Divu tradīciju sadursme. Viena novērtē vēsturisko autoritāti (Platons &etc.), otra to atraida. Līdzīgi kā ar continental vs. analytical skolām. Patiesībā, protams, noderīgas var izrādīties abas, bet konflikts, šķiet, ir par to, kāds ir to statuss, t.i., autors vēlas pasvītrot, ka vēsturiskā skola nevar pretendēt uz truth-claims, jo metodes ir balstītas uz vēsturisku, fiksētu tekstu analīzi, kamēr "jaunā" metode inkorporē jaunākos zinātniskos atklājumus par apziņu, kognīciju etc. Man ir aizdomas, ka šāda iebilde ir salmu maiss. If one reads Greats at Oxford, one does not pretend to learn about actionable intelligence, but rather - our intellectual inheritance, errata included.