![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
- Tev tas viss jāmenedžē, - sacīja Māris ar to pašu mierīgo, gandrīz apātisko skatienu, kāds viņu raksturo visspilgtāk. Varbūt tas ir laika gaitā iegūts rūdījums, varbūt vienkārši nogurums. Varbūt pārliecība, ka lietām eventuāli ir tendence risināties pašām, ja vien esi izdarījis no savas puses visu iespējamo. Ka visu kontrolēt nevar un nav vajdzības.
Es nezinu.
Tobrīd biju uztraucies (kā parasti) - par to, kur lai dabū atslēgu, kauč roratslēgu, kā lai paspēj līdz attiecīgajai ielai, līdz attiecīgajam čalim, kurš atbildīgs par programmēšanas galu. Par to, vai kapacitīvā sensora strādāšana stendos arī galu galā ir mana / mūsu atbildība, KAS VISPĀR ir mūsu atbildība, cik Shuttle reisi ar Škodroudu jātaisa, lai aizvestu eksponātus no studijas līdz galamērķim.
It kā saprotu domu, ka uztraukties nav jēgas, visu notiekošo tāpat nav iespējams kontrolēt, bet tas ir tāpat kā ar emocijām, sak, ļaujies, laid cauri, neuztraucies, bet tak KĀ??! Kā to dara?!
Uzzīmējiet man blokshēmu, joptvai, KĀ neuztraukties!? Un kā sistematizēt to haosu galvā ar piecpadsmit paralēlajiem procesiem!
Aš kā lai cilvēks tādos apstākļos un dzīves tempā nekļūst konservatīvs, a?
Es nezinu.
Tobrīd biju uztraucies (kā parasti) - par to, kur lai dabū atslēgu, kauč roratslēgu, kā lai paspēj līdz attiecīgajai ielai, līdz attiecīgajam čalim, kurš atbildīgs par programmēšanas galu. Par to, vai kapacitīvā sensora strādāšana stendos arī galu galā ir mana / mūsu atbildība, KAS VISPĀR ir mūsu atbildība, cik Shuttle reisi ar Škodroudu jātaisa, lai aizvestu eksponātus no studijas līdz galamērķim.
It kā saprotu domu, ka uztraukties nav jēgas, visu notiekošo tāpat nav iespējams kontrolēt, bet tas ir tāpat kā ar emocijām, sak, ļaujies, laid cauri, neuztraucies, bet tak KĀ??! Kā to dara?!
Uzzīmējiet man blokshēmu, joptvai, KĀ neuztraukties!? Un kā sistematizēt to haosu galvā ar piecpadsmit paralēlajiem procesiem!
Aš kā lai cilvēks tādos apstākļos un dzīves tempā nekļūst konservatīvs, a?