Te drīzāk ir runa par tiem, kas nekad grāvjos nav bijuši, un vienkārši nesaprot. Ar kuriem kopīgu valodu atrast un pārrunāt pagātnes (arī nākotnes) rēgus un pieredzes ir sarežģīti. Vienkārši nesakrīt dzīves gājums. Un tā tas ir vairumā reižu.
Tad, kad beigās iemācies trāpīt ceļam pa vidu, tur satiktie cilvēki ir krietni savādāki un pat tie daži, kuriem izdevies uzvarēt kaujā(s) ar saviem dēmoniem, izrādās, ir pilnīgi citi cilvēki, kā skatoties no grāvja vienas vai otras puses.Bilde mainās.
Tā ka šoreiz stāstiņš nebūs par pozu un pōzēšanu, bet par![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif)
morphine trāpīgo piebildi, proti, paša fakta apzināšanos un pieņemšanu. Bet pa īstam! Šķiet, ka tikai tad lietas sāk kustēt.
(Respektīvi. Kāds nekad nevarēs ēst kūciņas. NEKAD. Pat ne vienu gabaliņu, nenoraujoties un pēc tam neieštopējot vēl 2 tortes. Un, ja teju viss mūžs pavadīts, cīnoties ar to, lai spētu apstāties 'kā tie citi', tad fakta apzināšanās, ka tā nebūs nekad, un jāievēro parastam mirstīgajam teju radikāli ēšanas paradumi, tad tā nav poza, vienkārši dzīves realitāte, kuru, toties, ir daudz, daudz grūtāk citiem izskaidrot pie bagātīgi klāta viesu galda. Reizēm pat līdz stāvoklim, kur labāk pat uz viesībām neierasties, vienalga, pat ja tā dēļ citi to uzskatīs par totālu nepieklājību)
Tā kaut kā.
Tad, kad beigās iemācies trāpīt ceļam pa vidu, tur satiktie cilvēki ir krietni savādāki un pat tie daži, kuriem izdevies uzvarēt kaujā(s) ar saviem dēmoniem, izrādās, ir pilnīgi citi cilvēki, kā skatoties no grāvja vienas vai otras puses.Bilde mainās.
Tā ka šoreiz stāstiņš nebūs par pozu un pōzēšanu, bet par
morphine trāpīgo piebildi, proti, paša fakta apzināšanos un pieņemšanu. Bet pa īstam! Šķiet, ka tikai tad lietas sāk kustēt. (Respektīvi. Kāds nekad nevarēs ēst kūciņas. NEKAD. Pat ne vienu gabaliņu, nenoraujoties un pēc tam neieštopējot vēl 2 tortes. Un, ja teju viss mūžs pavadīts, cīnoties ar to, lai spētu apstāties 'kā tie citi', tad fakta apzināšanās, ka tā nebūs nekad, un jāievēro parastam mirstīgajam teju radikāli ēšanas paradumi, tad tā nav poza, vienkārši dzīves realitāte, kuru, toties, ir daudz, daudz grūtāk citiem izskaidrot pie bagātīgi klāta viesu galda. Reizēm pat līdz stāvoklim, kur labāk pat uz viesībām neierasties, vienalga, pat ja tā dēļ citi to uzskatīs par totālu nepieklājību)
Tā kaut kā.