu, lai vairāk varētu saražot! Jautājums par to, vai tā vairs ir kokakola un cik no tās nonāk(s) veikalu plauktos, ir otšķirīgs un padomju pilsonim nebūtisks.

Tātad, stāstiņš no mūsdienām.

Ar nezināmu neregularitāti gadās piebraukāt uz vienu putuplasta rūpnīciņu, kur cilvēki cīnās ar savu putuplasta kluču formējamo mašīnu. Agregāts strādā, bloki nāk ārā dziedādami, bet līnijas beigās apstājas, un darbā jāpieņem pērtiķītis, kas spiedīs jele to pogu katra cikla beigās, lai tak tas putuplasta klucis nokrīt no līnijas!! Un viss var sākties, kā dziesmā dzied, no gala! Griboties tā kā to visu automatizēt.
Sacīts - darīts! Tā nu tiek spēlēts pingpongs ar itāļu tehnisko atbalstu. Kas tur notiek pa tiem mēnešiem, nestāstīšu, bet gods godam, itāļi turas braši, līdz kādam viņā galā pēc problēmas izklāsta ienāk prātā paprasīt - Ciao!! A bet vai nav tā, ka jums ir speciāli pasūtīta iekārta bez svaru moduļa, kas beigās uzražoto bloku nosver, pirms nobīda no līnijas un iekārta, nesaņemot signālu par kluča svaru, vienkārši neko vairs negrasās tālāk darīt?

Izrādās! Jā, svaru nav, pirms desmit gadiem uzbliežot rūpnīcu un iegādājoties iekārtu, ir bijis žēl 2000Eur par svaru moduli maksāt! Svarus nepirksim, labāk uztaisīsim paši, būs lētāk!

^_^

Ko nozīmē - pieaugt, būt pieaugušam?
Kur to var apgūt?
Un kas tas ir vispār ir?


#Šodiena.

Škodinens.
Škodrouds.
Škodinātors.

Rīts iesācies ar klupšanu aiz visa, kas vien ceļā, turpinās uz šosejas, kad ar ~60km/h pēkšņi viņas pulksteņi nomirst vēl gaitā esot, un nav vairs dabonami pie dzīvības, instrumentu panelī vientuļš deg akumulatora simbols un, troksnis, atkārtoti startējot dzinēju, vieš pirmās aizdomas par to, ka #KaTikNeZobene.
Varbūt pirms tiem padsmit gadiem es nebūtu ar to visu ticis galā, heck, noteikti nebūtu, ja ne bračkas, kuri momentā metās palīdzēt. Nokļūstot K&R jaunajā mājvietā Purvciemā atklājas, ka zobene plīsusi nav, pārlekusi arī it kā ne, citādi Robs noteikti staigātu apkārt ar citu sejas izteiksmi. Lai nu kā - man ir ar ko lepoties. Ar to, ka tiku galā pats.
Bet nu nevar nenovērtēt svarīgās lietas dzīvē. Tādas lietas, kā, piemēram, rīta kafija, hidropastiprinātājs, un citas. Jo, būsim godīgi - ja ne viņš tad bremzes kā žigulim un stūre arī. :)
Respektīvi, zobeni bija paredzēts mainīt burtiski pēc ~2K, kopā ar visām pārējām siksnām, eļļu, kārbas eļļu, degvielas filtru & stuff. Betvot. Tagad tas notiks tik un tā.


(Ne)Manas Pilsētas skati šodien?

1) ~40-50 gadīgs pusmūža vīrietis džinsās un kreklā, bez kādām ceremonijām vai krenķiem dragā ap Mākslas muzeju ar skeitu! <--- dienas pozitīvs.
2) Zems, sportisks nezināmas markas 2vietīgs auto ar Lielbritānijas numuriem un kolorādo lenti pie spoguļa. FTW.

:))
Man esot jāpaceļ sava samaitātības pakāpe!
"Booty call" vienkārši nācās Googlēt. No kurienes man zināt, kas tas tāds par zvēru!

Es joprojām somewhat palieku pie saviem vārdiem - ja kāds kaut ko zinātnē izkodīs, tie būs krievi.

Workers video technology of the ancients.

Principa būtība:

Suņubūdā desas parasti nav.

Ir lietas, kas runā tūkstošreiz skaļāk kā vārdi. Un atjaunotā Motormuzeja ekspozīcija ir viena no tām, cita starpā pastāvīgi dzenot naglas arī Padomju kultūras zārkā.
Visvairāk, šķiet, ar vienu spilgu ekspozīcijas eksemplāru divās versijās - BMW 326:



Viens kā bildē, otrs - kā Padomju savienībā. Šķiet, ka tāds kļūst viss, kam tikušas klāt līkās padomju roķeles. Sākotnēji ir grūti aptvert, ka tas, uz ko skaties, ir viens un tas pats auto! Pobedas (Paražeņijas?) motora reste, Moskviča lukturi, oriģinālie BMW hromētie elementi aizstāti ar Zaporožeca daļām, pakaļa izgriezta no kkādas Volgas. Respektīvi, frankenšteins. But the devil is in the details - varētu ticēt leģendai, ka, redz, pēc kara jau grūti, pēc kara nekā nav, tāpēc katru Kurzemes katlā palikušo transportlīdzekli ekspluatēja, cik ilgi vien bija iespējams, to kaut kā pielabojot, un akmēsmazie nabadziņi. Ja vien tas būtu tā. Instrumentu panelis šajā ķēmā ir no Žiguļa, vidū pārzāģēts pušu, lai atbilstu pēc izmēriem! Tā kā Žiguļi Padomju savienībā parādījās 70to beigās, tas ir darīts ne ātrāk kā tajā desmitgadē, nevis uzreiz pēc kara. Kādam ir jābūt naidam, lai pēc šādām ķirurģiskām operācijām tomēr saglabātu draņķa fašistu BMW oriģinālās emblēmas un pasi motortelpā.

Katru dienu šo stendu apmeklē desmitiem un simtiem cilvēku. Un katru dienu tas stāsta savu stāstu. To pašu stāstu, kas man visspilgtāk iespiedies atmiņā no [kādreiz] greznā Stabu ielas dzīvokļa, kurā remontējoties, zem griestu kaļķa kārtām aklājās kādreiz nodauzīto, krāšno dekoru pēdas. Un pastāstiņš par krievu virsniekiem, kas tos vijebonus metodiski esot dauzījuši nost visur, kur vien izmitināti.

Kaut kas fascinējošs ir USSR melu impērijas sistemātiskajā absurdumā. Bet naids pret visu un visiem, kas vien var, prot, grib un pat varbūt tikai iedomājas, ka var dzīvot labāk, šķiet visuresošs.



Respektīvi, še jums bilde ar tramvaju Jāņa Asara ielā pie Pērnavenes.

Abet nopietni!
Kur ir tas fun's skraidīt ar planšeti un tvarstīt virtuālus multeņus?

Jel kāds?
o_O
O_o

"The child of an alcoholic has no age. The same things hold true if you are five of fifty-five".

(c) Viena no grāmatām.

Piedirst vecumu, ja vēl nekad neesi sajuties jauns!

Prātā joprojām spilgti palicis tas mazais fragmentiņš (aptuvens citāts) no diskusijām ar kuzbas:

- Bet zini, kas ir dīvaini?
- NjuNju?
- Viņiem tais kartēs (domātas PSRS laika kartes, dokumenti), teiksim, dzīvojamais kvartāls, kad to uzliek pa virsu GoogleMapšiem, vēl tā kā daudzmaz atbilst, bet, vot, lokatora daļa - pilnīgi garām.
- :))) :D

Tas mirklis, kad izaugusi paaudze, kura demokrātiju un informācijas patiesumu uztver kā kaut ko pašsaprotamu un fundamentālu, kas ir gan tāds mīlīgs naivums vienlaikus, gan arī apliecina, ka mēs tomēr piederam un vienmēr esam piederējuši Rietumu pasaulei - atļaušos teikt -, šīs planētas civilizētākajai daļai. Ne bez saviem zemūdens akmeņiem, protams.
Ilustrējot. J. Janševska "Bandavā" Liesmas 1983.g. versijā, citātus no kurām mēs tovakar mētājām kā granātas, iespiestas uz tik sūdīga papīra, ka to varētu spraust mazmājiņā uz nagliņas, jo kāpēc gan lai cilvēkam Padomju Savienībā būtu kāda vērtība, kamēr plakāts ar āriešu paskata jaunēkli un propogandas saukli 'Gotov ļi ti k trudu i oboroņe SSSR?' ir drukāts uz pilnīgi citas klases un kvalitātes papīra un krāsām.

Dezinformācija, meli, rietumu pūstošā kapitālisma (kuru dižā PSRS, bez šaubām, satrieks iekš WW3!) gānīšana un sociālisma slavināšana bija pilnīgi neatraujama PSRS ikdienas dzīves sastāvdaļa. Tāpēc jebkuram vecāka gadagājuma cilvēkam šo pastāstot, uzreiz dzirdama ķiķināšana. :)

Ciba & Kuģa žurnāls strādā arī kā zibensnovedējs gadījumos, kad paustais nav adresēts nevienam (un arī tad, ja ir). Deru, ka ražotājs to tā nav paredzējis. :) Taču, ja ir ar ko parunāties virtuāli un/vai pat dzīvajā par sev svarīgām šābrīža 3šās desmitgades orbītu tēmām, tad var kādu mirkli arī paklusēt. Ir, kur likt domas, un galva paliek tukšāka. Nez, vai tieši tāds pats mehānisms strādā arī ar emocijām.
Un šis ir viens no tiem retajiem, savā saknē netehniskajiem ierakstiem, kad es necepos par politiku, Berexitiem, Latexiem, Stambulas teroristiem vai ko tamlīdzīgu. Fokuss vairs nav uz āru, fokuss ir uz iekšu, izslēdzam tālās darbības radarus un visu to atbrīvoto jaudu novirzam savas iekšējās mikropasaules caurlūkošanai. No tālskaŠa uztaisījām mikroskopu - ja tas arī pieskaitāms pie engineering, tad lai tā būtu.

Eksperts ir tas, kurš rīt pateiks, kāpēc šodien nepiepildījās tas, ko viņš paredzēja vakar.

Единственный способ победить страх – прочувствовать боль и обиду.

Zajebis, nākotne.

Ko es darīju brīvdienās?
Kādās brīvdienās?
Kas ir brīvdienas?
Kas ir tās bildes visiem feisbukā?

Tik daudz filozofisku jautājumu, uz kuriem atbildes gan laikam nekad netiks rastas, ja kam gan ir laiks tādām muļķībām!? Laika pietiek tikai stibījot ūdeni uz vagām, bez žēlastības trimerējot pāraugušo zāli, mēģinot piešķilt motorzāģi un dienas beigās vienkārši paruboties ne sliktāk kā sanāk Pēterim viņa dzīvē - ar vai bez dziras. Un tad piezvana Biedrs, kurš ar savu plānoti-neplānoto acu operāciju izjāj jau tā trauslos plānus par kaut kādu potenciālu atvaļinājumu, kā man, tā kolēģiem.
Un virtuve stāv, un siltumnīca stāv, un jebkādi citi personiskie plāni un projekti stāv. Jau kuro nedēļu. Tā vietā ir vēl tikai vairāk darba servisā pie elektrības, skaisti izspēlētais manevrs ar dažām brīvākām dienām pārvēršas par murgu, bez jel viena brīva mirkļa.

Sūc, karoč.
:/