bvā, pēc trim stundām jau jāceļas, lai ripotu uz viļņu. (ja kāds vēlas, droši var pievienoties.)
šodien kaut kā biju cerējis atgriezties no darba laicīgi, bet kā nu gadījies, kā ne, esmu mājās vien kādas pārdesmit minūtes.

vispār izskatās, ka šodien noliku galvu uz bluķa - piekritu doties uz franciju.
laikam jau laicīgi jāsāk mazgāt kaudzi ar darba drēbēm, kā arī jāvelk ārā visi vasaras ietērpi.

p.s. ak, kaimiņi, lai miegs jums stāv klāt, kad panckas sāks centēties.

gatavojoties rakstīt projektu, eiropas naudas apguvei, liels bij mans un dārznieka pārsteigums, kad viena no atbalstāmajām nozarēm ir kodolreaktoru ražošna.

tā jau varbut izklausās pilnīgi pareizi, ka eiropa to atbalsta, bēt, kodolreaktori starp virtuves piederumu, metāla durvju un citu lietu ražošanu, kaut kā neiederās. un ja nemaldos, tad tas ir paredzēts mikrouzņēmumiem.

šodien pirksti neož pēc vīraka, bet gan pēc mirušas radības.

i hear a fantastic function

prizmatiskās zaptes pelējusī persōnība.

jāatrod tīkos kāds nepazīstams cilvēks, kurš glīti izpauž savu dzīves domu. jāpiedāvā brīvdienas nekurienē, uz kurām līdzi ņemt kādu nepazīstamu cilvēku, kurš arī saistoši izpauž savu prāta tekstojumu, utt.
beigās kad savākušies gana cilvēki, jābrauc prom no dzīves, no sabiedrības, aizvadīt kādas pārdienas dziļos laukos pie pavarda, runājot eksistenciālu pļāpu.
ot.

tik dīvaini stāvēt blakus kokam, kuru pats pirms gadiem stādijis, un tas jau ir tik liels, ka var kādus trejus zaru vainagus kāpt augstumā.

bet vispār, fāk, ko es te daru, kamdēļ es te sēžu?
tagad ir īstais laiks, īstā gaisma, lai atrastos vēsākā vidē. dienas saule, neskatoties uz dūmaku, bij pārlieku nospiedoša.
galvai kārojas sauli nogulēt, tā lai paliek vien mijkrēslis un nakts. kad atkal saule nāk, fiksi ņemt un apgulties, lai ir tumšs, lai.

atkal veicu kaut kāda saprātības līmeņa rakstu.
kad domu kopas beigām, visu nolikvidēju.


vispār interesanti, vai tas ko norāda, ka esmu visu savu domu spējīgs izstāstīt sev, un beigās justies izpaudies, neko nevēstot tālāk par savu aprobežoto skatienu.

beidzās piens ko pieliet pie kafijas.
tagad galvenais nonorīt krūzes dibenā esošo, teflona apvaklā tērpto, magnētiņu.

.

pēc dienas nāk rīts, un atkal ir ziema.

varbūt man tomēr nevajadzētu būt riebīgam (gļēvam?) nūģīm, kurš tikai kaut ko muldās, bet ne sūda nespēj izdarīt.
varbūt tiešām, jāiegādājas liela kartōna kaste, kurā iebāzt sevi, savas domas, un kādas pekeles, lai paslēpots no apkārtējās vids, realitātes un dzīves.

mazā glāze izskatās kā traku slieku sakosta.
tas ķēma materiāls visai žiperīgi pamanās notiesāt pat 316 ņeržas traukus




varš, pie grādiem 1177 uzvedās visai līdzīgi dzīvsudrabam, ja vien neskaita to, ka traki mirdz, un ar varenām vēmina skaņām, uzlasa cinka skaidiņas, kuras sabirušas uz lejamās paplātes.



btw, šodienas vilšanās - Rududu

pirms laika kād, pilnīgā ķepļepā taisiju izmēģinājuma darbus. sanāca perfekti, tamdēļ kokiles noliku uz palodzes, lai gaida īsto darba brīdi.
gan vakar, gan šodien mēģināju īsto darbu radīt, bet nekā. kādi daudzi faļurīgi mēģinājumi ar dažādām apstākļu variācijām.
dienai nākamajai sagatavota traki kristāliska artilērija, ar kuru aizgāzt kokilei rīkli.


vispār interesanti skatīties, kā abi kaķradijumi cenšas apēst elektroķīmiskās erozijas drāti. maita atsperīga, un nekādi neizdodas to ielaizīt, lai varētu sākt rīšanas procesu, kurš visticamāk tāpat nevainagotos panākumiem.
diezin, kapēc kaķiem patīk mēģināt apēst visādas diegveidīgas lietas?

tuvākajā laikā jārada nezināms apjoms lietu lietu.

kaut kā ļoti atsita atmiņā kādrezējo murgu, kur vieglākā daļa bij tā, kad ķermenis bij atslēdzies no dzīves uztveres.
kaut ko tik riebīgi patīkamu neesmu vairs piedzīvojis.

p.s. metinātāju pulciņš - Tigļi, Migļi

dirsā diena. pāri lijušas domas un atziņas, kas to tādu padarijušas. nekas jau nav mainijies, tikai pats un citi pamaitāja garstāvokli.
kaut kur jāsaslauka optimisms rosībai, lai varu vismaz darbu padarīt, par kuru potenciāli varētu gūt kādus ienākumus.
ienākumi noteikti ka dzīvei neskādētu.

nezinu kas būs rīt. varbūt skaidrība palīdzēs, varbūt ne. bet ai, sliktākajā gadijumā, sēdēšu ar zupas bļodu, sildīšos pie radiatora, un skatīšos kā krievi nīgru aci lūr uz mani un kaut ko bubina.

kūtī ir auksts, ārā ir vēl aukstāks.
vajadzētu iet un darīt kaut ko saprātīgu, bet kaut kā galīgi negribās nodoties klabošiem zobiem un nejūtīgiem pirkstiem, kamēr pie teju nullgrādīga agregāta rīkojos, lai dabūtu caurumu alumīnioja plāksnē.
noteikti varēšu to izdarīt dienā nākamajā (šajā?), kad cerams vedīšu ciklōnu pie dakterlēdijas, un gaidīšu zvanu, par to, ka mans rūceklis atkal atguvis dzīvības sparu.
btw, man jau no mazumdienām patīk kvadrātsakne no 36, tapēc tagad laiks kādai krūzei laba padzēriena.

vakar jutos pārsteigs, kad jaucot analītiskos svarus, tur satiku safīra prizmas, konusus, un ko tik vel ne.
ā, un pārsteigumu rosija arī optiskais kabelis un gana uzmanības netrūka arī teju teleskopa cienīgai skalas aplūkošanas sistēmai, kura sastāvēja no lēcām, un spoguļiem.
pēcāk, kad vēlējos iegūt savā īpašumā navimeru, atminēju, ka somā stāv veca d-glikoze.
atkorķēju netīro, divreizparmanivecāko burku, paķēru dunci no galda. te jau grasos stumt nazi burkā, bet aitudievs, humuss. tad nu ticis pie tīra naža, ķēros nobaudīt analītiski tīru, kristālisko saldumu.
P.S. navimera spēja nonākt manā somā bij ierobežota ar morālām pogām, tamdēļ aizvietojumā guvu tādu pašu tilpumu daugdzeldmaldzidro.

tāda sūdīga nolemtības sajūta šai vakarā.
neko laikam vairs negribas darīt, nedz doties uz talsiem, nedz uz bunkuru, nedz arī uz dzīvokli, kaut ko darīt.
redzēs kas būs rīt.

rīts šas sākās ar kādiem dažiem nogulētiem modinātjazvaniem, no kuriem tomēr pēdējo sadzirdēju un atjēdzos. palūkoju pulkstenī, un kājās pielēkdams, vēstiju, ka vien desmit minūtes līdz autobusam.
piecas triecientempa minūtes un biju jau pie dzeltenā traktora durvīm.
kamdēļ šā steiga? tādēļ, ka pācpusnakts dzēruma miegos nāca atskārsme, ka manā dienas plānā eksistējošais transportlīdzeklis atrodas kādas reizes trīsdesmit tālāk, nekā biju rēķinājies.

seko kāposti, kafija, no vāģa bardačoka izvilts tiešslēgšanas vadiņš un par to krietni garāks skrējiens uz rīgas pusi.
pretim man cilvēks ar vērtiem. vārtiem piekabē. lēns.

bet nuneko, lai nu kā ritētu ceļš, volframkarbīds, vai pasaule, pamazām tuvojos LTC šrotam.
pēc mirkļa gājuma, esmu jau pie mājas, esmu iekšā, aplūkoju dzelžus.
sakraujam vāģī kas kraujams, dodamies pie kodolšķīlēja, savākt citas lietas.
tad nu pienāca brīdis tas, kad jākrauj pekeles no vāģa laukā.
verķis viens sēd zālē, drīz jau otrs, drīz trešais. atskan sirēnas, bet neskatoties uz to, zālē parādās jau nākamais aparāts.
bet ziniet ko? tas bij šorīt, vien pirms kādām stundām pāris.
...

presesnams izputināts, laiks pagājis.
tad nu radies lēmums, ka jātaisa nelegāls pasākums, zem lielās mājas esošajā r14 raķešbāzē.
ot.

dzeru pāragru (tapusi jau ap sešiem) kafiju un klausos, kā kaut kur kāds šķērē vijoli. vienkārši trakums.
...
...
... ceru, ka šodien beidzot sanāks pievekt vīna procesijas pirmo fāzi.
ā, un varbūt arī beidzot virpu sabildēt, lai kāds gribētājs varētu ielūkoties attēlos.

gluži tā.
jāpastaipās kādu laiku vēl, jātiek pie transportlīdzekļa, un visiem par pārsteigumu jādodas paveikt iekavēto.
jācer uz naktslaika produktivitāti.

bēt vispār laikam bij gara darbdiena.

uzklausīt amonjaku, paķert kājas, doties ceļā necilā, īsā.

lai tev vieglas kājas, kājas pret smiltīm, pret sauli.

šodien priekšnieks bij rōzā.
tik tiešām.
valkāja viņš rōzā kombinezonu un rōzā kreklu.

es biju traki pārsteigts.

šodien, novērkamerās varēja redzēt, kā divi āksti ar lāpstām kacējas pa antracīta kaudzi.

glāzīte apaug ar vēnām.
pienāk telefonzvans...
...