Ar dusmām kā emociju attiecības ir pavisam čābīgas.
Vispirms ir vienkārši jušanās slikti. Nepatīk, niez, grumba pierē. Nepatīk otra cilvēka teiktais, pat, ja tajā ir daļa taisnības. Un pat tas šķiet parāk politkorekti.
Ar kādām tiesībām uz mani drīkst dusmoties par kaut ko, ko es nemāku! Vēl vairāk - kāpēc dusmoties??! FAKŌF!
JĀ, es nemāku!
JĀ, es neprotu!
JĀ, man to neviens nav mācījis, tāpēc es to daru tagad! :@ Kāda starpība, cik gadu? Kā Pieaugušajam Bērnam man plānošana, menedžēšana un lietu sistematizēšana nav bijusi stiprā puse. Neviens man to nav mācījis, uzmanību nācās veltīt centieniem izdzīvot un nodrošināt kaut kādas puslīdz cilvēcīgas izredzes to darīt nākotnē. Haosa menedžements.
Dusmīgs.
Respektīvi. Kaut kā ar dievu uz pusēm stendi tika nogādāti, kur tiem pieklātos būt, lai gan laicīgi neierēķinot korķus un stumdīšanos pa centru. Ķerot un grābjot, improvizējot un koriģējot - jā, tā es māku, nav problēmu. Bet sevi dzīt, dzenāt, saprast, kā es jūtos, piespiest sevi, būt stingram, paspēt laicīgi nomazgāties, paēst, ielikt līdzi instrumentus un puslīdz saprast, cik tā vai šī darbība prasīs laiku. Nunē. Kamōn!
No kurienes man to zināt?
