Pilota memuāri.

Kā ir visu laiku netrāpīt.

Kā ir visu laiku netrāpīt.

[info]almighty_j
11.10.16 21:50
Previous Entry Add to Memories Tell A Friend Next Entry
Par šo faktu mēs esam runājuši gan ar Sīku, gan nu jau ar [info]morphine arī.

Proti, reiz es teicu, ka mans/mūsu ceļš nekad nebūs tāds, kā citiem. Sajūtās tas nozīmē 'atpalikt', savās vēlmēs un vajadzībās mūžīgi netrāpīt vajadzīgajā dekādē, attiecībā pret apkārtējiem.
Bet to nevar piedzīt, turbotempā apgūt un izskriet cauri, vai pārlekt. Jā, diemžēl arī pārlekt posmiem nevar, kas vistrakākais. Brīdī, kad mēs kādudien piecelisimies no soliņa, izpīpēsim pēdējo cigareti, paspiedīsim viens otram roku, izkvēpinājuši no prātiem atmiņas par alkoholismu, ēšanas atkarībām, trauksmes stāvokļiem, 'nemācēšanu dzīvot' un mūžīgo netrāpīšanos ceļam pa vidu (un grāvjos vienā vai otrā pusē), un teiksim: - nu, vsjo! GATAVS! \m/ I'm done! Pēdējais laiks BALLĒT! - tiem citiem sen jau būs bezmaz pa otram bērnam, pa kādai šķirtai laulībai, karjerai un visiem tiem pekstiņiem, kuru dēļ dzīt īstos pekstiņus vairs vienkārši nebūs iespējams!
Skat, skat - nu jau lielajā Šmucspainaviešu oktobra salidojumā viens otrs nevar ierasties ģimenes pieauguma dēļ un whatnot.

Secinājums tapa viens - diemžēl (vai par laimi), vieniem un otriem NEKAD nebūs pa ceļam, nekad nav bijis. Vienīgie, ar kuriem laiks un ceļa maršruti sakritīs pa lielam būs tieši tādi paši 'mēs'.
Kaut kā tā.
Varbūt laiks to sākt apzināties.
Previous Entry Add to Memories Tell A Friend Next Entry

  • [info]lidot
    11.10.16 23:26
    un kā ar tiem, kas izkārpījušies no grāvjiem? ar tiem arī (vairs) nav pa ceļam?
    un vai nav tā, ka "mans/mūsu ceļš nekad nebūs tāds kā citiem" (jeb "mans ceļš ir tikai pa grāvjiem"), ir apzināta poza? ja tā, tad... pozēšana (jeb varbūt vienkārši "normalitātes tirānijas" noliegums?) vienmēr ir bijis smags un nepateicīgs darbs. Izvēle.

    • [info]almighty_j
      12.10.16 06:56
      Te drīzāk ir runa par tiem, kas nekad grāvjos nav bijuši, un vienkārši nesaprot. Ar kuriem kopīgu valodu atrast un pārrunāt pagātnes (arī nākotnes) rēgus un pieredzes ir sarežģīti. Vienkārši nesakrīt dzīves gājums. Un tā tas ir vairumā reižu.

      Tad, kad beigās iemācies trāpīt ceļam pa vidu, tur satiktie cilvēki ir krietni savādāki un pat tie daži, kuriem izdevies uzvarēt kaujā(s) ar saviem dēmoniem, izrādās, ir pilnīgi citi cilvēki, kā skatoties no grāvja vienas vai otras puses.Bilde mainās.
      Tā ka šoreiz stāstiņš nebūs par pozu un pōzēšanu, bet par [info]morphine trāpīgo piebildi, proti, paša fakta apzināšanos un pieņemšanu. Bet pa īstam! Šķiet, ka tikai tad lietas sāk kustēt.

      (Respektīvi. Kāds nekad nevarēs ēst kūciņas. NEKAD. Pat ne vienu gabaliņu, nenoraujoties un pēc tam neieštopējot vēl 2 tortes. Un, ja teju viss mūžs pavadīts, cīnoties ar to, lai spētu apstāties 'kā tie citi', tad fakta apzināšanās, ka tā nebūs nekad, un jāievēro parastam mirstīgajam teju radikāli ēšanas paradumi, tad tā nav poza, vienkārši dzīves realitāte, kuru, toties, ir daudz, daudz grūtāk citiem izskaidrot pie bagātīgi klāta viesu galda. Reizēm pat līdz stāvoklim, kur labāk pat uz viesībām neierasties, vienalga, pat ja tā dēļ citi to uzskatīs par totālu nepieklājību)

      Tā kaut kā.

      • [info]lidot
        12.10.16 10:16
        hmm, sapratu. jāpiekrīt, ka "grāvju" un "bezgrāvju" cilvēki ir ļoti atšķirīgi, lai gan man liekas, ka jebkurš savā ziņā ir "grāvinieks", vienkārši katram savs grāvis brienams, bet svešu grāvi nekad līdz galam nepazīsi. tos, kurus satiekam "savā" grāvī, ar tiem arī ir pa ceļam. bet nav arī tā, ka grāvji bagātina visus, kas pa tiem ir spiesti vazāties - daudzus arī nocietina, izkropļo vai piebeidz pavisam. man šķiet, tā īpašā suga ir airētāji.
        kā cilvēks, kam ar kūkām (un ne tikai) sarežģītas attiecības bijušas diezgan ilgus gadus, gribu teikt, ka IR iespējams apstāties pie viena gabaliņa, to izbaudīt un NEGRIBĒT vēl. kā tieši līdz tam nokļūt - es nezinu, katram citādāk. reiz satiku vienu meiteni, kurai bija identiska problēma un baigi gribēju palīdzēt, jo likās, ka "es taču zinu, man sanāca!" bet tas nestrādā, jo problēma nav kūkās. (ja tas būtu par kūkām, būtu tik vienkārši). Ar "pozēšanu" es vairāk biju domājusi to nolemtību, ka "es nekad netikšu ar šo galā". fakta pieņemšana gan ir varena lieta (oo, es zinu, cik daudz nervu un spēku tas var aiztaupīt), bet airēt tik un tā vajag. :) ja pārtrauc tērēt spēkus bezjēdzīgai sevis zāģēšanai, tad paliek arī airēšanai un - jā, tad lietas sāk kustēt.
        (izņemot manu mūžīgo bakalaura grādu. :D)
        man vispār reizēm liekas, ka "ceļš" ir mīts, īstenībā ir tikai grāvis grāvja galā. kā Stipro skrējienā. un tu esi dzīvs tikai tik ilgi, kamēr kusties (un uz priekšu daudz ātrāk tiec tad, ja sadarbojies ar tiem, ar kuriem sēdi vienā grāvī).

        • [info]almighty_j
          12.10.16 22:02
          Oj, noteikti!! Ja nenotiek kā man vai vēl dažam, kur kāds notikums vai satikts ceļabiedrs radikāli izmaina dzīves kursu un cilvēks apzināti atsakās meklēt palīdzību, tad grāvī itin viegli var arī noslīkt. Tikpat viegli kā karotē. Un vienīgais tā pienesums pēcāk ir tikai apzināšanās, cik ĻOTI forši ir tagad, un cik štruntīgi patiesībā ir bijis iepriekš. Tik, ka to gribi-negribi neapzināti bija jāaprok.

          Airētāji... Uj, tas vispār ir atsevišķs temats! Viņi (un šis man ilgstoši nedaleca) defaultā airē atpakaļgaitā (!!!!), prikiņ?! Un tev, protams, apgalvo, ka airē uz priekšu, un ka tu neko vispār nesaproti no dzīves, sak', pagaidi, nodzīvo līdz manam vecumam un tā tālāk. Kā mācītāji no kanceles, tikai vēl sūdīgāk - pareģo elli nevis kaut cik selektīvi, bet visiem pēc kārtas.
          Reiz esam pabāzuši degunu kūku virzienā - arī tur es tagad zinu daudz vairāk. Ir trigger-foodi, ko vienkārši tāds cilvēks nedrīkst ēst, viņi vispār vairāk par visu dievina vienu un to pašu ēdienu 7 dienas pēc kārtas un tā tālāk. Vesela zinātne. Grāmatas, terapijas, līdzības.
          Izbijis alkoholiķis viesībās vienmēr būs pirmais, kas visiem salies un pats nedzers ne piles. Izbijušais kūkotājs vienmēr ciemosies pie tevis ar kūkām un maizītēm. Tā pati analoģija.

          BET!
          :D Es noteikti negribu skatīties uz 'ceļu' kā uz Stipro Skrējienu - grāvis aiz grāvja, aiz grāvja. Paldies, to skatu jau var redzēt, veroties dažus gadu desmitus atpakaļ. Priekšā jāvar ieraudzīt gludu, tīru asfaltētu ceļu. Un, jā, metode ar sevis-zāģēšanas atmešanu tiešām strādā!
          Hi5!

  • [info]morphine
    11.10.16 23:52
    Tā apzināšanās noņem lieku stresu, ne? Kļūst mazliet vieglāk.

  • [info]lenorad
    12.10.16 02:58
    Salidojums? You said wut?

  • yo!

    [info]celies
    13.10.16 23:25
    Stipri nesatraucos par otras daļas neesamību.
    Nekontaktēju ar "pareizajiem", nesanāk pat nejauši krustoties.
    Man liekas, ka "lielais - sevis atrašanas/nojaukšanas" ceļš ar "mazo - zemes" gluži nesakrīt. Sev nestādu par obligātu mērķi apsievoties un apbērnoties. Drīzāk obligāts mērķis ir turpināt iepazīt "sevi".
    Priecājos, ka nu jau vairākus gadus neviens nemāca kā dzīvot.

    • \M/

      [info]almighty_j
      13.10.16 23:58
      EU!!
      Tad Tu JAU dari to, ko es tikai sāku aptvert kā absolūtu, nesalaužamu pamatpienākumu pret sevi.

      /handshake
Powered by Sviesta Ciba