Man šad un tad nākas izskaidrot kādas frāzes izcelsmi - piemēram, "rūķis, māja" vai "Bonifācija brīvdienas". Pēdējais papildinājums šajā sarakstā ir "trīs banāni". Diemžēl jūtjubē neatradu Perpendikulu.

Bet septiņdesmito gadu padomju multiplikācijā ir vairāki eksemlāri, kas liek gribēt uzzināt kaut kādu plašāku kontekstu tam, kā šīs multfilmas ir tapušas. "Trīs banāni" noteikti ir šo multfilmu sarakstā. Kaut kad esmu dzirdējis joku, ka krāsas tanī laikā bijušas toksiskas, un no tām varēja labi apsisties. Pieņemu, ka patieso stāstu uzzināt nav vairs iespējams, jo retie mākslinieciskie izlēcieni uz didaktiskā satura un propagandas fona jau paši par sevi drošvien bija drosmīgi, bet jo interesnatāki tie tāpēc šķiet.

Es pērku.

Piecpadsmitais maijs liek pamatu jaunai nākotnei, par kuras iespējamību daudzi šaubījās, bet kuras nepieciešamību visi atzina.

Siliņas demisija: bye bitch

šodien interesantākais žurnāls ir dance.lv

https://dance.lv/ko-var-balss-par-janas-jacukas-ha/?
https://dance.lv/balets-pret-algoritmu-par-asv-baleta-zvaigznem-riga/

GMail meklētājā ierakstīju "PMLP", jo pēc brīža jāiet taisīt jaunā pase. Atradu vecu pieteikumu Cēsu dzimtsarakstu nodaļā. Biju galīgi aizmirsis par šādu pieteikuma eksistenci. Tāds kā biš sitiens pa aknu.

Petri dish.

Mārtiņa beķereja tā izremontēta, ka es vairs nepazīstu Rīgu

Man patīk šis trauks, tomēr problēma ir tā, ka tas ir nedaudz par mazu, lai no tā dzertu tēju. Iespējams, nāksies atsākt lietot alkoholu pēc desmit gadu pārtraukuma. Vai arī jāatrod lielāka sudraba glāze.

https://antikvariats.lv/lv/sudrabs/sudraba-bikeris-978563147

Roka mūzika.

pirms divdesmit gadiem cibā ierakstīju šādu dzejoli:

kredīta līnijas plaukstā
neapturami aukstā

pieturas punkti uz mēles
izsalkuši kā dēles

nezinu, vai tu vēl dzirdi
cauraugusi uz sirdi

Dienas ieraksts (mēs vēl šito te darām?)

She feels the world gradually slip inside her, first the streets, then the skyscrapers. As though from a distance she, herself, closes in on her body and slips inside herself. Her body glows, thickens, expands. But no, her body is the same. It is she who extends in all directions, who is both inside and outside her body. She feels present, feels visible in the world. She’s in the gestures of the body, in its movements. Her heart palpitations soothe her. She thinks of it as her guardian animal beating its wings inside her chest, soothing away the pain. She, the watcher, watches the inner dweller, and watches itself watching the others. She is full of people.

No reklāmas: “…un tad mana otrā pusīte nolēma mani iepriecināt.”

Paradise otrā sezona paceļ šo seriālu jaunos augstumos. Strong recommend.
UPD: un atkal pēdējā sērija visu sačakarē. Nu kas tas ir ar tiem scenāristiem ka jāuztaisa kautkāds samudrīts sūds ar cliffhangeri?

Ir tāda tēze, ka mūsdienās no romantiskajiem partneriem tiek sagaidīts pārāk daudz. Neesmu došs, kā es jūtos par terminu "romantiskais partneris", bet ja cilvēki vēlas precēties ar kādu, pret kuru izjūt "romantiskas" jūtas, lai ir "romantiskais partneris". Bet, tātad, par to, kas tiek sagaidīts no partnera.

Varbūt šo fenomenu man šobrīd izgaismo fakts, ka kļūšana par vecāku nav paredzēta mānā nākotnes vīzijā, bet es skaidri atceros, ka mani iepriekš tā īpaši nav mulsinājuši apraksti, pēc kādiem kritērijiem izvēlēties labāko māti saviem nākotnes bērniem. Maz ticams, ka romantisko jūtu mākonī kāds sev prātā sāk pārskaitīt ģenētiskā materiāla čeklisti, bet tas netraucē cilvēkiem pilnīgi nopietni uzturēt šādu naratīvu. Kā jau minēju, iepriekš nebiju iedomājies, ka tas varētu izklausīties kaut kā absurdi. Taču šobrīd, kad iemesls veidot attiecības nav atražošanās, spēja justies labi kopā ar savu parneri ir mana saraksta augšgalā, kamēr potenciāla partnera neauglība saraktā varētu pat nebūt iekļauta.

Tas, savukārt, man liek jaunā gaismā paskatīties uz to, ko nozīmē veidot attiecības ar savu potenciālo bērnu vecāku. Pieņemsim, ka bērnu radīšana varētu būt tāds neatkarīgs mērķis, un šķiet, ka netrūkst cilvēku, kas šādu mērķi spētu sev definēt kā galveno dzīves mērķi. Tādā gadījumā, atgriežoties pie labākā ģenētiskā meteriāla meklējumiem, labākais partneris, ar ko kopā radīt un audzināt bērnus, ļoti bieži nebūtu labākais romantiskais partneris. Tā mēs varam nonākt līdz ļoti sarežģītiem attiecību tīklojumiem, kur tu vari tiekties pēc mīlošiem bērniem, pēc pieņemoša parnera, pēc interesantas dzīves, pēc aizraujoša seksa, un katru no šiem mērķiem varētu mēģināt piepildīt ar citu cilvēku. Vēl nedaudz parokot tieši bērnu tēmu, principā dalītai aizbildniecībai nevajadzētu būt izaicinājumam, ja tu bērnus esi uzstādījis par vienu no saviem dzīves mērķiem, bet visāda citāda veida kopdzīve ar tevis izvēlēto ģenētiski superior parneri nepadodas.

Varbūt var nojaust, es te mazliet ironizēju par dažu cēlu postulātu liekulību, jo reti kad cilvēki vispār ir lietas kursā, ko viņi no dzīves vēlas. For the most of the part, dzīve tiek dzīvota pēc trial and error pricipa. Es gan arī neizslēdzu, ka kolektīvā spēja uz pašrefleksiju kaut kad nākotnē novestu pie daudz labākiem cilvēku savstarpējo attiecību modeļiem, kas mūs kopumā padarītu par laimīgākiem cilvēkiem, nevis (metaforiski) liktu dauzīt galvu pret sienu frustrācijā par to, kāpēc tas, pēc kā tu tik ļoti esi tiecies, patiesībā nav tas, ko tu vēlies.

Nu ko, jau desmit gadi bez alkohola.

Es pēkšņi visu sapratu. Tas notika vakar, kad es ar velosipēdu braucu pa Elizabetes ielu. Domāju, ka vienmēr atcerēšos to brīdi.

No noklausītajām sarunām: "Tūlīt vasara jau cauri, vēl tikai līgo un viss!" (divi palīgstrādnieki ar pieclitrīgiem krāsas spainīšiem rokās vārtrūmes krēslā)

Lai gan man nesagādā lielas ciešanas aukstais laiks, ir gan jāatzīst, temperatūras zem nulles man tomēr īsti nepatīk, bet es tās pieņemu kā nepieciešamu ļaunumu, es ļoti priecājos, ka ārā beidzot ir silti un ir gaišs. Vieglāk saņemties kaut kur doties, gribās vairāk laika pavadīt ārā, un tā tālāk. Šai sakarā gribētos kādreiz sakārtot dzīvi tā, lai vasarā varētu kādus trīs mēnešus neko nedarīt. Un ar neko nedarīšanu es nedomāju sēdēšanu zem palmas smilšainā jūras krastā - tam var atvēlēt arī kādu nedēļu gada vēsajā laikā, un nevienam nekas slikts no tā nenotiks. Ar "neko nedarīšanu" es domāju brīvāku sava laika plānošanu, kas nav pakļauta produktīvai stundu pārvēršanai finansiālā stabilitātē. Es esmu diezgan drošs, ka es nesāktu skatīties visus seriālus pēc kārtas, bet atrastu sev nodarbes ārā - no tomātu audzēšanas līdz vasaras festivāliem. Tas drusku izklausās pēc būmerīgām alkām pēc vasarnīcas, kas nekad nepiepildās, un daļēji tās arī tādas ir, bet caurmērā man ir sajūta, ka ir kaut kas pretdabisks šajā blenzšanā ekrānā, kad ir iespēja blenzt uz mākoņiem un zaļu zāli. No vienas puses tā būtu ļoti liela privilēģija, kas kontrastē ar pārējo pasauli, bet no otras puses ļoti daudziem rutīna ir diezgan svarīgs balsts sakārtotai dzīvei un pasaulei. Cita starpā ļoti daudziem gada siltākās dienas ir galvenais pelnīšanas laiks, tādēļ uz viņiem attiecas pavisam citi noteikumi.