Pilota memuāri.

hmm, sapratu. jāpiekrīt, ka "grāvju" un "bezgrāvju" cilvēki ir ļoti atšķirīgi, lai gan man liekas, ka jebkurš savā ziņā ir "grāvinieks", vienkārši katram savs grāvis brienams, bet svešu grāvi nekad līdz galam nepazīsi. tos, kurus satiekam "savā" grāvī, ar tiem arī ir pa ceļam. bet nav arī tā, ka grāvji bagātina visus, kas pa tiem ir spiesti vazāties - daudzus arī nocietina, izkropļo vai piebeidz pavisam. man šķiet, tā īpašā suga ir airētāji.
kā cilvēks, kam ar kūkām (un ne tikai) sarežģītas attiecības bijušas diezgan ilgus gadus, gribu teikt, ka IR iespējams apstāties pie viena gabaliņa, to izbaudīt un NEGRIBĒT vēl. kā tieši līdz tam nokļūt - es nezinu, katram citādāk. reiz satiku vienu meiteni, kurai bija identiska problēma un baigi gribēju palīdzēt, jo likās, ka "es taču zinu, man sanāca!" bet tas nestrādā, jo problēma nav kūkās. (ja tas būtu par kūkām, būtu tik vienkārši). Ar "pozēšanu" es vairāk biju domājusi to nolemtību, ka "es nekad netikšu ar šo galā". fakta pieņemšana gan ir varena lieta (oo, es zinu, cik daudz nervu un spēku tas var aiztaupīt), bet airēt tik un tā vajag. :) ja pārtrauc tērēt spēkus bezjēdzīgai sevis zāģēšanai, tad paliek arī airēšanai un - jā, tad lietas sāk kustēt.
(izņemot manu mūžīgo bakalaura grādu. :D)
man vispār reizēm liekas, ka "ceļš" ir mīts, īstenībā ir tikai grāvis grāvja galā. kā Stipro skrējienā. un tu esi dzīvs tikai tik ilgi, kamēr kusties (un uz priekšu daudz ātrāk tiec tad, ja sadarbojies ar tiem, ar kuriem sēdi vienā grāvī).