plāni ir visai briesmīgi.

dzīvot bez jebkāda plāna ir visai nesakarīgi, neko neplānojot, var arī neko nepaveikt. tiesagan, tāda sajūta, ka pēdējos laikus esmu vien tā nodzīvojis, kaut ko darot neplānoti.
šādi dzīvojot, tomēr gadās pa reizei kaut ko ieplānot un tas izraisa kaut kādu haosu prātā. tagad man ir kaut kāds plāns, un es nezinu kur likties, ko tagad labāk darīt, ko man vajadzētu sagatavot, kur man labāk būt, utt. pilnīgi tā it kā plānotu doties uz citu valsti.

ne brīdi nepamet sajūta, ka man šobrīd būtu vajadzējis kaut ko darīt, kaut ko, kas vēlāk būs nepieciešams, bet būs palicis nepaveikts.