Šķita nedaudz dīvaini lasīt šādu izteikumu iz raksta: "I hadn't read the books we were assigned carefully enough. I'd give Berkeley's Principles of Human Knowledge another shot in college. Anything so admired and so difficult to read must have something in it, if one could only figure out what." Nez kāpēc man šķiet, ka viņš joprojām nav atvēris šo grāmatu, jo Principi ir viens no vienkāršākajiem un vieglāk saprotamajiem jaunlaiku tekstiem.

Protams, es saprotu, ka ir dažādi domāšanas stili un jebkur var sastapt cilvēkus, kas spēj tvert abstrakcijas, bet nespēj interpretēt un saprast tekstus. Mana lielākā problēma, ka bieži vien sanāk pārpratumi, kad, piemēram, attiecībā uz noteiktu zināšanu loku tiek attiecināti pieņēmumi par progresu u.tml. No šādas nespējas saprast kontekstu, bieži vien rodas slikta filozofijas vēstures/dabas filozofijas/dabas vēstures izpratne. Un, cik nu esmu skatījies, neviens nopietni neņem vērā vigisma pieeju. Turklāt parādās arī pārpratums, kāpēc vajag lastīt filozofijas vēsturi. Nejau tikai tāpēc, lai iegūtu kaut kādas pārlaiciskas zināšanas, bet gan lai saprastu to, ko dažkārt dēvē par "tagadnes vēsturi", proti, redzēt, ka daudzu pašsaprotamu pieņēmumu vēsturi, konstrukcijas etc. Domāju, ka, piem., scientistiem vajadzētu apgūt to, kā, piemēram, Boila un Hobsa diskusijā radās zinātnes un eksperimenta saistība (kas nav pašsaprotami). Tad arī nerunātu pašizdomāta progresa kategorijās. Tas ir punkts viens. Otrs punkts, ir tas, ka pirms iegrimt runās par objektivitāti, zinātniskumu, vispārnozīmību u.tml. vajadzētu analizēt pašiem savu retoriku no zinātnes socioloģijas perspektīvas. Tad varētu redzēt, ka, piem., Kūna incommensurability var skatīties ne tikai diahronā, bet arī sinhronā aspektā - cita valoda, noteiktas prakses un metodes, kas vieno dalībniekus u.tml. Līdz ar to nav obligāti vienmēr jārunā par vislabāko vs citi pieeju.

Īsāk sakot, man galvassāpes izraisa scientistu un redukcionistu retorika un nevis pētniecības metodes per se .