![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
Tātad, divas personiskās īpašības, kuras tagad, kad esmu sācis tām pievērst uzmanību, visvairāk traucē un iet roku rokā viena ar otru:
1) Haotiskums un nervozums [par neko, īstenībā]
2) Nespēja sistemātiski plānot savu laiku un darbību secību
Sanāk negribot piečakarēt cilvēkus, visu grābt pēdējā mirklī un pilnīgi atšķirīgos virzienos un vektoros.
:/
1) Haotiskums un nervozums [par neko, īstenībā]
2) Nespēja sistemātiski plānot savu laiku un darbību secību
Sanāk negribot piečakarēt cilvēkus, visu grābt pēdējā mirklī un pilnīgi atšķirīgos virzienos un vektoros.
:/
pret plānošanu ar godījumu - cik kas patiesībā paņem laiku. Obligātais nosacījums - nesaplānot visu laiku pilnu. Tā var darīt, bet tad jāsaprot, ka ātri vien pienāks diena vai vairākas, kurās visu dienu gribēsies/vajadzēs ņemt pauzi, jo būs bijusi pārslodze.
Čau, starp citu!
Sen, seeeeen neesi dzirdēts!
Pagaidām ar plānošanu esmu tikai bērnu autiņos - sāku uztvert konceptu un šķirstīt savu plānotāju, pa lielam joprojām paļaujoties uz savu galvu. Kādreiz tas strādāja, bet strādāja tikai tāpēc, ka pienākumu un visādu lietu bija mazāk. Tagad, kad to ir daudz, daudz vairāk, sāk rasties problēmas.
Par pārējo, it īpaši par rezerves atstāšanu es Tev pilnībā piekrītu. Pašam klibo tā rezerve. Kā plāno, tā pieplāno visu pinu un tad tiešām nāk virsū tās dienas, kad negribas neko.
Jāmācās.
Daudz.
Likās, pienāks tās 30+ orbītas, būs pieredze, izpratne, zināšanas. Nekā. Nekas ne no kā nerodas. Jāmācās vēl un vēl.