Jā, fascinējoši.
Zirgs, kas seko minētajam jūzerim, savā kumeļa prātā tiešām ņēma un ticēja, ka jūzeris dikti plaši orientējas visā minētajā. He...

Šaubos par pieeju: sagaidīt akad. citēšanas standartus blogā. Arī personīgi nenorādu citātu autorus vairumā gadījumu, jo šādā medijā man tas nerūp - tas ir personisks piezīmju blociņš ar iespēju parādīt arī citiem. Domāju, ka tas visvairāk atkarīgs no autora ambīcijām, - jo lielākas bloga autora ambīcijas uz "nopietnu" blogu, jo augstāki standarti.

Piekrītu, ka akadēmiskas citēšanas standartus šeit prasīt nevajadzētu. Tavā gadījumā parasti ir skaidrs, kur tu citē kādu citu. Šajā gadījumā, vismaz man tā šķita, tas nav tik nevainīgi, ko apliecina arī teiktais komentāros par tekstu izvēli.

Starp citu, te "maigāka", bet līdzīgā tradīcijā ieturēta eseja

http://www.paulgraham.com/philosophy.html

Paldies, brīvākā brīdī izlasīšu.
Par saturu vispār - es, protams, piekrītu, ka būtu jālasa Kānemans utt., tomēr nav saprotams, kamdēļ jākļust tik aprobežotam kā mindbound citētā bloga autoram.

Divu tradīciju sadursme. Viena novērtē vēsturisko autoritāti (Platons &etc.), otra to atraida. Līdzīgi kā ar continental vs. analytical skolām. Patiesībā, protams, noderīgas var izrādīties abas, bet konflikts, šķiet, ir par to, kāds ir to statuss, t.i., autors vēlas pasvītrot, ka vēsturiskā skola nevar pretendēt uz truth-claims, jo metodes ir balstītas uz vēsturisku, fiksētu tekstu analīzi, kamēr "jaunā" metode inkorporē jaunākos zinātniskos atklājumus par apziņu, kognīciju etc. Man ir aizdomas, ka šāda iebilde ir salmu maiss. If one reads Greats at Oxford, one does not pretend to learn about actionable intelligence, but rather - our intellectual inheritance, errata included.

Šī "jaunā" metode nav neko jauna - lielākā daļa pagātnes filozofu ir darbojušies ar pilnīgi apdeitotu priekštatu par attiecīgā laika zinātni (sākot no Platona un beidzot ar Raselu). Ar zinātni nesaistīt filozofija drīzāk ir kaut kāda vēsturiska aberācija. Tā pati vēsture arī lieliski parāda, ka līdzīga veida sava prāta ierobežošana beidzas ar dažādu velosipēdu izgudrošanu.

Stoiķi, Augustīns, Nīče, Kirkegors, Sartrs, utml ir vēsturiskas aberācijas?

Stoiķus gan velti pieminēji (filozofija = loģika + fizika + ētika). No stoiķu skatu punkta būtu visnotaļ muļķīgi spriest par to, kā dzīvot, iekams nav iegūta skaidrība par to, kā kosmoss iekārtots. Bez fizikas no way.
Ne viss, ko sarakstījis Augustīns ir filozofija. Pārējie, nav šaubu, drīzāk ir izņēmums, kas tikai apliecina manis teikto. Visi trīs principā ir (nav šaubu, jaudīgi) publicisti. Tā ka neredzu iemesla atkāpties no teiktā.

Vēl derētu pieminēt klasisko motīvu, ka Sokrats vienubrīd atmet roku un atsakās no zvaigžņu pētīšanas (astronomijas) , lai pievērstos pats sev un cilvēkam kā tādam (ētikai) .

Taisnība, ir tāds motīvs. Tikai, pirmkārt, ar to tiek uzvērts, cik ļoti Sokrats izlece no tradīcijas. Otrkārt, var jautāt par šī stāsta statusu. Kājas tam aug, šķiet, no Cicerona. Pamats tav varētu būt noteikts Platona "Faidona" lasījums. Vēl, protams, ir arī citur sastopamas norādes ("Apoloģijā" un varbūt arī "Faidrā"). Lai kā arī to interpretētu, uz sava skolnieka un tālākās tradīcijas fona tas tomēr ir zināms izlēciens.

Šķita nedaudz dīvaini lasīt šādu izteikumu iz raksta: "I hadn't read the books we were assigned carefully enough. I'd give Berkeley's Principles of Human Knowledge another shot in college. Anything so admired and so difficult to read must have something in it, if one could only figure out what." Nez kāpēc man šķiet, ka viņš joprojām nav atvēris šo grāmatu, jo Principi ir viens no vienkāršākajiem un vieglāk saprotamajiem jaunlaiku tekstiem.

Protams, es saprotu, ka ir dažādi domāšanas stili un jebkur var sastapt cilvēkus, kas spēj tvert abstrakcijas, bet nespēj interpretēt un saprast tekstus. Mana lielākā problēma, ka bieži vien sanāk pārpratumi, kad, piemēram, attiecībā uz noteiktu zināšanu loku tiek attiecināti pieņēmumi par progresu u.tml. No šādas nespējas saprast kontekstu, bieži vien rodas slikta filozofijas vēstures/dabas filozofijas/dabas vēstures izpratne. Un, cik nu esmu skatījies, neviens nopietni neņem vērā vigisma pieeju. Turklāt parādās arī pārpratums, kāpēc vajag lastīt filozofijas vēsturi. Nejau tikai tāpēc, lai iegūtu kaut kādas pārlaiciskas zināšanas, bet gan lai saprastu to, ko dažkārt dēvē par "tagadnes vēsturi", proti, redzēt, ka daudzu pašsaprotamu pieņēmumu vēsturi, konstrukcijas etc. Domāju, ka, piem., scientistiem vajadzētu apgūt to, kā, piemēram, Boila un Hobsa diskusijā radās zinātnes un eksperimenta saistība (kas nav pašsaprotami). Tad arī nerunātu pašizdomāta progresa kategorijās. Tas ir punkts viens. Otrs punkts, ir tas, ka pirms iegrimt runās par objektivitāti, zinātniskumu, vispārnozīmību u.tml. vajadzētu analizēt pašiem savu retoriku no zinātnes socioloģijas perspektīvas. Tad varētu redzēt, ka, piem., Kūna incommensurability var skatīties ne tikai diahronā, bet arī sinhronā aspektā - cita valoda, noteiktas prakses un metodes, kas vieno dalībniekus u.tml. Līdz ar to nav obligāti vienmēr jārunā par vislabāko vs citi pieeju.

Īsāk sakot, man galvassāpes izraisa scientistu un redukcionistu retorika un nevis pētniecības metodes per se .

Jā, piekrītu.

Te ir otra galējība:

"Ja svētie raksti kādam ir ar patiesības autoritāti, tad skatīties, teiksim, uz septiņām radīšanas dienām no zinātniskā skatpunkta un zinātniskās izpratnes par patiesību ir gaužām nepareizi. Tāpēc ne visai prātīgi ir tie zinātnieki, kas Rakstos pausto noraida no zinātniskās perspektīvas (augšāmcelšanās un zinātne nav pretrunā viena ar otru, tie ir divi pavisam citi līmeņi), un ne visai prātīgi ir tie kristieši, kas uz septiņām radīšanas dienām skatīsies kā uz zinātnisku faktu (ņemot vērā, ka modernais zinātniskums ir trīs, četrus gadsimtus vecs). Patiesība jau ir viena, bet sliktie zinatnieki ir tie, kas zinātnisko patiesību absolutizē, proti, daļu sajaucot ar veselumu, vēloties visu pakļaut tai." http://klab.lv/users/kirkegors/275664.html?mode=reply

-- Patiesība ir viena, t.i., viss, kam es ticu ir patiess. You can have your cake and eat it too.

Te viss var būt nedaudz sarežģītāk, ja runā par ticības un zinātnes attiecībām. Ironiskā kārtā tieši šodien nācās uzstāties par Spinozas Tractatus Theologico-Politicus <.i>, kas faktiski ir par nošķīrumu starp ticību (plašā nozīmē - var būt jebkas, kas kopienā pilda sociālas vai politiskas vienības f-ju) no filozofijas/zinātnes, kas nodarbojas ar patiesību. Pat varētu piekrist vispārējai Spinozas tēzei, ka mēs varam viegli apgāzt Bībelē klāstīto no zinātniskas perspektīvas, taču šajā gadījumā tas, ko mēs palaidīsim garām, ir veids, kā politiskā iekārtā funkcionē ticība (ne vienmēr no reliģiskas perspektīvas). Piem., es varu fanot par futbola klubu A, kas mani vieno kopībā ar citiem faniem, taču nevar teikt, ka kluba f-ja tāpēc ir patiesa vai aplama (kas teorētiski ir zinātnes mērķis). No šāda skatupunkta var pieņemt, ka zinātne nav pretrunā ar reliģiju v.tml. Taču no otras puses - ir jāpieņem, ka reliģija tāpēc nevar neko paust par zinātnes patiesībām, bet attiecas tikai uz iztēli.Un - ja ticība nepilda vienojošu f-ju sabiedrībā, no tās vajag atteikties.

Socioloģiski, protams, reliģijai ir nozīme. Arī indivīdu izvēles diktē reliģiska pārliecība, arī uz terorismu. Tas tomēr nenozīmē, ka zinatne un reliģija ir tikai "patiesības" divas daļas. Abi fenomeni, protams, "eksistē", bet pretrunas nevar atrisināt par labu abiem. Piem., tu vari fanot par futbola klubu A, bet ja tu apgalvo, ka tas uzvarēja čempionātā, lai gan "patiesībā" tas izkrita no pirmās divīzijas, tad nevajadzētu vainot "zinātniekus", kas norāda uz zināmām evidences problēmām. "Augšāmcelšanās un zinātne nav pretrunā viena ar otru". OK, Betmens, Spaidermens un Sprīdītis arī nav pretrunā.

Ideja tieši ir tāda, ka, piemēram, izmantojot piemēru, kristietības loģikā zaudējumu ir iespējams invertēt par uzvaru, neskatoties uz visām zinātnieku evidencēm. Un vēl svarīgi ir tas, ka bībele nav grāmata, kas vienkārši pielādēta ar zinātniskām patiesībām, vēlreiz usverot, ka izpratne par zinātniskām patiesībām dzima daudz vēlāk par bībeli un tās sarakstītāju laika izpratnēm par patiesību, utt ("fakts" vēl nebija izgudrots un tā).
Pēc kristietības loģikas un ticības izpratnes tieši ir ļoti svarīgi, ka mēs nekad nevarēsim zinātniski pierādīt, vai Nācarietis tiešām ir dzīvojis, darījis to, ko darījis, utml, jo ticība svētajiem rakstiem (to autoritāte) nozīmē arī to, ka mēs ticam, uzticamies tiem cilvēkiem, kas šos rakstus rakstījuši, un viņus arī nevar noreducēt uz iztēli, katrā ziņā, zinātnisko patiesību paušana viņiem nebija ne tuvu padomā, bet vienlīdz tuvu nebija situācija, kurā viņi brīvā brīdī apsēžas un domā "tā, tagad es uzrakstīšu moralizējošu stāstu par Dievu un pasaules radīšanu (lai nodrošinātu sociālo kartību, sociuma vienotības sajūtu/izskaidrotu mums apkārt redzamo pasauli, utt") . Turklāt evanģēlijos Jēzus gana bieži atkārto, ka svētīgs tas, kurš neredz (nav redzējis/nepieprasa zīmes, pierādījumus, utt), bet tic.

Un te interesantais, principā, ticīgs cilvēks, kas neko nav sajaucis, sakot "Es ticu, ka Dievs radīja zemi, to veica septiņās dienās, utt" neko nerunā par faktiem, zinātniskām patiesībām, utt, viņš runā apvisam citā līmenī. Jāuztraucas, protams, tad, kad viņš to sakot, domā zinātnisku patiesību un faktu. Un te man pašam jautājums, vai viņš vienlaicīgi var teikt "Es ticu, ka blā blā" blakus "Piekrītu hipotēzei, ka visums radās lielā sprādziena rezultātā" . Iespējams, ka otrais teikums viņam nebūs diez ko svarīgs (jo tā ir hipotēze, cilvēku spekulācijas, utt). Nu un. Man liekas, ticīgam cilvēkam tas nebūs diez ko svarīgi, viņam teiks "bet evolūcija visas sugas ir veidojusi dabiskās atlases ceļā!", viņš varbūt viekārši atbildēs "nu labi, varbūt, iespējams", pēc reliģijas loģikas viņš tikpat labi varētu pieņemt, ka Dievs dabā pēkšņi ir izdomājis ielikt dažādas viltīgas zīmes un likumsakarības, kuru atklāšanas rezultātā cilvēks sāktu izdarīt secinājumus, kuru blakusprodukts būtu zināma viņa ticības apšaubīšana, reliģiozais cilvēks to varētu identificēt kā Dieva pārbaudījumu, jo, iespējams, viss īs piedzīvojums ar likumsakarībām un secinājumiem un šaubīšanos viņam atgādinātu, ka zinatniskie fakti is not the real point in your authentic faith un ka viņa ceļā uz labu un ētisku dzīvi pretīm Dieva valstībai tie ir slightly irrelevant. zinātnieks/vēsturnieks/bībeles arheologs varētu izpētīt vissīkākās nianses - ar kādām zandalēm staigājuši Jēzus mācekļi, kur Jēzus varētu būt gājis nokārtoties, bet tam nebūs nekāda sakara ar viņa ticību un religious commitment, visiem šiem faktiem priekš autentiskas viņa ticības būtu jābūt visnotaļ nerelevantiem, tikai kā fona troksnim, nevis kā kaut kādam sufficient and necessary ground.

Ironiski, ka no Spinozas skatupunkta šāds Bībeles lasījums varētu būt labs iztēles piemērs. Turklāt nesaprotu, kāpēc ar reliģijas palīdzību ir jāmēģina kaut kādā veidā apšaubīt zinātni. Šajā gadījumā tā ir vienkārši savas kompetences robežu pārkāpšana.

Turklāt, man šķiet nekonsekventa pozīcija - apzināti vai neapzināti pieņemt konstruktīvistu tēzes attiecībā uz zinātni un "faktiem", bet tajā pat laikā runāt par Bībeli, ticības saturu, tās vēsturi, interpetācijām kā tādu, kas nav sociāli vai citādāk konstruēts.

Taisnība, ar reliģijas palīdzību nevajadzētu apšaubīt zinātni. Ja ticīgais saka, ka zinātne lago tāpēc, ka zinātne, piemēram, nevar izskaidrot augšāmcelšanos, tad viņš lago. Ja ticīgais saka, ka gripas vakcīna "ir pret Dievu", tad viņš lago. Piemēram, tas pats Kirkegors nesaka, ka objektīvas zināšanas, zinātnes centieni, utt, ir slikti un pret Dievu, un apšaubāmi no reliģijas perspektīvas, gluži otrādi, lai jau viņi cenšas, jo, no vienas puses, lai vai ko viņi uzzinātu, viņi tāpat visai maz 'atšifrēs Dieva plānu', otrs, ja viņi savu pētījumu rezultātā var mazināt citu cilvēku ciešanas, kāpēc ne, un trešais - ka lai vai kā tiktu slavētu objektivitāte un zinātniskums (ko viņš sauc par world-historical thinking, jo Hēgelim bija gan vēsture disciplīna kā tāda (cilvēku darbības vēsture), gan dabaszinātnes kā gara darbības un attīstības vēsture) , tas nekādā ziņā nevar un nedrīkst tikt stādīts kā pirmais un prioritārais, jo Kirkegoram svarīgāks ir ētiskais un subjektivitāte, t.i. lai jau pēta un rosās, bet lai neaizmirst par sevi, ētisko un neizšķīst into the generality and world-history, proti, viņa attieksme vienkārši ir tāda, ka zinātne neglābs cilvēku un ka zinātne nav izšķirošais, jo viss attiecībā uz wold-historical ir only an approximation, kurpretī, teiksim, reliģiozajā un ētiskajā sfērā ir konkrētība un certainty. Tas arī viss, un viņš vienkārši kritizē pozīciju, kurā zinātniskums un objektivitāte tomēr tiek likta pirmajā vietā, un kritizē arī to, kad viss tiek pakārtots zinātniskajām patiesībām un zinātniskajai/vēsturiskajai atziņai, aizmirstot un noreducējot cilvēku pašu. Proti, pret to, ka zinātne varētu radīt aplamu un izsmeļošu priekšstatu par sevi pašu.
Cits ir tad, kad zinātne vēršas pret reliģiju, tad, protams, reliģiozajam cilvēkam kaut kā jāaizstāvās un šāda aizstāvēšanās varētu arī izskatīties, kā 'zinātnes apšaubīšana' .

Kas īsti ir sociāli konstrēts? Viens, ka mitoloģija/reliģija organiski ('dabiski'?) izaug un veidojas kā kāda sociuma sastāvdaļa, bet pavisam kas cits, ja Kims un banda speciāli izdomā (konstruē) it ka pseidomītus par dižā tautas vadoņa piedzimšanu, kur viņam runā putni, uzspīd saule, utt, ko tauta attiecīgi ar laiku kaut kā arī pieņem. Līdzīgi ar t.s. staliņlaiku dainām, kas apdzied labo dzīvi kolhozā - tās ir 'konstrētas', bet 'īstās' dainas, manuprāt, tomēr ir mazāk konstruētas, nebija. Tāpēc jautājums, kurā no šiem abiem īsti iederētos zinātne kā disciplīna, metode, utml.

Zinātne nevēršas pret reliģiju, jo tās pētījumu lauks ir pavisam cits. "Vēršanās pret" var būt tikai tad, ja reliģiozs (vai - jebkurš nekompetents) cilvēks mēģina sniegt skaidrojumus par to, kas ir zinātnes tiešā kompetencē. Vienīgais jēdzīgais pamatojums, kāpēc vērsties pret reliģiju, manā skatījumā, ir tad, ja veids, kā tā funkcionē, apdraud sabiedrību utml.

konstruēšanu pieminēju tikai tāpēc, ka bija norādīts, ka tad un tad nepastāvēja zinātniski fakti v.tml. un no tā tika atvedināti secinājumi.

"ētiskajā sfērā ir konkrētība un certainty"

Demonstrably false. Ethical dilemmas exist for a reason.

kristietībā pēc idejas nevajadzētu būt sevišķām problēmām ar ētiskajām dilemmām. ir skaidri norādījumi un skaidri pausts, kādai attieksmei attiecīgajā situācijā vajadzētu būt.

Kas tā par tādu abstraktu "kristietību"?

Kristietības ideja par ētiku ir balstīta rakstos. Rakstos ir pretrunas. Seko piemēri

Par palīdzēšanu citiem:
GAL 6:2 Bear ye one another's burdens, and so fulfil the law of Christ.
GAL 6:5 For every man shall bear his own burden.

Par karu:
EXO 15:3 The LORD is a man of war: the LORD is his name.
ROM 15:33 Now the God of peace be with you all. Amen.

Par to vai sodīt bērnus par viņu tēvu grēkiem?
ISA 14:21 Prepare slaughter for his children for the iniquity of their fathers; that they do not rise, nor possess the land, nor fill the face of the world with cities.
DEU 24:16 The fathers shall not be put to death for the children, neither shall the children be put to death for the fathers: every man shall be put to death for his own sin.

Kāpēc tā? Jo tas ir kopā sastiķēts dokuments: http://www.youtube.com/watch?v=L2gIuAPyxqs

Labākajā gadījumā, kristieši vienkārši izmanto tās pašas ētiskās intuīcijas, ko visi citi.

Ja tā ir, es labprāt uzzinātu kristietības risinājumus šīm dilemmām:

http://www.friesian.com/valley/dilemmas.htm

Kristierība nav tikai raksti. Tās ietvaros pastāv dažādas tradīcijas, kā ir aplūkojamas atsevišķas ētikas dilemmas (būtu dīvaini, ja tā nebūtu). Proti, ir aplami runāt par kaut kādu monolītu kristietību šajā kontekstā. Tas arī viss, ko gribēju šajā sakarā pateikt.

Protams. Pats fakts, ka pastāv dažādas tradīcijas kurās ētiskas problēmas risinātas dažādi norāda, ka "ētiskajā sfērā nepastāv konkrētība un certainty".

Par "konkrētību un certainty" lai atbild tas, kurš to šeit ievazāja.

Ļoti izdevīgi - visu var invertēt. Nu ja, tāpēc pret muļķību paši dievi cīnās veltīgi. Tas ir cul-de-sac, bet vismaz šāda atbilde šo nevēlemo fenomenu pietiekami diskvalificē un marginalizē. Arī labi. Lai jau ņemās, kamēr nekļūst radikāli, vai nedomā uzspiest savus bībeliskos likumus citiem.

Starp citu - kad grasies iegriezties dzimtenē? Es domāju pārskatāmā nākotnē mazliet uztjūningot savu latīņu valodu un tad varētu palasīt šo to no, piemēram, Spinozas.

Pagaidām ir grūti kaut ko drošticami pateikt. Taču tas varētu būt jūnijs.

Ok. Dod ziņu, kad ir skaidrība.

Paldies, esi artikulējis pozīciju, kurai arī es varētu pievienoties.

Es mēģināju pateikt, ka Spinoza neuzskatītu, ka patiesībai ir divas daļas. Runa ir par reliģijas v.tml. fukciju sabiedrībā, kas pamatā ir ētisks vēstījums un nav viennozīmīgi pamatojams ar zinātnes palīdzību. Ja reliģija pretendētu uz patiesību, tad skaidrs, ka tas ir zinātnes lauciņš un citi spēles noteikumi.

par terorismu.. btw. Spinoza vēršas pret dumpiniekiem tieši tā apsvēruma dēļ, ka indivīdu subjektīvās izvēles ir pat kaitīgas, ja vēršas pret sociālo vienību (tādējādi pārprotot reliģijas relevanto vēstījumu). Te, protams, vajadzētu gari argumentēt, kāpēc demokrātija ir labākā iekārta u,tml.

Par pretrunu. pretruna nav tāpēc, ka runa ir par dažādiem fenomeniem (soc. f-ija vs "patiesība") un tā būtu, modernāk izsakoties, kategoriju kļūda, ja ar viena palīdzību skaidrotu otru. Bet šis ir ļoti plašs topiks arī jaunlaikos, kā/vai var runāt par analoģiju starp dažādiem zināšanu apgabaliem (Dekarts, Spinoza būtu pret analoģijas izmantošanu "nezinānisku" fenomenu skaidrošanai. Pretējā nometnē būtu Hobss un draugi.).

P.S. lai nebūtu pārpratumi, es runāju no Spinozas pozīcijām.

Kad Jēzus saka "Es esmu ceļš un patiesība" Spinoza piebilstu, ka te iet runa par ētisko patiesību?

Tikai kā viņš to savienotu ar savu Dieva izpratni, ja jau Pasaule=Dievs, un ja Dievs/Jēzus saka "Es esmu patiesība", tad kas tas ir?

Es neredzu te lielas problēmas, jo nekas nav jāsavieno ar Dieva/dabas izpratni, kas ir metafizikas un zinātnes lauciņš.

Bībeles izteikumi ir jāskatās nevis atrauti, bet jāredz izteikuma konteksts, vēsturiskie apstākļi, kas to ir pierakstījis, vai nav metaforisks utt. - tā ir t.s. dabas vēsture. Īsāk sakot, runa ir par Bībeles hermeneitiku.