Kādu brīdi atpakaļ vīterotavā virmoja somu ornitologa bildes un video par lielo zīlīti, kas izrēķinās ar ķeģi un izēd viņa smadzenes.
Kā vēstīja novērojumi, visā sīkputnu barā bija divas līdz trīs huligānes, kas bija iecienījušas "sist mazākos".

Tomēr šis nav brīdis, kad jāsāk atsvaidzināt atmiņā Hičkoks un steigt iegādāt kaskas, jo kā raksti ziņo, Ungārijā pāris gadus atpakaļ tika novērotas zīlītes, kas pie bada ēda ne tikai mušas, bet arī sikspārņus. Tomēr pēc tam, kad pētnieki piedāvāja zīlītēm citu barību, sikspārņu slaktiņi izbeidzās.

Tātad, ja jums šķiet, ka zīlīte jūs pie mājas sagaida ar badā zvīļojošu aci un uztrin knābi pret ceriņkrūma zaru - izlieciet takš putniņam barotavu!

Šīs zināšanas nav bijušas slēptas arī vēl agrāk. Jau mūsu dzīvnieku aprakstu tēvs Alfrēds Brēms par zīlēm teica šādi:
"Zīlei zināmā mērā piemīt visas dzimtas locekļu īpašības. Tā­pat kā tie, viņa ir mošs, nemierīgs, ārkārtīgi dzīvs un nepagur­stošs, ziņkārīgs, darbīgs, dūšīgs un uz cīņu kārs putns. Viņas balss ir parastais „citt" vai „sitt", ja draud briesmas, tad pievieno biedi­nošu ,.terrrr", izbailēs liek sākumā arī „pink, pink", maigas jūtas izteic balsieni „vidi, vidi". Dziedājums ir vienkāršs, bet tomēr nav nepatīkams, „skaņas", saka Naumans, „ir dzidras kā pulkstenītis", apmēram kā „stiti, sicicidi" un „sitidn sitidn". Lai ar' sabie­driska, zīle ir nesaticīga, ja pat ļauna ar vājākiem. Nožēlojami bailīga viņa ir, kad draud briesmas, viņa izturas kā neprātīga, kad tā pamana plēsīgu putnu, un izbīstas, ja dzird šņācošu skaņu vai ja met gaisā cepuri, ko viņa tad notura par vanagu, bet kā slepkava tā uzbrūk katram vājākam putnam un nonāvē to, ja vien tas viņai iespējams. Viņas pašas sugas vājiem un slimiem tā uz­brūk bez žēlastības un tik ilgi tos moca, kamēr tie nobeidzas."

BRĪDINĀJUMS: zem saitēm asiņaini skati.