Te izgājšnedēļ uznāca kārtējā ģenealoģijas izpētlēkme, noraku diennakti, lasot baznīcgrāmatas, reģistrus, starpkaru perioda Latvijas pasu datubāzi, nu tādas lietas. Periodika.lv un raduraksti.lv vienu brīdi bija tik daudz vaļā pārlūka lodziņu, ka datora resursi beidzās.
Tagad man ne tikvien igauņu zari ir super apzināti, bet arī baltvācu, un, kā izrādījās, arī īsteno prūšu un šļahtiču combo ir daudz maz skaidri. Te vēlreiz milzu pateicība vectētiņam, no kura esmu mantojusi no rūtiņu burtnīcas izrautu vidus lapu ar pierakstiem un zīmējumu par viņa apzināto personu loku, kas nu ir izrādījies 100% akurāts materiāls.
Tomēr šis ieraksts nav par aizkustinājumu un asaras izsitošo laimes sajūtu, kas izraisās, kad tu piecos no rīta 845.lapā Rīgas Sāpju Dievmātes draudzes 1856.-1893. gada alfavitā beidzot tiešām ieraugi “Antonia Lechowitsch mit Alexander Iohann Dudat” vai Liezēres pagasta grāmatā atrodi “Minne Iwankaln” dzimšanas faktu 1873.gadā.
Lai pieminētie Antonia un Alexander Iohann būtu varējuši apprecēties, tiem bija jāpārvācas no Prūsijas uz Rīgu (tiešām nezinu, kāpēc), jātiek reizes 3 uzsauktiem gan luterāņu, gan katoļu draudzēs, Alexander bija jāpāriet katoļu kārtā, un tas viss aizņēma 2 gadus. Liela mīlestība, jādomā. Spriežot pēc tā, ka man ir vairāki 1–1.5% ģenētiski relevanti ļaudis piemačoti iekš myHeritage, kuru uzvārds ir Liachiavichus vai Dudat (visi Vācijas resp. bij. Prūsijas pilsoņi), no Mazlietuvas tur masveidā gājuši prom pagarākā laika nogrieznī, un viens - pat ar kājām uz Liepāju, par ko periodikā var atrast kriminālpolicijas ziņu, ka no Lietuvas SSR puses bez atļaujas ienācis Jānis Jāņa (Iohann Iohannovič) dēls Dudats, laikam jau nācis pie brāļa uz Rīgu.
Baznīcgrāmatu saturs raisa vislielākās pārdomas. Tas Rīgā atrodamais dokumentētais tautību mikslis ir vienkārši neticams. Tā kā man tagad nācās palasīt gan katoļu, gan baptistu, gan luterāņu grāmatiņas, nevarēju nepamanīt gan to paralēlo līdzāspastāvēšanu (Vidzemes) zviedru, igauņu, somu; (Kurzemes-Zemgales) poļu, prūšu, baltvāciešu un aškenazi, gadās pa kādam franču vai itāļu uzvārdam, (Latgales) slāvu, krievu vecticībnieku - it kā nodalīto, bet nu laikam jau daudz maz blakus eksistējošo paralēlo realitāšu esību. Rīga ir konkrēta daudznacionāla metropole, kur katram ir savs it kā konkrēts nodarbes veids un niša. Sevišķi ap 1880.-1939. gadu periods ir dikti aktīvs un industriālās revolūcijas dzīts lēcienveida attīstības moments.
Ulmaņlaiku periods ir ļoti bagāts ar informāciju par to, kā cilvēki ir vēlējušies pārsaukties, mainīt uzvārdus, tautības un pilsonības. Gandrīz 100% gadījumu vācu, ebreju un krievu tautību pārstāvji vēlas kļūt par Dzelmēm, Vilkiem, Kārkliņiem vai Mauriņiem.
Kurpretim 2026.gadā, pieaugot dažādās platformās testētajām personu grupām, arvien precīzāk iezīmējas reģionālās atpazīšanas iezīmes un skaidrāk iespējams izprast no kurienes latvieši ir latvieši. Tā piemēram, šī ieraksta autore 6 gadu laika gaitā no ~83% Latvian ir kļuvusi par 67% Latvian, un pārējais ir 10.3% Lietuva/(Prūsija), 4.1% Igaunija, 13% Vācija, 2.6% Greek&Balkan, un pa mazam gabaliņam Finnish, Swedish un Asturian.
Stāstam morāles nav. Pasūtīju arhīva izziņu par vecvectēva un vecvecmammas vācu pasi un valstvāciešu izbraukšanas uz fāterlandi apliecības. Cerams, ka nenoderēs.