Redz, augi jau arī nemaz nav tādā sajūsmā par to, ka kāds lops, lielāks vai mazāks, tos tūdaļ ņems un locīs iekšās. Bieži vien tie pat izstrādā savienojumus, kas tos padara negaršīgus, indīgus vai arī izaudzē visādus ērkšķus un citus traucēkļus apēšanai. Ir pat ļoti sarežģītas sistēmas - dažām akācijām ir lieli, dobi ērkšķi, kuros dzīvos skudras. Šīs skudras, savukārt, aizstāv savu mājvietu un kož tiem, kas sadomā mieloties ar akāciju.

Tāpat zināms, ka augiem piemīt iekšējais pulkstens (ir vairākas reakcijas un norises, kas norisinās cikliski ar periodu 24h). Bija aizdomas, ka augi "negaršīguma vielas" neizdala visu laiku, bet tikai brīžos, kad "jūtas apdraudēti". Tādēļ bija loģiski pieņemt, ka arī šis process varētu būt saistīts ar diennakts ritmu.

 Lai to par to pārliecinātos, varēja izdalīt specifiskās augu aizsargvielas (jasmonskābi un citas vielas) un salīdzināt tās daudzumu augos dienas laikā, bet pētnieki izvēlējās elegantāku veidu. Telpās ar kontrolētu gaismas režīmu (12h gaismas, 12h tumsas) audzēja augus un sprīžmešu kāpurus. Tad kāpurus uzlika uz augiem un vēroja 72h. Ja kāpurus, kuriem bija diennakts gaišais periods, augiem pievienoja tad, kad augi "domāja" ka ir diena, kāpuru bojājumi bija daudz mazāki kā tad, kad augi "domāja" ka ir nakts. Tad audziņi tika nograuzti gandrīz pa tīro. Tātad augi palika negaršīgi pa dienu, bet pa nakti, kad kāpuri nebija aktīvi, aizsargvielas netika ražotas.

Uzskatāmībai skat. bildi