Pilota memuāri.

Ir lietas, kas runā tūkstošreiz skaļāk kā vārdi. Un atjaunotā Motormuzeja ekspozīcija ir viena no tām, cita starpā pastāvīgi dzenot naglas arī Padomju kultūras zārkā.
Visvairāk, šķiet, ar vienu spilgu ekspozīcijas eksemplāru divās versijās - BMW 326:



Viens kā bildē, otrs - kā Padomju savienībā. Šķiet, ka tāds kļūst viss, kam tikušas klāt līkās padomju roķeles. Sākotnēji ir grūti aptvert, ka tas, uz ko skaties, ir viens un tas pats auto! Pobedas (Paražeņijas?) motora reste, Moskviča lukturi, oriģinālie BMW hromētie elementi aizstāti ar Zaporožeca daļām, pakaļa izgriezta no kkādas Volgas. Respektīvi, frankenšteins. But the devil is in the details - varētu ticēt leģendai, ka, redz, pēc kara jau grūti, pēc kara nekā nav, tāpēc katru Kurzemes katlā palikušo transportlīdzekli ekspluatēja, cik ilgi vien bija iespējams, to kaut kā pielabojot, un akmēsmazie nabadziņi. Ja vien tas būtu tā. Instrumentu panelis šajā ķēmā ir no Žiguļa, vidū pārzāģēts pušu, lai atbilstu pēc izmēriem! Tā kā Žiguļi Padomju savienībā parādījās 70to beigās, tas ir darīts ne ātrāk kā tajā desmitgadē, nevis uzreiz pēc kara. Kādam ir jābūt naidam, lai pēc šādām ķirurģiskām operācijām tomēr saglabātu draņķa fašistu BMW oriģinālās emblēmas un pasi motortelpā.

Katru dienu šo stendu apmeklē desmitiem un simtiem cilvēku. Un katru dienu tas stāsta savu stāstu. To pašu stāstu, kas man visspilgtāk iespiedies atmiņā no [kādreiz] greznā Stabu ielas dzīvokļa, kurā remontējoties, zem griestu kaļķa kārtām aklājās kādreiz nodauzīto, krāšno dekoru pēdas. Un pastāstiņš par krievu virsniekiem, kas tos vijebonus metodiski esot dauzījuši nost visur, kur vien izmitināti.

Kaut kas fascinējošs ir USSR melu impērijas sistemātiskajā absurdumā. Bet naids pret visu un visiem, kas vien var, prot, grib un pat varbūt tikai iedomājas, ka var dzīvot labāk, šķiet visuresošs.



Respektīvi, še jums bilde ar tramvaju Jāņa Asara ielā pie Pērnavenes.

Prātā joprojām spilgti palicis tas mazais fragmentiņš (aptuvens citāts) no diskusijām ar kuzbas:

- Bet zini, kas ir dīvaini?
- NjuNju?
- Viņiem tais kartēs (domātas PSRS laika kartes, dokumenti), teiksim, dzīvojamais kvartāls, kad to uzliek pa virsu GoogleMapšiem, vēl tā kā daudzmaz atbilst, bet, vot, lokatora daļa - pilnīgi garām.
- :))) :D

Tas mirklis, kad izaugusi paaudze, kura demokrātiju un informācijas patiesumu uztver kā kaut ko pašsaprotamu un fundamentālu, kas ir gan tāds mīlīgs naivums vienlaikus, gan arī apliecina, ka mēs tomēr piederam un vienmēr esam piederējuši Rietumu pasaulei - atļaušos teikt -, šīs planētas civilizētākajai daļai. Ne bez saviem zemūdens akmeņiem, protams.
Ilustrējot. J. Janševska "Bandavā" Liesmas 1983.g. versijā, citātus no kurām mēs tovakar mētājām kā granātas, iespiestas uz tik sūdīga papīra, ka to varētu spraust mazmājiņā uz nagliņas, jo kāpēc gan lai cilvēkam Padomju Savienībā būtu kāda vērtība, kamēr plakāts ar āriešu paskata jaunēkli un propogandas saukli 'Gotov ļi ti k trudu i oboroņe SSSR?' ir drukāts uz pilnīgi citas klases un kvalitātes papīra un krāsām.

Dezinformācija, meli, rietumu pūstošā kapitālisma (kuru dižā PSRS, bez šaubām, satrieks iekš WW3!) gānīšana un sociālisma slavināšana bija pilnīgi neatraujama PSRS ikdienas dzīves sastāvdaļa. Tāpēc jebkuram vecāka gadagājuma cilvēkam šo pastāstot, uzreiz dzirdama ķiķināšana. :)