Ir tā pretīga sajūta, ka visu laiku skrien pa dzīvi kā aptracis, apdarot kaut kādus mazos sūddarbiņus, visādus citiem nepieciešamus sīkumus un figņas, kas prasa laiku, zināmu piepūli, plānošanu, mazliet pat naudas, bet nekādu peļņu un atdevi nenes.
Mūžīgi kāds rūteris jāpieķīlē, AutoCADs neiet, kādā rozetē nav elektrības vai tā jāpārvelk, bet sīkumos, SĪKUMOS. Ne sūda tur nenopelnīt, bet ko padarīsi - visi savējie, visiem vajag, sities kā traks riņķī.
Vai es kaut ko no tā visa gribu?
Reāli?
Ne druskas.
Ne grama.
NEKO.
Un vienlaikus šķiet - nu bet kaut šaujies, nu vajag viņiem tās lietiņas, vajag.
Šodien kaut kā jūtos izbesījies.
Mūžīgi kāds rūteris jāpieķīlē, AutoCADs neiet, kādā rozetē nav elektrības vai tā jāpārvelk, bet sīkumos, SĪKUMOS. Ne sūda tur nenopelnīt, bet ko padarīsi - visi savējie, visiem vajag, sities kā traks riņķī.
Vai es kaut ko no tā visa gribu?
Reāli?
Ne druskas.
Ne grama.
NEKO.
Un vienlaikus šķiet - nu bet kaut šaujies, nu vajag viņiem tās lietiņas, vajag.
Šodien kaut kā jūtos izbesījies.