Es mēģināju pateikt, ka Spinoza neuzskatītu, ka patiesībai ir divas daļas. Runa ir par reliģijas v.tml. fukciju sabiedrībā, kas pamatā ir ētisks vēstījums un nav viennozīmīgi pamatojams ar zinātnes palīdzību. Ja reliģija pretendētu uz patiesību, tad skaidrs, ka tas ir zinātnes lauciņš un citi spēles noteikumi.

par terorismu.. btw. Spinoza vēršas pret dumpiniekiem tieši tā apsvēruma dēļ, ka indivīdu subjektīvās izvēles ir pat kaitīgas, ja vēršas pret sociālo vienību (tādējādi pārprotot reliģijas relevanto vēstījumu). Te, protams, vajadzētu gari argumentēt, kāpēc demokrātija ir labākā iekārta u,tml.

Par pretrunu. pretruna nav tāpēc, ka runa ir par dažādiem fenomeniem (soc. f-ija vs "patiesība") un tā būtu, modernāk izsakoties, kategoriju kļūda, ja ar viena palīdzību skaidrotu otru. Bet šis ir ļoti plašs topiks arī jaunlaikos, kā/vai var runāt par analoģiju starp dažādiem zināšanu apgabaliem (Dekarts, Spinoza būtu pret analoģijas izmantošanu "nezinānisku" fenomenu skaidrošanai. Pretējā nometnē būtu Hobss un draugi.).

P.S. lai nebūtu pārpratumi, es runāju no Spinozas pozīcijām.

Kad Jēzus saka "Es esmu ceļš un patiesība" Spinoza piebilstu, ka te iet runa par ētisko patiesību?

Tikai kā viņš to savienotu ar savu Dieva izpratni, ja jau Pasaule=Dievs, un ja Dievs/Jēzus saka "Es esmu patiesība", tad kas tas ir?

Es neredzu te lielas problēmas, jo nekas nav jāsavieno ar Dieva/dabas izpratni, kas ir metafizikas un zinātnes lauciņš.

Bībeles izteikumi ir jāskatās nevis atrauti, bet jāredz izteikuma konteksts, vēsturiskie apstākļi, kas to ir pierakstījis, vai nav metaforisks utt. - tā ir t.s. dabas vēsture. Īsāk sakot, runa ir par Bībeles hermeneitiku.