Pilota memuāri.

Sapņi mēdz atšķirties no realitātes tieši ar to, ka, lai cik ļoti arī neapgrozītu un nelolotu ideju savā galvā, galvenais ir izdarīt, novest līdz galam un baudīt rezultātu. Citādi visa dzīve tik vien kā sapnī.

Un, tātad, Eļik Internet Cafe (Cyka Blyat editon) atklāšanas vakars Šmucspainavā.




/N.B. Izspēlēts pagaidām vien Age of Empires 2 & Unreal Tournament 3

Sajūta par padirstu desmitgadi, kas noslēgusies ar apziņu, ka nevar izglābt tos, kuri nevēlas tikt izglābti. Stulbi! Un tagad kompasi ne X, Y, ne Z-asīs neko nerāda. Virziena, kurā doties, nav, vienīgi sajūta, ka jāsāk viss no jauna, gandrīz vai no nulles. Varbūt jācer uz brīnumu. Apmēram. Tā kaut kā jūtos.

Un ko tagad darīt?
A nezinu. Neko.
Tagad lai Augša dod ziņu, un kamēr tas nav noticis:

Ciba & Kuģa žurnāls strādā arī kā zibensnovedējs gadījumos, kad paustais nav adresēts nevienam (un arī tad, ja ir). Deru, ka ražotājs to tā nav paredzējis. :) Taču, ja ir ar ko parunāties virtuāli un/vai pat dzīvajā par sev svarīgām šābrīža 3šās desmitgades orbītu tēmām, tad var kādu mirkli arī paklusēt. Ir, kur likt domas, un galva paliek tukšāka. Nez, vai tieši tāds pats mehānisms strādā arī ar emocijām.
Un šis ir viens no tiem retajiem, savā saknē netehniskajiem ierakstiem, kad es necepos par politiku, Berexitiem, Latexiem, Stambulas teroristiem vai ko tamlīdzīgu. Fokuss vairs nav uz āru, fokuss ir uz iekšu, izslēdzam tālās darbības radarus un visu to atbrīvoto jaudu novirzam savas iekšējās mikropasaules caurlūkošanai. No tālskaŠa uztaisījām mikroskopu - ja tas arī pieskaitāms pie engineering, tad lai tā būtu.

Atbrauc pyro. Šobrīd viņi liek kopā tīklu un stellē augšā Renderbokšus. Es nedaru neko. Es tikai sēžu un ēdu brokastis - sautētus dārzenīšus ar vistas fileju un vēroju, kā mans vaibs tiek vilkts (stumts, celts?) augšā. Pasīvi.

you don't have to do shit to feel awesome.

:)) :)) :)) :)) ..and so on.