Giftig

Pēdējā laikā daudz sapņoju, bet ne par to.
bija viena sapņa epizode kur es stāvēju jūras krastā un rietēja saule. Tanī brīdī kad saule sāk grimt jūrā pati jūra kļuva par saulrietu ūdens sāka fosforicēt tumši sarkanos saulrieta toņos, un viss šis kā milzu vilnis vēlās krastā. Es atminos ka vēl nodomāju opā būšu slapjš un pacēlu rokas virs galvas jo turēju tanī kaut ko kam bij jāpaliek sausam.
Tad lielais krāsainais vilnis aizvēlās, daļēji ar man pār galvu, līdzko vilnis bija prom palika tumšs un ūdens līmeis nokrita un horizonts takā pienāca tuvāk- jūra bija pilna ar kuģu vrakiem kas spīdēja tumši zaļā fosfora krāsā. Tiem bija augsti masti un laikam arī kaut kādas ceļamkrānu detaļas ar.
Vot tāds bij mans sapnis.

pēdējās dienas kopš es atkal še, tādas dīvainas.
Es esmu skrējis sienās un aizvērtās durvīs ar galvu pa priekšu ar varen lielu entuziasmu, bet 2dien braucot no skolas ar riteni es pamodos. Un tā realitāte kur es pamodos, nebij tā kurā es ar tādu uzcītību centos ieskriet.
Respektīvi- Es sapratu ka tas ko man māca HAS nav tas ko es vēlos dzīvē darīt. Protams man patīk Dārzkopība(un man ir diploms tanī), bet šī lauksaimniecības Universitāte nemāca man to ko es vēlos.
Patiesībā mana pamošanās bij vēl dramatiskāka- es pat nezinu vai mans plās būt par ar lauksaimniecību saistītam darbonim ir maz vērts. Jā ja es paliek še NL laukos es nopelnu naudu kas konvertējot uz LV ir diezgan lai dzīvotu nevaidot(kāds nu katram ir tas ikmēneša ienākumu līmenis kas neliek vaidēt), bet es to negribu. Latvijā nav nedz tādas ekonomiskās situācijas, vai citu elles šausmu kas man liktu dzīvot patstāvīgā trimdā ārzemēs. Ned es uz to maz esmu spējīgs- pēdējo 2 rudeņu ziemu depresija to lieliski parādīja. Es esmu viens no tiem cilvēkiem kam samazinoties gaismas daudzumam(dienas garumam rudeņos) uznāk depresija, un manējā vēl ir ar pašlepkavīgām tendencēm un es nevēlos pabeigties ar pārgrieztām vēnām dušā NL. Daudz labāk es izvēlos ķīmiju un savu ābeļdārzu. bet ne jau par to šis stāsts.
Vien vārdu sakot es atzīstu ka beidzot Buldurus atskrēju uz šejieni (NL) sava pašlepnuma un spīta dzīts, pabeidzot to skolu man bija jāparāda sev un citiem ka ES šitik spēju. Nu pierādīju, un pa ceļam mammai uzsprāga galva man sākumā naudu gādājot, es nokavēju sava vectēva bēres un ar savu māsu es esmu ticies tieši 1 reizi, savās mājās esmu bijis 5 reizes. That's the way to go Robert! Hell no! Es saku.
Tātad pašlaik es meklēju citu UNI laikam ka vien te pat NL(jo citādi ir baigi sarežģīti ar stipendijām) un vainu pēc šī ceturkšņa vai arī pēc ši gada es pārtraucu savas Horticulture and business management un došos studēt ko citu.
Pašlaik domāju vienkārši sameklēt kādu business management, vai ko līdzīgu un tikt ar visu šo galā.
Kaut gan ir arī man rafinētākas izvirtības galvā, bet nu par tām es vēl paklusēšu.

eh kad nu saņemšos kaut ko šeit ieķēpāšu, sen jau nav sanācis neko prātīgu še ierakstīt. Tāpēc man domāt ka tuvāko dienu laikā būs kaut kas drusku jāuzraksta, bet tikai drusku.

kāda vācu teoloģe piedāvā pārakstīt pepiju garzeķi, jo tanī ir rasistiskas idejas. 
ā bet zini ko kas tad ir bībelē???

Zo es izdomāju ka man kā diplomētam dārzniekam ir tiesības un pienākums pārakstīt bībeli lai tā saturētu kaut minimālu loģijku un nebūtu pretrunā ar sevi visu laiku! ( Un ļoti daudz citu labojumu, 1 mozus grāmata )

Nu 95% šejienes satura ir tikai draugiem pieejams, plānoju pāriet uz privātu postu ielikšanu.
Ja jums interesē ko rakstu- komentārs šeit un es padomāšu vai es gribu jūs piedraugot.

Tie torņi tālumā ir Heineken brūža notekūdeņu atīrīšanas stacija.

Kanāls, rūpnīca un elektrolīnija.

Nepateikšu kas tas īsti ir, bet tas ir glīts.

vakarā kad lēnām sāku domāt par gulēt iešanu saņemu zvanu no S. kurš saka tā"kā tas nākas ka tevi ir grūtāk sazvanīt kā mani? pie lietas šovakar uz Bunkuru pie 3 siltumtrasēm gribi?" es protams atbildu ka kāda runa protams ka gribu!
tad kad bija pagājis laiciņš kurā nodarbojos ar visādām citādām lietām, kā ēšanu piemēram. ņemu savu blašķīti uztankoju ar ellīgi saldu piparmētru tēju un dodos naktī uz notikumu epicentru, kur tiekos ar S. naskā solī dodamies uz lībiešu ostu, kur sagaidām elektrificēto zirgu tramvaju un dodamies pāri visuma galvenajai upei, tālāk pa mazajām un ne tik mazajām ielām uz bunkuru pie 3 siltumtrasēm.
šoreiz bijām lietišķi un devāmies uz caurumu sētā, tieši gar sarga būdu, tā teikt nav ko lieki malku cirst. teritorija mūs pārsteidza ar nepatīkamu un baltu substanci- sniegu, daudz sniega. neesam mēs nīkuļi, tāpēc ķērāmies pie lietas un sākām brist, bridām ilgi ilgi un aizbridām galīgi pareizi- uz bunkuru. pie bunkura konstatējām diezgan nepatīkamu lietu- uz to veda sniegā izmīta taciņa...
kad bijām veiksmīgi tikuši iekšā un nokāpuši bunkurā atklājās nākamā nepatīkamā lieta- tajā zog krāsaino metālu! un brangi zog- apgaismes vadi, dīzeļģeneratora daļas, dozimetru korpusi, dažādi mēraparāti, tas viss un daudz kas cits ir krituši par upuri metālzagļu ķetnai." lai viņiem nokalst viņu mantība un pirksti paliek līki un kleini!!!!! mūžam lai pār viņu galvām LĀSTS!!!!" kad pirmais naids bija aprimis sākām lēnām un rūpīgi izstaigāt bunkuru priecājāmies par vēl esošajiem CA plakātiem pie sienām un to ka viss vēl nav izzagts- dabūju redzēt pāris pa visam dīvainus Geigera skaitītājus, kaut kādus katlus, un lauka telefonus. un tā joprojām un tā tālāk. kad bunkurs bij apskatīts un izložņāts un gāzmaskas uzlaikotas, jā atzīstos padevos kārdinājumam uzlaikot gp-5m. nācām pie mazliet nepatīkamās atskārsmes ka pēdējie elektrificētie zirgu tramvaji būs nolikušies depo staļļos gulēt, un ka mēs gluži nejūtamies tik supper kruti lai ar kājām ietu pāri gandrīz visai Rīgai slepenās pentagrammas zīmes veidā kā protams iet ceļš no notikumu epicentra līdz bunkuram pie trīs siltumtrasēm.
mož ejam gulēt ierosināja s, uz ko es atbildēju ka man ir pa maz drēbju un es nosalšu, termometrs pie sienas rādija tikai6 celsija grādus pašā siltākajā telpā. izlēmām par kompromisu- dzērām piparmētru tēju un grauzām S. magoņmaižīžusausiņus, nu īsts post apo paēdiens. tajā brīdī kad mūsu ekspedīcijas trešais biedrs K. iekabināja savu īpaši spožo lukturīti lampas vietā palika pa visam omulīgi. apkārt tumšs un kluss mēs 3 sēžam bunkurā ārā ziemā sniegs, nu gluži kā būtu bijis atomkarš, cilvēce salst savās drupās, bet es ar dažiem citiem laimīgajiem sēžu telpā kurā esošo gāzmasku pietiktu visai Kuldīgai. mīlīgi.

kad tēja bij padzerta un un sarunas izrunātas vēl pāris reižu izstaigājām visu bunkuru, izpētījām plakātus un bildes, izcilājām viss dažādāko civilās aizsardzības aprīkojumu.
pašās beigās veicām cēlo bunkura glābšanas akciju- noslēpām visus instrumentus ko izmantoja metālzagļi.

un tad tik pat nemanāmi kā nākuši pametām bunkuru.
nobeigumā teikšu tā, kas gan var būt labāks par skolu otrā rītā ja visa nakts ir pavadīta bunkurā?
man visi augļkopības izdales materiāli izskatījās pēc CA instrukcijām.

kopumā ļoti jauks bunkurs... bija tas, pirms to izvaroja. šņuk.

jau atkal apmeklēju lielo objektu
izmantojot izdevību ielīdu tā ventilācijas sistēmā.
man par pārsteigumu vienas durvis tur bija aizstātas ar matraci.
diez kā matracis ir nonācis administratīvās ēkas bēniņos, pie tam iekšs ventilācijas sistēmas.
atradu arī otru kino istabu- tur ir divi monstrozi filmu kino projektori- ar 3 objektīviem un paši ir kā milzu skapji, tiem pat ir atsevišķi ventilācijas pieslēgumi, lai dzesētu lampas, laikam.

nu ko ar nepacietību gaidu savu nākamo iespēju pavazāties pa 4 stāvīgu ēku, kas ir gandrīz neskarta kopš 1989. gada.

Biju bradāt.
lieta tāda saņēmu zvanu, "Zini šodien laikam 3 ir iešana uz rūpnīcu TTPKZ"
nu lūk protams ka man piezvanīja vēlāk kā vajadzēja un es devos uz turieni triecien tempā skriešus(braucot ar trolejbusu), esot pie objekta teritorijas es uzvaniju savam kontaktcilvēkam, kurš man deva norādes kur ir jāiet un kur es varu lekt pāri sētai, jā pastaiga bija īpašnieka pavadībā un saskaņota.
tad nu lūk pārlecu pāri sētai un devos iekšā pa parādes durvīm, un tad pa trepēm lejā patvertnē. varu teikt ka tā patīkami pārsteidza ar savu tīrību, un siltumu.
jauki bija tas ka tai laikā kad klīdu pa bunkuru es atradu ne vienu vien kolēģi ar ko sasveicināties.
galu galā pavadīju kādu 1,5 stundu bunkurā staigājot, cilājot un apskatot viss visādu bunkur stuf.
so spēks stihiskos un spontānos bradājumos!

pat īsti nezinu ko rakstīt, jo palasot citu ierakstus sapratu ka man ir paveicies vakar.
laikam atmetīšu sākotnējos plānus par bradājuma aprakstu. būšu lakonisks- bija jauki, tikai tā mežonīgā staigāšana....
nezinu vai tas ir labi tā teikt, bet cilvēki mēdz nogurt viens no otra un reizēm viņiem gribas būt vieniem pašiem ar sevi un saviem kukaiņiem galvās.
viss maz man tā bija, un tas bija viens no iemesliem kāpēc izšķīda manas un E. attiecības.
un arī mani diezgan bieži skumdina fakts ka es palieku mājās, vai nu pilna transporta dēļ, vai arī tāpēc ka tā ziņa līdz manīm neatnāca.
tomēr to var novērst, tas gan ir diezgan nepatīkami un mokoši, bet es to cenšos darīt- tas ir iemācīties bradāt vienam. jo ja ir iespēja to vajag izmantot, lai arī ta ir 3 naktī triekties uz otru Rīgas galu ar riteni, līšanu pāri sētai blakus policijas mašīnai un zaglīgu pārvietošanos pa teritoriju.
nezinu, vai nu baiļu centri galvā notrulinās, vai arī āda kļūst biezāka, bet nu tas nav tik nepatīkami kā bija agrāk.
nu lūk tāds bradājošs ieraksts sanāca.

kaut kāda jokaina vājprāta dzīts izdomāju ka gribu ip-46 pārbūvēt par kip-8 veidīgu verķi.
praksē tas izskatītos aptuveni šādi

tas ir kips- mans mērķis
bet šis ir ip-46, jeb tas ko es pārbūvēju

manējais gan ir parastais bez tiem diviem ventiļiem augšā.
bet kas man ir jāizdara?
jāievieto skruberis reģeneratīvās patronas vietā un jāuzkonstruē viss o2 padeves mehānisms, kas būs sarežģīti.
bet ja izdosies tas būs lielisks frankenšteina aparāts.
vai arī elegants veids kā nomirt, fatāla faill gadījumā.

biju bradāt(vietām brist), sastapu skaistāko šīs ziemas apkures krāsni, bunkuru Rīgu, un vēl daudz ko. ak jā skola sākas 4.5h Bļeģ

ir jau kurā diena kad neguļu kā pienākas. spēlējos ar gēgernieku, un kopā ar K. besamies ka dzīvoklī nav nekā radioaktīva. demit.

mūsējais gan ir mazliet aphabārīts, bet tas netraucē tam strādāt.

šīs ziemas skaistākais sniegavīrs, celts 1 ziemasvētkos uz rūpnīcas jumta. Diezgan dižas rūpnīcas, tā ražoja kaut ko ko var pārbūvēt par sulu-spiedēm, vai šmigas aparātiem, un kas nu noteikti bija katrā sevi cienošā padomju pilsoņa dzīvoklī. ps tā ir pie upes.

nu ko gribēju uzrakstīt ūber neizstāstāmi episku ierakstu kurā koncentrētos uz savām izjūtām, domām, un refleksijām par savu pagātni. tomēr viss kas ir un būs ir tajā bildē.

iedvesmojoties no i-neta plašumiem novēlu daudz ........(ievietot vēlamo/tīkamo), Mārtiņam, Mārcim. miroņu ķēniņam gan nevēlu.

ļāvos tam kaifam pārpublicēt, mūsu tautas dižā dzejnieka veidenbauma gara darbu.

kārtojot māju uzgāju savu mīluli  jauks snorks jauks snorkijs

bļaha ha hā biju bārā bet ne bunkurā labprāt būtu bunkurā bet biju bārā kas gan nesamazina manu vēlmi pēc bunkura bet es dabūju tikai bāru bet bunkurs būtu bijis nesalīdzināmi labāk bet nē tikai bārs bija mans bet bunkurs būtu bijis super bet bija tikai bārs...
ak jā un vēl alus.